Vārda dienu svin: Aldonis, Agija

Summer Afternoon… (III). Suns un Vīrs.

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Kamēr Latvijā aktīvi tiek diskutēts par mūsu karavīru iespējamo misiju kādā tālā zemē, jāsaka, ka vēl PSRS laikā uzsāktās, iepriekšējā kara brūces vēl nav sadziedētās…

Īstā Afganistāna

Arī jēdziens „attālums” var izrādīties visai relatīvs. Īsto Afganistānu vēl nesen varēja skatīt vaigā… Dubultos – pie atkritumu konteineriem.

Ļaudis runāja, ka šis garā auguma vīrs tajā karā bija ievainots, kļuva kurls, un atgriezās mājās kā invalīds. Taču tas, šķiet, nebija īstais iemesls, kāpēc viņš bija nonācis līdz dzīvei pie miskastēm, ēdot visu, ko bija spējīgs tajos atrast, pat tupeņu un mandarīnu mizas…

Acīmredzot, Afganistānā šis cilvēks piedzīvoja kaut ko tādu, kas salauza viņu kā personību. Un stiprais vīrs – sabruka… Grūti pateikt, kas ar viņu būtu varējis notikt tālāk, ja kādu dienu, turpat – pie miskastēm bijušais kareivis nesatiktu savu īsto draugu… lielu, vecu, cilvēkiem vairs nevajadzīgu, pamestu vācu aitas sugas suni Džeriju…

Līdz šim neesmu sastapusi kādu citu cilvēku, kurš būtu baudījis tādu mīlestību un uzticību!

Un, tā – viņi saka dzīvot viens otram!

Džerijs ļoti rūpējās par šo Vīru – i pieskatīja, i pavadīja, i meklēja…

Viņus neviens neaiztika, pat vietējā policija – ne! Jo pamestie Suns un Vīrs nebija bīstami, kaut abi – visai iespaidīga auguma…

Šis Vīrs, ja viņu reizēm kāds uzrunāja, vienmēr atbildēja ar bērnišķīgi naivu smaidu… Bet Suns – bija apbrīnojumi gudrs.

Tad šis cilvēks kaut kur pazuda…

Un es nolēmu uzzināt.

Lietišķā sieviete

Drošs informācijas avots, kuru meklēju, bija kāda, apkārtnē visiem zināma kundze – bezpajumtniece. Man palaimējās viņu satikt Dubultos, pie pasta nodaļas. Šī sieviete bija ļoti aizņemta, žigli pārmeklējot atkritumu konteinera saturu.

– Piedodiet, es meklēju kādu cilvēku…

Viņa pagriezās un ar lietišķu skatienu novērtēja mani. Nekā interesanta. Es stāvēju ar tukšām rokam, jo ieraudzīju viņu nejauši, garāmejot. Tāpēc, uzgriežot man muguru, sieviete turpināja iesākto darbu.

– Es meklēju to vīru ar suni…

– Ar Džeriju?

Jā, viņa bija īstā!

– Tā kā sen nav redzēts, un ļaudis runā, ka, šķiet, ir miris. Bet droši nezina, jo par bomž…, nu…, – par tādiem cilvēkiem neviens neinteresējas.

– Jā.

– Bet- varbūt tomēr dzīvs?

– Jā.

– Varbūt ir pārcēlies kaut kur citur?

– Jā.

– Uz kurieni?

Izstiepjot labo roku, viņa parādīja virzienu. Šis viens žests iedvesa man cerību! Tas izskaidroja visu, un jebkādi vārdi bija lieki.

Dzīvs! Šaubu nav, – pie sevis nodomāju es.

– Jā.

Sieviete skatījās tieši uz mani. Un bija tāda sajūta, ka viņa lasīja manas domas…

– Paldies!

– Jā.

Un es devos uz mājām. Tā bija ļoti laba diena! Jo viņa ar roku rādīja dzelzceļa pārbrauktuves virzienā. Un, pa kreisi no šosejas, kas ved gar Lielupes krastu uz Sloku, – nevis pa labi! Pa labi ir kapsēta, un aiz tās – Jūrmalas profesionālā vidusskola. Pretim tai – RRC Koledža. Taču pa kreisi, tūlīt aiz Latvijas gāzes ēkas, sākas pamestā un depresīvā teritorija – zona ap Pentagonu.

Tur mēdz apmesties tie, kurus norakstījuši „līdzcilvēki”…

Dalīties.

Atstāt Ziņu