Vārda dienu svin: Ņina, Ninona, Antoņina, Oksana

Tikai vienīgi jautājumi šorīt galvā

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Kāpēc mēs iedomājamies,ka pazīstam otru cilvēku? Jo dzīvojam ar viņu kopā?Tāpēc,ka ir bijuši kopīgi priecīgi notikumi, bēdīgi atgadījumi, kopīgi draugi, pazīstamas ģimenes?Iedomājamies,ka viss ir gandrīz vai tā kā vajadzētu būt. Un tad vienā brīdi otrs pasaka – viss, es gribu šķirties.
Pauze.
Izjūtas diezgan kolosālas.Diezi vai ar kādām salīdzināmas. Sajūta kā daudz saplēstu stikla lausku būtu tev visur,bet rokas sasietas un nevari dabūt tās ārā.Un sāc vainot sevi,ka neesi bijis pietiekami labs,neesi pietiekami apčubinājis otru, neeis pietiekami rūpējies, neesi kopis attiecības. Tagad arī aizdomājos,kas rada vainas apziņu?Vecāki bērnība?Jeb sabiedrība tev apkārt?Un kas ir vispār pieņemtās normas,kādai jābūt ģimenei?Kāds to ir izdomājis un visi tagad tam seko?Viss ir tik ierāmēts.
Laikam neko vairāk nerakstīšu,pārāk apjukusi esmu.

Dalīties.

1 komentārs

Atstāt Ziņu