‘Tas ir tik dabiski un mīļi!’ Līga izmēģina slingu

Par bērnu nēsāšanu lakatā jeb slingā mans priekšstats bija visai miglains – grūtniecības laikā biju nedaudz lasījusi par to, starp manām draudzenēm-mammām to lietojušas bija tikai divas, un arī neregulāri, turklāt jau ar lielākiem bērniem. Taču man bija vēlme un patiesībā arī nepieciešamība sākt bērnu nēsāt lakatā. Slings skapī jau gaidīja, bet mēģinājusi tajā iesiet bērnu vēl nebiju (kāpēc- to vēlāk rakstā uzzināsiet), līdz redakcijas meitenes ieradās rauguļos ar ciemkukuli – dāvanu karti bērnu nēsāšanas jeb slinga siešanas konsultācijai. Vai mēs ar meitiņu slingu esam atzinušas par derīgu un izmantojamu? Viennozīmīgi-jā! Bet nu par visu pēc kārtas.

Bērniņš grib uz rokām, bet kā ar mammas muguru!?
Kad gaidīju savu bērniņu, man kāda draudzene, jau ar mātes pieredzi, teica- izbaudi pirmos trīs mēnešus, jo tad mazulis tikai paēd un guļ, tev būs gana laika pašai priekš sevis. Taču ar manu Elzu tā nav. Var teikt, ka viņa ir „roku bērniņš” – bet, protams, vislabāk aizmigt taču ir mammas vai tēta rokās, arī tad, kad apnicis trenēties līšanā uz priekšu pēc rotaļlietām, vislabākā atpūta ir tieši mīļo vecāku rokās! Un es arī nēsāju, nēsāju un nēsāju… Bērniņš apmierināts, bet mamma? Mammai sākusi sāpēt mugura, galvā šaudās pašpārmetumi par nepadarītajiem darbiem, jo (un to droši vien daudzas mammas zina) visu iedomāto, kā likums, nepagūsi apdarīt laikā, kamēr bērns čuč; īpaši tajās dienās, kad vairāk ieplānots, mazais kā radars to jūt un nospriež: nekā – šodien gulēšu mazāk! Un tad, protams, mammai mazliet uzdod nervi – neko nevaru paspēt! esmu nogurusi!
Turklāt bieži uztraucos par to, vai mazo nēsāju pareizi un vai viņu vispār drīkst nemitīgi ucināt pa rokām. Nu, pašas saprotiet – lai neizlutinātu, nepieradinātu utt., uz ko jau padomdevēji no malas naski norādīja. Bet bērnu nēsāšanas konsultante mani nomierināja: izrādās, arvien vairāk speciālistu visā pasaulē runā par to, ka jau daba ir paredzējusi – cilvēkam savs mazulis ir jānēsā. Ciešs fizisks kontakts ietekmējot ne tikai bērniņa psihoemocionālo labsajūtu, bet ir tieši saistīts arī ar mazuļa veselības stāvokli, fizisko, intelektuālo un sociālo attīstību.
Ak, ja es to būtu agrāk zinājusi!
Bērnu nēsāšanas konsultante Evita no Slingu skolas ieradās pie mums ciemos, kad meitiņai bija 2,5 mēneši. Kad viņa aizgāja es nebeidzu sev vaicāt – nu kādēļ neuzaicināju viņu jau ātrāk? Iemesls pavisam vienkāršs – ar draudzenēm runājām, ka sākt slingot droši vien vislabāk būs tad, kad mazā jau pati turēs galviņu. Izrādās- maldi! Lakatā mazuli var nēsāt jau no dzimšanas.
Evita kliedēja arī citus ar slingošanu saistītus mītus, ko biju dzirdējusi. Piemēram, par to, ka, nēsājot bērnu lakatā, ir liela slodze mugurai. Nemaz ar ne- mugurai ir krietni vieglāk, nekā nēsājot mazuli rokās vai stiepjot pa trepēm smagos ratus. Un par šo patiesību es esmu pārliecinājusies arī pati.
Man jāatzīst – pēc Evitas apciemojuma biju stāvā sajūsmā par slingošanu un par viņas konsultāciju. Viņa ne vien pastāstīja knifus, kā labāk un drošāk izmantot slingu, arī praktiski parādot, kā bērnu iesiet lakatā, bet arī pamācīja un parādīja, kā vispār mazuli ikdienā pareizi celt, nēsāt un nolikt gultiņā.
Kad pirmo reizi ar Evitas palīdzību slingā iesēju savu meitiņu, viņai tas šķita kas neierastāks, nedaudz papukstēja, bet pēc tam, sajūtot mammu tik tuvu klāt, nomierinājās un ātri vien iemiga. Mani appludināja mīļuma viļņi viens pēc otra- to vien vēlējos kā noliekties un uzspiest viņai uz pieres buču. Bija tik labi, tik mierīgi un harmoniski. Mamma un meita – mēs abas kā viens vesels.
Taču, kad Evita aizgāja un pienāca laiks pašai mēģināt siet lakatu, sajūsma kaut kur nolīda kaktiņā, un parādījās pirmās grūtības.
Mācāmies slingot – grūtību un aizspriedumu pārvarēšana
Protams, es rēķinājos ar to, ka būs vajadzīgs laiks, lai piešautos tā uzsiešanā. Tomēr bija dienas, kad slēpos aiz attaisnojumiem- ir pārāk karsti vai pārāk vējains, lai ietu pastaigā ar slingu. Pa mājām dzīvojoties, reizumis šķita, ka vieglāk taču bērniņu paņemt rokās un panēsāt, nekā piņķerēties ar lakata uzsiešanu. Nemācēju to vēl tik ātri izdarīt, ik pa brīdim bija jāielūkojas pamācībā, mazā tikmēr sāka protestēt, ka tik ilgi viņu mēģinu iestellēt slingā. Dažbrīd šķita, ka lakats ap viņas muguru ir par vaļīgu un labi nenotur, bet kad savilku ciešāk tad atkal man ap vēderu bija par stingru- tā, ka šķita pat zarnas spiež. Eh, nu visādas ķibeles. Pacietību, tikai pacietību!- teiktu Karlsons. Un viņam ir taisnība. Nemitīgie mēģinājumi atmaksājās – uzsiešana veicās arvien ātrāk un labāk. Vairs nav jāielūkojas pamācībā, zinu no galvas, kas un kā, un nu varu lakatu uzsiet pat Elzas tētim. Viņa domas un sajūtas par slingošanu varēsiet izlasīt raksta apakšā.
Kad grūtības ar slinga uzsiešanas apgūšanu pārvarētas, jārēķinās ar vēl ko – apkārtējo skatieniem. Mūsu pastaigu iecienītākajā vietā tiešām esmu vienīgā, kas bērniņu nēsā slingā. Daudzi garāmgājēji uzsmaida, ratiņu mammas pētoši nolūkojas, citi nogroza galvu.
Vēl vakar dodoties pastaigā viena tantiņa man pretī nākot noskatījās un teica: „Kāds maziņš…”, un papurināja galvu. Atbildēju viņai ar lepnas mammas smaidu, un, ja viņa prot tulkot smaidus, tad izlasīja tajā arī manu atbildi -„Jā, maziņa un iesieta lakatā! Un kas par to? Mums abām ir labi!”
Tā kā ar slingošanu ir tāpat kā ar visu citu māmiņas dzīvē- vajag apbruņoties ar pacietību un spēju neņemt galvā citu viedokļus. Tad būs labi, pat ļoti labi.
Gribu būt ‘ķengurmamma’!
Kā mums iet tagad? Bērniņš ir pie manis klāt, jūt manus sirdspukstus, smaržu, ir mierīgs, pēc kāda brīža labsajūtā iemieg – vai var būt vēl labāk? Var! Tai pašā laikā man abas rokas ir brīvas! Varu pagatavot sev brokastis, paēst, padzert tēju, ielikt veļasmašīnā netīrās drēbītes, tās izžaut, nedaudz piekārtot istabas un vēl tik daudz ko, un, protams, galvenais – atpūtināt muguru un savus nervus.
Arī šobrīd, kad rakstu šos teikumus, mazā ir cieši piespiedusi galviņu pie manām krūtīm un iemigusi. Varbūt nesīšu uz gultiņu un uzmanīgi nolikšu čučēt… jā, droši vien pēc kādām 10 minūtītēm…bet šobrīd vēl izbaudīšu viņas siltumu un vienmērīgo elpu un ciešo tuvumu, kurā abas jūtamies tik labi.
Esmu sev devusi solījumu – savu mazo ķengurēnu (kā mēs viņu mīļi dēvējam, kad viņa tiek iesieta slingā) pēc iespējas vairāk nēsāt tieši lakatā, un ratus izmantot arvien mazāk. Kamēr vēl esmu viņai tik nepieciešama, gribu būt viņai tik tuvu, cik tuvu vien var būt.

