Vārda dienu svin: Aldonis, Agija

Summer Afternoon (IV). Пентагон…

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Pirms dažiem gadiem Dubultos, lielveikala Elvi atsevišķajā spārnā stapr ziediem, juvelierizstrādājumiem, suvenīriem un video nomu atradās Dienas Abonēšanas centra ofiss: viena lete, divi datori un daži plaukti.

Un kādu dienu es stāvēju rindā, lai samaksātu par avīzes piegādi nākamajām mēnesim. Visi kavējās, jo kāda krievu sieviete nu nekā nevarēja izvēlēties drošu pastkastīti savam, nesen nopirktajam dzīvoklim. Kad beidzot lolotā pastkastīte tika izvēlēta, abonēšanas centra darbiniece palūdza nosaukt adresi:

– Kur, lūdzu, Jūs dzīvojat?

– В Пентагоне! – lepni atbildēja kundze.

– Kur…? – klusā balsī pavaicāja pēkšņi sastingusī darbiniece.

– В Пентагоне! – paceļot balsi atkārtoja sieviete.

Dažiem krievu ļaudīm piemīt kāda piemīlīgi dīvaina īpašība: ja viņus nesaprot, tad krievi mēdz atkātot to pašu, atkal runājot krievu valodā, bet – skaļāk. Cilvēkiem šķiet, ja viņi runās skaļi – tad sapratīs!

Es mēģināju iztēloties šo situāciju kā reālu: Dubultos, lielveikalā Elvi, Dienas Abonēšanas centrā kāda kundze vēlas iegadāties pastkastīti… – “для нужд Пентагона!”/ Pentagona vajadzībām. Drošības nolūkos!

Bet tajā brīdī palīgā steidzās citu nodaļu pārdevējas un izskaidroja lietas būtību: ka «Пентагон» atrodas tepat Dubultos, Slokas ielā aiz dzelzceļa pārbrauktuves. Tā vietējie ļaudis mēdz dēvēt dažas visnotaļ specifiskā izvietojumā izkārtotās dzīvojamās mājas Lielupes krastā. 

* * *

Bet, kad dzīvot Dubultos sanāk pārāk dārgi vai neomulīgi, tad vietējie cenšas pārcelties uz „Pentagonu”. Kaut gan… pēdējā laikā arvien biežāk – uz Sloku vai Kauguriem.

Kāpēc?

Jo… tur ir: nē – ne tikai lētāk. Tur, Kauguros – viss notiek! Bērni, skolas, stadioni un sporta sacensības, medicīnas iestādes, moderni tirdzniecības centri, lielveikali, un pats galvenais – cilvēki! Īstā dzīve! Nevis izdzīvošana nesamērīgi dārgajā, pustukšajā un tumsā iestrēgušajā, bet vēl aizvien – augstprātīgajā rajonā – Dubultos.

* * *

Tur, Kauguros, – dzīves netaisnību vietēji ļaudis uztver stoiski. Un grūtajos brīžos nezaudē visnotaļ specifisku „folklorizēto” humora izjūtu! Viņu joki mēdz būt rupji, vārdi – dzēlīgi, un spriedumi ir nežēlīgi…

Bet tie palīdz dzīvot!

Savukārt neiznīdējamo dzīvesprieku var bezgalīgi smelties no pašas dabas, dzīvojot pie tās krūts. Un laikam ejot, cieši saaugot ar šīm priedēm, pļavām, smiltīm un jūriņu…  

Dalīties.

Atstāt Ziņu