atvijas SOS bērnu ciematu asociācijā ar pārtraukumiem Nora darbojas jau 11 gadus, līdz pat aizvadītā gada oktobrim viņa bija darbojusies kā aukle/ asistente. Pēdējos piecos gados iekšā dīdījis mazais nemiera gariņš, ka gribētu strādāt par SOS mammu, tādēļ 2011.gadā atgriezusies ciematā, atsākot asistentes darbu un gaidot piemērotu brīdi, lai kļūtu par mammu. Pagāja gads un Nora tika pie savas pirmās SOS ģimenes. Kļūšana par SOS mammu bija dabisks un viegls ceļš, jo Nora vienmēr bijusi starp bērniem.
Kas ir SOS mamma?
SOS mamma ir vienkārši mamma – tas visu arī izsaka! No rīta viņa modina bērnu, sarūpē brokastis, palaiž uz skolu, aizved uz bērnudārzu – rūpējas, lai visi būtu pabaroti, apģērbti un samīļoti.
Kā tu nonāci šajā profesijā un, kāda ir tava ikdiena?
Kaut pēc profesijas esmu šuvēja, tas man netraucē strādāt ar bērniem. Pašai kopš bērnības ir gribējies lielu ģimeni, bet ir tikai 2 bērni. Esmu auklējusi arī kaimiņu bērnus, tā kā mājās vienmēr bijis bērnu bariņš. Toties šuvējas profesija vienmēr bijusi līdzās kā vaļasprieks, šujot apģērbu sev un tuviniekiem.
Es rūpējas par 6 bērniem, no kuriem 4 brāļi un māsiņa ir no vienas ģimenes, bet vecākais dēls jau dzīvojis Īslīces SOS ciematā vairākus gadus.
„SOS mammas dzīvi varu raksturot kā vāveres skrējienu ritenī, jo bērni ir jauni, daudz ko neprot, nav pieraduši par sevi parūpēties. Līdz ar to viņiem jāmāca tādas lietas, kas citās situācijās/ ģimenēs liekas pašas par sevi saprotamas. Jau pēc pirmā mēneša, ko biju pavadījusi ar šiem bērniem, varēju novērot, ka viņi mainās, vairāk uzticas, vēlas mīlestību. Viņi saprata, ka ir drošībā.”
Pats grūtākais, kas jāizdzīvo ar šiem bērniem atšķirībā no pašas, ka savu mazuli gaidot, esi sagatavojies un esi kopā līdz ar pirmajiem dzīves mirkļiem, bet šeit ciematā, bērni jāiepazīst jau dažādos vecuma posmos ar savu dzīves pieredzi, kas ne vienmēr ir tā veiksmīgākā. Jāsaprot, kas ar viņiem notiek – vai tas ir normāli, vai nē. Piemēram, tagad meitiņa ir slima, braucam pie ārsta un kopīgi ar speciālisti cenšamies izprast, vai šāds klepus rāda, ka bērnam tīrās organisms, vai tomēr tam jāpievērš lielāka uzmanība.
Vai šādu profesiju var kaut kur apgūt, ir kas jāizmācas?
Šo profesiju nevar apgūt skolā. Es domāju, ka to nevarētu iemācīt, tā tomēr ir dzīves skola un pieredze, protams, kā labs pamats būtu pedagoģiskā izglītība, kas dotu pamatu pedagoģijā un psiholoģijā, dažādos bērnu attīstības posmos. SOS mammas darbā dzīve pati piespēlē dažādas iespējas un izmaiņas no kā mācīties.
Kādām īpašībām jāpiemīt sievietei, kas vēlas būt SOS mamma?
SOS mammai noteikti jābūt mīļai un labsirdīgai, arī iejūtīgai, bet tajā pašā laikā, saglabājot stingrību un spēju pateikt nē, ja tas ir nepieciešams. Ne mazāk svarīgas rakstura īpašība ir sirdsgudrība un spēja svešo bērnu pieņemt kā savējo. „SOS mamma tā ir misija”.
Ir jāpieņem, ka bērniem ir sava pagātne, savas atmiņas par tuviniekiem. Brīžiem sāp sirds, kad nezini, kā reaģēt uz bērna pārdzīvojumu. SOS mammai noteikti jābūt apveltītai ar labu humora izjūtu, citādi dažādās dzīves situācijas ar tik lielu ģimeni un atšķirīgiem bērniem būs grūti, jo jebkurš strīds jāprot pārvērst jokā, jānovērš uzmanība no saspīlējumiem bērnu attiecībās.
Kā vienu no rakstura īpašībām, ar ko jābūt apveltītai, var minēt arī komunikabilitāti, jo šajā amatā jābūt spējai neapjukt dažādās dzīves situācijās, attapīgai, kā arī fiziski spēcīgai, lai kopā ar mazajiem varētu spēlēt futbolu, skriet vai nodarboties ar citām aktivitātēm. SOS mamma reizē ir bērns un pieaugušais, viņa prot iejusties bērna ādā un saprast, kā viņš jūtas.
Vai tava ģimene neiebilst, ka viņu mamma tagad savu uzmanību velta citiem bērniem, vai neizjūt greizsirdību?
