Summer Afternoon… (I)

Es nevaru apturēt laiku. Toties, es varu izmantot laiku, kas ir atvēlēts man.
/Mihails Bulgakovs, Meistars un Margarita/

Henry James savulaik ir apgalvojis, ka, viņaprāt, jēdzieniski šie divi vārdi – summer afternoon – ir „visskaistākie angļu valodā”. Un tieši šajā dienas laikā, pirms dažiem gadiem – precīzi, 2007.gada vasaras atskaņās – arī aizsākās mans stāsts par cilvēkiem, kuri dzīvo pie pašas jūras, kādā īpašā vietā, kur ikkatrs dzīves mirklis, šķiet, – ir Visuma vērts.

Stāsts par latviešiem un citu tautību ļaudīm no kādas NE-miljonāru pilsētas, kuru viņi paši sauc vienkārši par – Jūrmalu…

Likteņa ironija?

Tas notika pirms dažiem gadiem…

Kādā klusā vasaras pēcpusdienā, pēc šķīstošajām lietusgāzēm es aizgāju pastaigāties gar jūru. Tikko kā pierimis Jaunais vilnis, un Jūrmala sāka pamazām attapties – no uzspiestās liekulības, reizēm neadekvātās “izrādīšanās”, uzmācīgā trokšņa un slimīgās burzmas, nakts kautiņiem un piemēslotajām ielām. Kā arī no pludmales postažas, kuras sakopšanā sētnieki toreiz bija devušies kopā, nu jau, veselām ģimenēm…

Īsti nevaru saprast, kas bija par iemeslu manai neloģiskajai rīcībai: pilnmēness fāze, īpašais zvaigžņu izvietojums debesjumā, vai likteņa ironija – taču, es izdarīju to, ko nedrīkstēju. Es apsēdos uz koši zilā soliņa dievišķi tukšajā pludmalē.

Un aizdomājos…

Pat nepamanot, ka uz tā paša soliņa jau bija apmetušās divas pieklājīga vecuma sievietes – latviete un, šķiet, krieviete.

Kad attapos, nu jau bija par vēlu.

Jo šī svešā saruna burtiski aizrāva mani sev līdzās…

Nostaļģija…

Mūsdienās tā maksā naudu. Ejoša prece. Un arī īsts dvēseles posts! Sākumā viņu saruna šķita haotiska; it kā, nu nekādas loģikas, bet tad… – iekšēji sastingu:

– …ах, Аллочка – ну такая недостижимая!

– Augstprātīgā.

– Какая-какая, ты что такое говоришь? Не пойму… Надменная, что ль, – да?

– Jā.

– А билеты!? Это же, цены тo какие, а? Ух, бесстыжие…

– Jā, ceni – “zaoblačnije”! (latviešu kundze īgni smējās, jo sarežģītais krievu vārds tika lietots trāpīgi: “Jā, cenas – prātam neaptveramas!”). Nu, kurš tad to visu varētu atļauties? Vai tad – “mi”?/mēs?

– И вот теперь, ты скажи мне, пожалуйста, а стоит ли… жить? Вот после всего… этого? (Viņa apklust, iegrimstot savās domās).

– Nezinu… Jo kas mēs esam… Kam esam vajadzīgas… – kam? Tad…, – labāk galu!

– Ах, наша проклятая жизнь…

Tad iestājās klusums.

Viņas abas bija devušās uz mājām…

Es – uz citu – savu pusi, pretim cilvēkiem, kurus satikšu man atvēlētajā laikā. Lai saprastu, vai tomēr ir vērts dzīvot pat tad, kad dzīve šķiet… – „nolādēta”? Jūrmalā?