Zvana telefons.
-Hallo!!
– Sveika, mīļā!! Tikko pārnācu mājās. Nopirku lasi un tūlīt iešu pie tevis. Varbūt tev kas vēl vajadzīgs?
– Hm, varbūt veikalam garām ejot vari nopirkt baltmaizi un sviestu?
-Labi, mīļā, būšu pēc 20 min.
Zvans pie Viņas durvīm. Durvīs stāvs viņš un cēli pasniedz viņai aizsāktu sviesta paciņu un apkaltušu baltmaizes kukulīti.
– Bet mīļais, kā tad tā?
– Ai, negribēju iet uz veikalu, atnesu no mājām, tik un tā jau nedēļu stāv un neviens neēd.
– Mīļais, maizīte sakaltusi, ož pēc pelējuma.
– Nieki, mīļā, cieta maize ir veselīgāka, kā mīksta!
– Labi, mīļais, es rupjmaizīti, tā vēl veselīgāka. Bet tu ēd, mīļais, ēd!
Nākamās dienas pēcpusdiena. Zvans pie Viņas durvīm. Durvīs stāv Viņš.
– Ai, sveiks, mīļais!
– Sveika! Es pēc sviesta atnācu. Padomāju, kamdēļ man sviestu pirkt, ja mēs vakar manis atnesto neapēdām.
– Ak tā……. Lūdzu, te būs. Un te, mīļais, maizīti ar paņem, to tu ar vakar neapēdi………
Tā nu Viņa vēl ilgi noskatījās pa logu kā Viņš aiziet maizes kukuli un sviesta paciņu padusē iespiedis. Un Viņa vēl ilgi domāja……….ko darīt, smieties, vai liet gaužas asaras.
