Tad

Un tad būs tāda diena. Pirmie krokusi izbāzīs nosalušus degunus manā piemājas dobē un es zināšu – viņš ir klāt. Smaržīgs, silts un mans. Pavasaris. Sniegpulksteņi kā aptrakuši zvanīs ik rītu un es jutīšu – zeme mostas, pasaule atkal ir kļuvusi gaiša un elpot ir kļuvis neticami viegli. Ar puķainiem gumijas zābakiem un suni pie rokas iešu smaržot grāvjmales saulainās purenes, kuras jau nemaz nesmaržo.Vismaz tā domā citi, bet ne mēs ar Frīdu.

Pēc laika attapšos brīdī, kad pleci ietīsies vasarā kā dzeltenā zīda lakatā. Tik daudz krāsu, skaņu, acu skatienu un pieskārienu, domu, sajūtu un sirdspukstu. Un katrs rīts kā solījums, ka viss tikai sācies.

Nemanāmi Līgo nakts spīganas aizdancos vasaru otrā pusē. Smaržos baltas lillijas un saule piesmaidīs ikkatru kaktu. Svētsvinīgi degs garas, baltas sveces un tie divi “Jā!”, kurus izteiks tobrīd laimīgākie cilvēki pasaulē un uz kuriem es noskatīšos no malas, man nozīmēs visu pasauli. Jo liks atkal noticēt.

Un tāda būs tāda diena. Tu man vairs nesāpēsi. Tikai nekādi netieku gudra, kur sevi likt laikā līdz tam?