Vārda dienu svin: Andulis, Alnis

Suņi ir labāki par cilvēkiem

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Nemanāms aizsākums ne reti vien noved pie kā laba. Ja es pirms gadiem 10 būtu zinājusi, ka Tev ir (varbūt jau bija) audzētava, arī man varbūt daudz kas būtu savādāk. Ir kā ir. Laiks iet. Zelti jau gados, kas liek manīt. Naudu jau sen ar tiem netaisu – par velti badam mazos zeltus neatdošu. Zinu, ka pirms gadiem 3 manas zeltenes mazbērnus atdeva ar grūtībām par puscenu no tā, ko es saņēmu.
Suņi ir labāki par cilvēkiem. Mīlošāki, uzticīgāki, paklausīgāki (manas tagadējās klausa, bet dara, kā grib)…
Pirmais man bija basets. Koda gan visiem. Man tik ne, gan jau zināja barotāju. Visādi piedzīvojumi arī ar viņu – no ledusskapja saldētavas izkrita gaļa plastmasas maisiņā, Ceris (Cicero) to momentā aprija. Otrā rītā satiku kādu paziņu ar suni – ejam pie vetārsta, suns apēda plastmasas maisiņu, tas nenāk ārā… Bet es pat neuztraucos. Remonta laikā vannasistabas mantas biju salikusi bļodās un ienesusi istabā. Pa dienu Ceris kaut kā bija ticis istabā un “izšivirējis” visu. Vakarā viņš nezin kāpēc nolika čupu pie tualetes durvīm, to vākdama, ieraudzīju ko garu un zilu. Cērmes nekad nebiju redzējusi, bet otrā dienā nopirku cērmju zāles un devu apēst. Vēlāk ieraudzīju, ka sagrauti krievu laika zilie plastmasas matu rullīši – tās tās cērmes. Ceri atdevām nošaušanai pēc tam, kad viņš sakoda dēlu un kādu viņa draugu, kad viņi bija izveduši Ceri pastaigāties. Bez suņa iztiku 2 nedēļas. Kādā avīzē ieraudzīju sludinājumu, ka pārdod basetu un mopsi. Aizbraucām uz Valmieru. Baseti bija beigušies. Sikajiem tik ļoti patika mopsene, ka to paņēmām. Mājās braucot, baigi gribējās ēst, piestājām kādā ceļamalas krodziņā. Meita mazo mopsi palaida ārā, viņa pazuda. Es pirmais iedomājos par savu simtnieku, kurš nu bija pazudis. Pēc brīža jau meita sauca – atradās, viņa bija pačurāt…
Mopsenes bija labas, mīļas, gaidīja mūs mājās, skatoties pa virtuves logu (gan jau ar vairākiem paņēmieniem, bet uz palodzes viņas tika). Jā, man bija divas. Vienreiz kucei esot jādzemdē, tā rakstīts gudrās grāmatās. Ar tām dzemdībām mums gāja grūti, pirmais piedzima pats, tad Zetai bija ķeizars. Mazie bērni neēda, viens pēc otra nosprāga, tikai viena palika. Vedām to vienu tēvam, kad saimniekiem izstāstījām, kā viss noticis, atstāja mums. Tā man tās divas. Tikai tā otra neizauga tik liela, kā parats mopsis, sarkano arī viņai nebija, kaut krāniņa nebija… Avāriju viņas arī abas piedzīvoja, mazā esot pāris nedēļas pieklibojusi, kaut nekādu fizisku trūkumu nebija… Savu mopses izdarīja – varākas reizes dienā veda mani pastaigāties. Trenēja mani, pie reizes neaizmirsdamas nokārtot savas fiziskās vajadzības.
Zeltaino nopirku vēl tad, kad bija mopsenes. Tā nedrīkst teikt, bet – naudas taisīšanai. Es gan gribēju mopsi. Toreiz jau vēl neiedomājos, ka svars un lielums man ir svarīgs, zināju tik, ka dzemdības daudziem mopšiem ir problēma. Toties man ir zelti. Mīļi, labi, uzticīgi. kaut spalvas briesmīgi daudz. Ka tik viņām neatņemtu pakaļu pēdējās dienās, nevarēšu panēsāt kā mopseni…
Tu par mani ko zini, ja esi lietas kursā par zeltiem. Es par Tevi nezinu neko, šo to atceros tik no Pad Stud laikiem. Bet atmiņas ir mūsu bagātība. Es vispār dzīvoju tik atmiņās. Ikdienā kaut kā eksistēju. pat nezinu, kāpēc.

Dalīties.

Atstāt Ziņu