…augusts, nu jau kuru gadu pēc kārtas, – man ir sarežģīts mēnesis… Pirmajā dekādē – tēva dzimšanas diena… Bet tēva vairs nav. Un pirms četrpadsmit gadiem, naktī no 13. uz 14.augustu no vēža nomira mana māte… <br />
<br />
…man tā arī nav izdevies pieņemt šo realitāti, tāpēc es vienmēr ar smagu sirdi braucu uz kapiem, jo tur jūtos bezpalīdzīga un ļoti salstu. Bet mājās… – man vienmēr deg divas svecītes… <br />
<br />
…tad trešajā dekādē, kad vēl strādāju skolā, man bija jāatgriežas darbā, un tas nozīmēja, ka vasara ir pagājusi un sapņi nav piepildījušies… <br />
Arī šoreiz…<br />
<br />
…meitai – sava dzīve, sava ģimene, sava laime…<br />
Sava mīlestība…<br />
<br />
…kas mani sagaida mājās? Mana pusaklā mincīte Giņka, kura jau krietnu laiku vairs nav pļāpa… <br />
<br />
Un neatbildēts jautājums… – kāpēc? <br />
<br />
* * *<br />
…tā pagājušās vasaras augusta diena bija nemierīga. Pūta stiprs ziemeļvējš un jūra bangojās. Man nepatīk peldēt, kad ir viļņi, bet palikt mājās viena pati toreiz nevarēju…<br />
<br />
* * *<br />
…atpūsties uz trešā sēkļa nebija iespējams – man tas ir grūti pat mierīgā ūdenī, jo esmu īsa auguma, un varbūt tikai lēkājot uz pirkstgaliem, kur nu vēl stipros viļņos… Tāpēc neapstājoties es peldēju dziļāk jūrā.<br />
<br />
Es raudāju un meklēju mierinājumu jūras spēkā.<br />
<br />
… – kāpēc? <br />
<br />
Ak, šis nolādētais jautājums… <br />
<br />
* * *<br />
…pēkšņi izlocījos un ar visu spēku iesitu ar dūri ūdenim… Un tajā pašā brīdī – krampis sarāva labo kāju pretīgā un paralizējošā sāpē… <br />
<br />
Es pagriezos pret krastu. <br />
<br />
– Ko…?! <br />
<br />
– Kurp es esmu aizpeldējusi…<br />
<br />
* * *<br />
…peldot pret krastu un pārvarot viļņus, uz trešā sēkļa es zaudēju spēku, elpu un veselo saprātu… <br />
<br />
Es biju tik pārbijusies, ka vairs nekontrolēju sevi. Man bija nepieciešama atelpa, taču neciešamās sāpes dzina uz priekšu, un es haotiski tuvojos otram sēklim… <br />
<br />
Es netiku tam pāri… <br />
To mierīgi varēja izdarīt pat pusaudzis, bet ne es – sportiskā, labi trenētā sieviete, kura kopš bērnībās peld kā zivs.<br />
<br />
Ne šoreiz…<br />
<br />
* * *<br />
…jūra ierāva mani atpakaļ. Un es attapos kaut kur pa vidu starp trešo un otro sekli… kur jau biju, bet nu jau – dziļi ūdenī…<br />
<br />
Es apgūlos uz muguras… viļņi mani šūpoja… Es visa trīcēju, un sāpes pacēlās uz augšu…<br />
<br />
Mugura… – mana <i>locus minoris</i>. <br />
…pēc smagajām dzemdībām.<br />
<br />
… – tātad izredžu nav…?<br />
<br />
Un tad es aizdomājos par māti… <br />
<br />
Pēdējos gados mēs bijām kļuvušas tik atsvešinātas… <br />
<br />
… – kāpēc? <br />
<br />
* * *<br />
Jā, māt, tev, nudien ir bijusi skarba daba… <br />
Taču tas nav pārmetums. <br />
Nē, māt.<br />
Nē. <br />
<br />
…un, it īpaši pēdējā laikā, kad tu, it kā būtu vēlējusies aprunāties ar mani, bet… es – vairījos…<br />
<br />
… – kāpēc?<br />
<br />
* * *<br />
…mēs, šķiet, esam apburtas ar pasakām par mīlestību, kuras… – nav. Un tas ir tik cilvēciski. Tik saprotami. Tik bezpalīdzīgi…<br />
<br />
Mana dzīve bruka, bet es loloju ilūzijas…<br />
<br />
Tu mēģināji mani brīdināt – es nebiju spējīga pieņemt patiesību… <br />
<br />
Un tomēr, ko tieši toreiz – pēdējoreiz pirms aizeiešanas… – tu palūgsi man atcerēties… <br />
<br />
Četri burti? <br />
No tavas somu meitas uzvārda…?<br />
<br />
…s …i …s …u*<br />
<br />
* * *<br />
…toreiz, tu teica, lai es tos vienmēr atceros. Ka tiem ir maģiskais spēks…<br />
Taču pati saruna – izpalika…<br />
Bet varbūt nebija īstais laiks?<br />
Varbūt šoreiz?<br />
Ko teiksi, māt…?<br />
<br />
* * *<br />
…un es pagriezos pret krastu.<br />
<br />
Tu zini, māt – es tā arī neesmu samierinājusies ar to…, ka tevis vairs nav…<br />
Un tavai zināšanai, māt, arī šodien, tur, mājās – man deg divas svecītes.<br />
Tev un tēvam.<br />
<br />
Es peldēšu pie tevis, māt!<br />
Tur, pie divām degošajām svecītēm, – mēs aprunāsimies.<br />
Jo ir laiks.<br />
<br />
* * *<br />
…vai es tiku līdz krastam?<br />
Par to turpinājumā – Skarbās sievas 5.daļa Saruna ar māti.<br />
<br />
<br />
* SISU – suomen kieli/somu valoda nozīmē – neatlaidība. Plašākajā kontekstā – gara un rakstura spēks.<br />
Stāsts “Skarbās sievas” 4.daļa. SISU
Dalīties.
