Tādi esam

Tādi esam. Kurš to grib atzīt, ka esam tādi? Vairums nosoda citus, nosakot – es tāds neesmu. Daudzu nīstajā NRA portālā nesen parādījās V. Avotiņa psiholoģiski slimas pilsones dzīves stāsts ( http://nra.lv/viedokli/viktors-avotins/8…). Nu tam seko cits – http://www.apollo.lv/zinas/publiskas-die… Abi gadījumi ir briesmīgi, nožēlojami. Tādu stāstu, diemžēl, ir tūkstošiem. Tikai neviens tos nevēlas uzklausīt, paši cietēji vai nu pat nevar izstāsīt vai negrib stāstīt. Viena jauna žurnāliste twitterī meklē interesantu cilvēku, kam novembrī aprit 30 gadu. Vērtīgs iemesls meklēšanai. Kad es saku, ka ir mātes un tikai dzemdētājas, tad dusmojas. Vai tad Avotiņa minētās cietējas māte nav dzemdētāja? Kāda komenta autore pie Avotiņa saka, ka nevajag iepīt politiku. Kur rodas politika? Nokrīt no gaisa? Politiku neveido cilvēki? Vislielākie apzadzēji, manuprāt, ir radi un draugi. Pat Bībelē to laikam var izlasīt. Kā es drīkstu tā teikt? Ja 1 piedzēries uzbauc, nosit vīru, pataisa mani par invalīdi, atņem darbu, ievaino bērnus, tad drīkstu. No bedres ārā neviens nevilks, iegrūdīs tik dziļāk… Ziedoņa epifānijai zin tikai pirmās rindiņas… Gan jau es arī būtu kādā aprūpes centrā, ja morāli mani nebūtu stiprinājuši kursabiedri. Vēl tagad pateicība māmiņai Maigai (lai skaisti citā pasaulē bijušajai kuratorei). Tikai kādu desmitgadi tie kursabiedri nav pat interesējušies, kā man klājas. Tādi esam… Veidojam politiku. Man klājas labāk, nekā daudziem citiem cietējiem. Tikai ar to, ka ir kādi labi aprūpes centra darbinieki, viņiem nepietiek. No tā apburtā invalīdu loka neizkļūt. Vienalga, vai tajā iegrūdusi slimība vai kāds nelaimes gadījums. Slimība nav nelaimes gadījums? Kaut kur tautā strīdās par to, vai medicīna ārstē tikai sekas vai cēloņus. Uz veselības ministri tas neattiecas, jo viņu uztrauc (ārēji noteikti) nauda, kuras katastrofāli trūkst ne vien medicīnai. Netrūkst tikai tad, ja kāds vienkārši iedod. Tā Skrīveru sociālās aprūpes centrā “Ziedugravas” par nīderlandiešu iedotu naudu ir uzcelts dienas aprūpes centrs. Neesmu tajā pat iegājusi. Esot skaists, eiropeisks. Tikai laikam celts no jumta, jo apakšā esot applūdis, pat neizmantojams pagrabs. Tas aprūpes centrs ir vairāku kilometru attālumā no pašiem Skrīveriem. Tos, kam tur vajag nokļūt, vedot ar īpašu transportu, braucējiem nekas neesot jāapmaksā. “Ziedugravas” esot kredītos “līdz ausīm”, novads ar tiem it kā netiekot galā. Ko jaunu gan vajag. Kam vajag? Sporta stadionu pie skolas nevajag remontēt, kaut tajā fizisko aktivitāšu laikā varētu “lauzt kaklu”? Bērnu jau vairāk nekļūst. Vecu, nevarīgu cilvēku gan. Ja agrāk teicu, ka uz veikalu iet tikai veci perdeļi un mazi bērni, tad tagad tos mazos bērnus nevar ieraudzīt. Laikam vecuma aklums piemeties. Bet “augšā” mēģina risināt demogrāfisko problēmu. Teorētiski var risināt visu. Ar teoriju vien, lai rastos morāle un ētika, nepietiek. Ja negadās kāds brīnums. Bez Ziemsvētku brīnuma. Ziemassvētkos morāle un ētika nokrīt no gaisa. Ar to vien nebūs līdzēts. Morāli un ētiski būsim uz mirkli. Citādi esam tādi, kā esam.