Elzas tēta domas par slingu: “Slingu lietoju pirmo reizi. Nēsājot bērnu slingā bija tādas jocīgas sajūtas – patīkamā nozīmē. Pats slingu uzsiet nemāku, te jālūdz sievas palīdzība. Pašā sākumā t.i., pirmo reizi lietojot slingu, viss likās tik nedrošs un visu laiku bija tāda sajūta, ka bērna kājas tiek saspiestas. Aptuveni pēc pus stundas šī sajūta pazuda un varēju izbaudīt pastaigu. Vienīgā lieta, ar ko jārēķinās dodoties pastaigā, ir apkārtējo cilvēku uzmanība. Nēsājot bērnu slingā nebija kur likt savas rokas, jo bija pierasts, ka bērnu nēsāju turot rokās. Sajūtas viennozīmīgi ir superīgas, bērns ir cieši tev klāt, klausās tavos sirdspukstos, jūtas drošs un pasargāts. Nēsājot slingā, bērns aiz labsajūtas ļoti ātri aizmiga, aptuveni 20 minūtēs. Slings ir ļoti ērts un noderīgs palīgs, tas neierobežo tavas kustības un ļauj veikt arī ikdienas darbus, neatraujoties no bērna. Noteikti dodoties pastaigās to izmantošu vēl un vēl un iesaku to izmēģināt arī citiem tētiem.”

INFORMĀCIJAI
Vietas, kur par slingiem un slingošanu var uzzināt itin visu, kas neskaidrs:
www.manislingi.lv
www.slinguskola.lv
http://www.thebabywearer.com/