Mani bērni ir pieauguši, meitai jau 20 gadi, bet dēlam 21. Viņi bieži atbrauc ciemos pie mums uz ciematu, kā arī mēs katru vakaru sazvanāmies, lai aprunātos, kā gājis pa dienu, kā jūtamies – mēs esam ciešā kontaktā. Es uzskatu, ka var saplānot savu dienu tā, lai pietiek laiks gan SOS ģimenei, gan arī saviem bērniem. Mani bērni, atbraucot uz ciematu, padzīvojas ar šiem bērniem – esam kā liela ģimene. Arī bērnu draugi mani vienmēr saukuši par mammu, tā kā tas man ir dabiski.
Mana ģimene nav greizsirdīga, lai gan atzīstu, pirms sāku darbu ciematā, uztraucos kā tagad būs. Ilgi domāju, vai neatņemšu sevi ģimenei, lēmumu pieņēmu kopā ar bērniem. Patiesībā, es pat domāju, ka arī mani bērni varētu strādāt šādu darbu, jo viņiem patīk tas, ko daru un viņi mīl bērnus. Varētu pat teikt, ka vairāk par manu darba izvēli pārdzīvo mamma, kaut arī viņa atbalsta manu izvēli.
Lūdzu raksturo savu pašreizējo ģimeni Īslīces SOS bērnu ciematā?
Mani bērni, pirms nokļūšanas Īslīces bērnu ciematā dzīvojuši bērnunamā, viņiem ir sava dzīves pieredze – viņi ļoti labi saprot, kas ir māja, kas bērnunams, kas īstie vecāki. Dzīvojot bērnunamā, viņiem bija iespēja nedēļas nogalēs tikties ar saviem īstajiem vecākiem. Jaunākajai meitiņai ir 3 gadi, bet puikas ir vecumā no 4 gadiem līdz pat 12 gadiem, ar pāris gadu starpību. Skumji, ka vienam no dēliem šīs jau ir ceturtās mājas. Oktobrī, kad pie manis ieradās šie bērni, viņi bija agresīvi, bieži vien savā starpā sakāvās, strīdējās, bet tagad ir mainījušies, palikuši mīļi. Tagad es jūtos mierīgi. Vakaros mēs kopīgi spēlējam spēles, lasām grāmatas, skatāmies multfilmas. Bieži vien mājā valda pilnīgs klusums, kas sākumā likās nereāls, jo bija kņada un troksnis.
Grūtākais šajā darbā ir atrast īsto pieeju katram bērnam, saprast, kāds viņš ir, kā varētu reaģēt. Laimes brīžus ir vieglāk atcerēties, piemēram, redzot, ka bērns kaut ko iemācījies, smaida, kļūst patstāvīgāks, labi jūtas.
Grūtāk ir arī nedēļas nogalēs, kad vecākais no dēliem atbrauc no Rīgas, kur viņš mācās – atrast visiem psiholoģisko komfortu, lai nebūtu nesaskaņas. Šajā brīdī jāprot nogludināt situācijas, ja kāds sūdzas par otra rīcību, noķert īsto brīdi, kad iejaukties bērnu strīdos, kad nē. Protams, ir grūti, ka ir 6 bērni un katram savas vajadzības, intereses un vecums. No rīta es cenšos veltīt uzmanību mazākajiem, pēcpusdienā skolēniem, bet vakarā bērnudārzniekiem, lai neviens nebūtu apdalīts.
Kā bērni Tevi pieņēma?
Viņi pieņēma mani diezgan ātri, kašķi nebija. Es domāju, ka palīdzēja arī tas, ka pieci bērni ir no vienas ģimenes, līdz ar to viņi atbalsta viens otru. Jau pirmajā nedēļā viņi bija atklāti un pastāstīja par savu pagātni, protams, to, ko paši vēlējās. Vērojot viņu rotaļas savā starpā, dzirdu bērnu sarunas, viņi piemin savu iepriekšējo dzīves pieredzi, situācijas un šādā veidā es uzzinu vēl vairāk par viņu pagātni. Ja pirmajās reizēs, kad viņi gāja laukā un spēlējās ar citiem bērniem, viņi jutās nedroši, tad jau pamazām kļuva draudzīgāki un meklēja atbalstu pie manis.
Kā ir ar pieķeršanos kādam bērnam?
Saprotu, ka esmu pieķērusies vienai meitiņai, kurai iepriekš biju aukle jeb mammas asistente šeit pat ciematā. Viņa mēdz ciemoties arī mūsu mājiņā. Tas ir ļoti grūti gan man kā pieaugušajam, gan arī pašam bērnam. It kā nevajadzētu pieķerties šiem bērniem, jo viņi jebkurā laikā var aiziet (bērnus, kuri atrodas ciematā, iespējams adoptēt), tad būs grūti gan vienam, gan otram. Ar prātu jācenšas saprast, ka nepieciešama kāda neredzama robeža šajās attiecībās ar bērniem, kuri mums doti uz laiku. Šo palaišanu esmu izbaudījusi arī ar saviem bērniem, kad lielais dēls pēc skolas beigšanas devās strādāt uz ārzemēm, bija ļoti grūti.
Es jūtos laimīga un gandarīta par to, ko daru! Šeit, kopā ar šiem 6 bērniem ir māju sajūta, es dzīvoju tā, kā vēlos. Tas ir mans aicinājums – būt mammai un rūpēties par bērniem!