Vārda dienu svin: Andulis, Alnis

Summer Afternoon… (II) Sirsnīgas sarunas

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Vēlāk, šķiet, es redzēju vienu no tām kundzēm sarunājoties uz ielas…ar kādu grūtnieci- ielas mincīti, teju, teju pirms dzemdībām: «Ты подожди меня, не уходи! Поняла? Подожди! Я сейчас, сейчас…»

Sieviete steidzās uz mājām. Kājas gan vairs tik ātri nenesa. Varbūt, tomēr cita kundze? Vecie ļaudis vecās drēbēs ir tik līdzīgi…

Taču kaķene gaidīja. Sastingusi. Un skatījās uz augšu.

Beidzot logs pavērās vaļā un sieviete pasvieda kādu kumosiņu: «Поешь, милая, поешь. Чем могу, чем могу. Ну… да, Бог с тобой!»

Nē, – tā, tomēr, ir viņa! Es atpazinu pēc balss…

Bet tajā pašā brīdī logs aizvērās ciet. Laiks, kas bija atvēlēts sirsnīgām sarunām, bija iztecējis…

Скамеечка…

Šī krievu sieviete reizēm vēl mēdz pasēdēt uz kāda paštaisīta un pēc izskata nudien atbaidoša soliņa… Tas ir viens no pēdējiem bastioniem, kuri vēl nav krituši. „Noasa šķirsts”, ap kuru mēdz pulcēties vientuļi un nevienam, šķiet, vairs nevajadzīgi vecie ļaudis. Nokrāsots nereāli dzīvespriecīgā rozā krāsā, soliņš ir patiesi riebīgs; bet tālāk šiem cilvēkiem atkāpties vairs nav kur.

– Дети…?

– Да, есть. И внуки!

Tikai izkaisīti «…па Европам да Америкам» /(krievu paruna: “pa visu plašo pasauli”) un pa to pašu „nolādēto dzīvi”…

«В такое «счастье»…» – īpaši nav ko cerēt: ja kādu beidzot paņems pie sevis, tak ne mīlestības, drīzāk aprēķina vārdā. Jo, lūk, šis soliņš ir vairāku tūkstošu dolāru, latu, vai eiro vērts!

Taču, ai, kā negrib šie veci ļaudis „izdevīgi, ar parādu kompensāciju, ar apmaksāto pārcelšanos un pat ar apsolīto remontu” pārdot savus nolaistos sērijveida dzīvoklīšus vēl aizvien pieprasītajos, „ekskluzīvajos” Dubultos.

– Ни за что!

Te paiet viņu laiks!

Šeit, uz soliņa visi ir savējie – i latvieši, i krievi. Svešo nav! Visi runā uzreiz, skaļi – katrs savā un lauzītā citā valodā… Un braši veido kuriozas teikumu konstrukcijas: «А вчера в магазине – nu tāda gara rinda!», utt.

Vēl, protams, aprunā visus un visu; kā arī dalās pieredzē gan vietējā, gan kosmiskajā mērogā. Saprotas, tad, – strīdas no sirds, kā krietni veči! Bet smejas, dusmojas un abižojās – kā bērni…

Un jūtas – dzīvi!

– Да на хрен эти деньги! В могилу с собой не возьмёшь!

– … это да! Так ведь здесь ещё и грядочки у дома!

Tiesa gan, ja tās „dobītes” ieraudzītu kāds smalkais ainavu dizaineris – noģībs uz vietas! Te aug gan dilles, gan prastas puķītes… – traka dažādība! Un kā aug! Sasniedzot pat neredzētu krāšņumu.

Šie vecie latviešu un krievu ļaudis jau sen vairs nekaro savā starpā, – tikai ar nezālēm! Visam iepriekšējam karam viņi, nu jau, ir pielikuši punktu.

– Хватит. Навоевались! /Pietiek. Esam karojuši par daudz!”

Jauni kari… – jaunajiem.

Dalīties.

Atstāt Ziņu