Vēl mazliet un būs 1. septembris. Nezinu, kā visiem, bet dažiem tas datums atmiņā iesēžas uz mūžu. Ar šausmām, ka sākas atkal jauns darba gads, neizbēgamajiem divniekiem. Ar prieku par asterēm un gladiolām. Ar “kā pa miglu” atcerēšanos, ka 1. klases 1. septembrī kājās bija baltas zandales. Pirms videnes 1. septembra cītīgi strādājām – tīrījām logus jaunās skolas jaunajā klasē, skrāpējām nost nevajadzīgo krāsu. Un mazliet apskatījām jauno klases audzinātāju. Tā apjausma, ka mums nenovērtējami paveicies, nāca pēc gadiem. Pēc gadiem, kad skolas laiks jau aiz muguras. Un divniekus vairs neviens neliek.
Kas mūs veda nakts pārgājienā, lai klausītos lakstīgalas? Kārlis. Kas iedrošināja, nomierināja? Kārlis.
Bet man reiz gadījās mērot garo ceļu uz Rīgu kopā ar Kārli, mirkli kopā pavadīt arī pilsētā. Viņš teica – ja ir brīvs brīdis, vēro cilvēkus, mēģini uzminēt, kas viņš ir, kur dodas, kur steidzas, tāpat vien, atbildi jau neuzzināsi.
Tas varbūt ir tas, kas palicis atmiņā no audzinātāja uz mūžu. Noteikti bija vēl daudzas lietas, bez kurām neviens no klases par cilvēku neizaugtu.
