Cilvēkam dzīve esot no dzimšanas līdz miršanai. Viena dzīve. Cita dzīve varbūt ir sapņos, miegā. Man gan ir divas dzīves. Pirmā, kā jau visiem, ar veiksmēm, neveiksmēm, atklājumiem, noslēpumiem, rūpēm par sevi un citiem… Otrā – pēc autoavārijas.Kādreiz teicu, ka man ir divas dzimšanas dienas. Dzimšanas diena ir sīkums – viena diena. Dzīve ir gara. Pagājis jau ilgs laiks un it kā pat esmu pieradusi pie tā, ka ar visu jātiek galā pašai. Labi būtu, ja to iepriekšējo dzīvi es būtu vispār aizmirsusi, nebūtu, ko atcerēties. Uz tādu teikumu man teica – jocīga vai, atmiņas zudums taču ir briesmīgs.Nu, no kuras vietas uz to atmiņas zudumu skatās. Toties es zinu, ka teikums – man žēl – nenozīmē neko. Ja nu vienīgi tas rada prieku pašam teicējam – viņam taču ir žēl. Kāds saka – vai tev nevajag ko palīdzēt, es izdarīšu tavā vietā to? Nesaka. Tāda tā sabiedrība ir, no kuras esmu izsista. Varu no malas tik noskatīties, kāda tā sabiedrība ir, kurā man vairs nav vietas. Labi, ka nav. Es nemaz negribu tajā būt. Pienāks viens un teiks – sajukusi prātā. To nevienu vien reizi nācies dzirdēt. Tādi, kas tā skaļi saka, neko nezinot, man arī nav vajadzīgi. Iztieku ar savu svešo dzīvi, kura pa šiem gadiem nav kļuvusi tuvāka. Sveša bija, sveša ir. Iepriekšējo dzīvi neatgriezt. Tā gadās tik no sapņa miegā pamosties. Man ir divas dzīves īstenībā. Un papardes zieds atkal būs.
Svešā dzīve
Dalīties.
