Mēs esam svešinieki, kas meklē īslaicīgu mieru un patvērumu, pat nesaprotot, cik bezjēdzīgs atradums esam viens otram. Tikai šīs paslēpes no ikdienas bez galamērķa. Mēs zinām, ka neesam tas, ko abi vēlamies, bet joprojām turpinām atgriezties. <br />
Mēs vienmēr būsim svešinieki, neizprazdami viens otra nolūkus un sapņus. <br />
<br />
Varbūt šī būs tā diena, kad viss beigsies? Un uz mūsu sejām būs vienaldzības maskas. [?] Bet ja mums ir vienalga, tad kāpēc reizēm baidāmies vai kļūstam greizsirdīgi? <br />
Tikai pieradums, jauna rutīna, ko radījuši divi svešinieki, lai aizbēgtu no drūmās ikdienas smacējošās segas, taču kuriem NAV lemts saprasties. Neveiksme. Divi pilnīgi dažādi cilvēki ir nomaldījušies no ceļa un kļūdaini atraduši viens otru. Mūs vada vienaldzība un salts aprēķins. <br />
Dienas pavadām cita – īstā un vienīgā – meklējumos, vienam sekmīgāk, otram nesekmīgāk, taču beigās atgriežamies viens pie otra un tā atkal pārliecinoties, ka jāmeklē cītīgāk, jo šādi savas gaitas pavadīt nevēlamies. <br />
Bet tad mēs ATKAL atgriežamies un ATKAL meklējam. Un iekšā katrreiz nodreb šaubas; cik vēl ilgi tā? Un bailes; vai otrs šoreiz nebūs atradis to īsto un vairs neatgriezīsies? <br />
<br />
Bet mēs ZINĀM, ka esam svešinieki bez kopīgas nākotnes
svešā dvēsele
Dalīties.
2 komentāru
Cik patiesi un smeldzīgi… Jā, kaut varētu kāds pateikt, kāpēc tā notiek, ka kopā nav labi, bet arī atsevišķi nesanāk. Kāds teiks – apmātība, bet man šķiet, ka tas ir kaut kas cits…
Bingo! Šo slimību arī es pašlaik slimoju – ar prātu ir labi saprotams, ka šis pavediens jāpārgriež, un tas pat vairākkārt ir mēģināts, bet nu nav tās aknas, nav. 🙁 Un tad Tu sēdi, raudi un nesaproti, par ko vairāk sāp sirds – par to, ka varētu notikt pārmaiņas un tālāk būs jāiet vienai vai par to, ka Tu esi mīkstā un vienkārši nevari tā šnirkt! un miers mājās.