…šī gada 12.jūnija sestdienas rīts bija nemierīgs – it kā vēss, bet laiku pa laikam uzspīdēja arī saulīte.<br />
<br />
* * *<br />
…agri no rīta es devos uz ELVI lielveikalu Dubultos iepirkties, lai pati diena būtu brīvāka. Kad izgāju ārā no veikalā, šķiet, bija ap plkst. 9:00…<br />
<br />
Luksoforā iedegās zaļā gaisma. <br />
<br />
Un es nesteidzīgi izgāju uz gājēju pārējas, lai šķērsotu Strēlnieku prospektu, t.i. – vienvirziena ceļu, kuram ir divas joslas Rīgas virzienā.<br />
<br />
* * * <br />
…pirmais solis uz zebras.<br />
Otrais?<br />
Jā.<br />
Un tad…<br />
<br />
…es apstājos un paskatījos pa kreisi…<br />
Cik bezjēdzīgi!<br />
<br />
* * *<br />
…kādēļ man bija jāskatās pa kreisi? <br />
Pāri Slokas ielai pie luksofora, virzienā no Rīgas, no Strēlnieku prospekta var pagriezties tikai vai nu pa labi uz ELVI veikala stāvvietu, vai nu pa kreisi – virzienā uz Dubultu dzelzceļa pārbrauktuvi…<br />
<br />
Taisni – braukt nevar!<br />
Jo tālāk sākas vienvirziena ceļš. Visas atbilstošās ceļu zīmes – gan pirms, gan pēc krustojuma…<br />
<br />
…bet, es apstājos, un – paskatījos pa kreisi…<br />
…kaut kādās muļķības…<br />
<br />
* * * <br />
…nē, ne gluži – es nepaskatījos pa kreisi!<br />
<br />
Es izdarīju pavisam ko citu.<br />
It kā, – es tajā brīdī pati būtu pie stūres…<br />
<br />
Es lēni, precīzi un apdomīgi pagriezos un ieskatījos pāri kreisajam plecam – “aklā zona”…<br />
<br />
* * *<br />
…”aklajā zonā” es ieraudzīju melnu un spīdošu AUDI, kas, pārkāpjot visus iespējamos ceļu satiksmes noteikumus iespaidīgā ātrumā traucās tieši man virsū…<br />
<br />
* * *<br />
“ …labs, dārgs modelis…<br />
…valsts numuri…<br />
…es neapzināti piefiksēju zemapziņā…”<br />
<br />
* * *<br />
…nē – trešā soļa nebūs. Es instinktīvi sastingu. Arī atkāpties nepaspēju… <br />
<br />
Manevrēja viņš – un viņam sanāca!<br />
<br />
…kad melnais korpuss dažu centimetru attālumā traucās man garām, es izjutu savdabīgas gaisa fluktuācijas…, tādu, kā aerodinamisku efektu…<br />
<br />
Pēc mirkļa viņš pazuda aiz likuma, jo par laimi otrā josla bija brīva…<br />
<br />
…un vēl pēc mirkļa es saņēmos un lēnām devos uz priekšu… <br />
<br />
* * *<br />
…pāri ielai pie luksofora cilvēku nebija daudz, taču viņi savā starpā ar skumju nosodījumu runāja kaut ko, šķiet, par dzērājiem pie stūres…, bet kad es lēni gāju viņiem garām – kautrīgi apklusa.<br />
Un kāda sieviete pat pielika abas rokas pie sejas, lai ar plaukstam aizsegtu acis…<br />
<br />
…šķiet, tajā brīdi es izskatījos draņķīgi. Tāpēc taisnā ceļā arī devos nevis uz mājām, bet – pēc šampanieša…<br />
<br />
* * *<br />
…pēc otrās glāzes man pārstāja trīcēt rokas, bet es vēl aizvien nebiju spējīga koncentrēties. <br />
<br />
– …kāpēc?<br />
<br />
Nu, ko.<br />
Vairs vilcināties nedrīkst… <br />
<br />
“…lūdzu, palīdzi man, māt – ar mani nav labi… Haoss domās un jūtās. Esmu apmaldījusies. Taču dzīve, kā tādā vienā nežēlīgā kaleidoskopā bez atelpas “konstruē” arvien jaunus izaicinājumus, kuru priekšā nobāl fantāzijas un apklust iztēle… <br />
Un pat neiespējamais pārvērtās rutīnā.<br />
<br />
…kāpēc es šodien paliku dzīva? Kāda jēga? Kādēļ…<br />
<br />
…kas manī ir tik īpašs, ka šodien, 2010.gada 12.jūnijā no rīta, tur – uz gājēju pārejas, pat Liktenis apžēlojās… un “aklā zona” pavērās vaļā?<br />
<br />
…esi droša, māt?<br />
<br />
…Tā, kas ir stiprāka par nāvi?”<br />
<br />
Nu, tad mums priekšā – viena gara-gara saruna… <br />
<br />
Stāsts Skarbās sievas. Epilogs. Aklā zona
Dalīties.
