Spurainais tīnis jeb Kā sadzīvot ar pusaudzi?

Varbūt sākšu ar to, kas manā izpratnē ir pusaudžu vecums. Pusaudžu gadus nosacīti var uzskatīt par otro piegājienu „robežu izaicināšanai”. Pirmais ir ap 3 gadiem, kad bērns pirmo reizi izmēģina “nē” un “negribu” vārdu  spēku, kad pārbauda ko drīkst un ko nedrīkst un kā mēs reaģēsim uz atkārtotu neklausīšanos un vai, gadījumā, šodien nav noteikumi mainījušies? Kas būs, ja es kritīšu gar zemi veikalā? Līdzīgi notiek pusaudžu vecumā. Tikai tam klāt nāk pamatīga personības attīstība, seksualitātes mošanās un nepieciešamība iekļauties apkārtējā sociālā vidē, kas ne tuvu vairs neaprobežojas tikai ar ģimeni.

Kāpēc pusaudži tā uzvedas?
Pusaudži pārbauda un mēģina izprast sevi, bieži vien pārkāpjot noteikumus, pieņemtās robežas, lietu kārtību, domāšanas un uzvedības stereotipus, viņi izaicina paši sevi un mūs kā vecākus. Viņi to nedara aiz ļaunuma, bet gan tāpēc, ka viņiem ir jāiemācās būt par pieaugušajiem. Tas ir sarežģīts un laikietilpīgs process, tāpat kā iemācīties  staigāt. Un katram gadās nokrist, uzsist zilumu. Pieaugušajiem svarīgi šajā procesā, neiesaistīties nopietnā  cīņā par varu.. Tieši tāpat kā mēs no visas sirds spēlējam kādu sporta spēli, bet neaizmirstam, ka tā tomēr ir spēle, tieši tāpat, diskutējot un risinot konfliktus ar pusaudžiem ir svarīgi atcerēties, ka jūsu savstarpējo komunikāciju nosaka vecuma īpatnības, nevis tas, ka Jūs pēkšņi esat sabojājušies kā vecāki vai ar Jūsu bērnu ir noticis kaut kas nelāgs.

Lai kļūtu par pieaugušo, bērnam ir jāatdalās no mums – vecākiem, ir jāatrod un jānodefinē sevi, savu attieksmi pret lietām, tai skaitā aizliegtām.  Tas ir grūti. Sevis apzināšanos apgrūtina arī pilnīgi jaunas izjūtas, kuras ir saistītas ar seksualitātes attīstību. Tie ir pilnīgi nepazīstami, bet spēcīgi impulsi, kas sāk vadīt mūsu izvēles un ikdienas darbības. Turklāt šajā vecumposmā ir ārkārtīgi svarīgs vienaudžu atbalsts, kas rada papildus spriedzi – pusaudzim katram savā individuālā veidā jāatrod labākais risinājums kā vienlaikus var atšķirties un neatšķirties, būt pieņemtam un būt individualitātei.

Pusaudzim ir grūti atdalīties no vecākiem, bet vecākiem pieņemt, ka viņi ar vien mazāk zinās par to, kas notiek ar viņu bērnu galvās un sirdīs, un arvien vairāk paši bērni noteiks to cik tālu viņi mūs ielaidīs savā dzīvē.

Pusaudzis dzīvo ļoti spilgtā pasaulē, kurā ir spēcīgas izjūtas, spēcīgi izaicinājumi un vilinājumi, kurā ir daudz nezināmo un tādēļ daudz trauksmes un nedrošības. Cik bieži, mēs pieaugušie uzdodam sev jautājumu „Kāda ir mūsu dzīves jēga?” Parasti kādos grūtajos dzīves posmos, pārvērtējot sasniegto. Pusaudži šo jautājumu uzdod katru dienu, un dažkārt katru stundu. Viņi pārprasa par visu „kāpēc?” , „cik stipri?”, „kādi ir pierādījumi?”.

Tas ir tas, ko dažkārt mums pieaugušajiem ir grūti izturēt . Mums ir pašiem savas pieaugušo problēmas un pusaudžu vecuma uzdevumi parasti ir atrisināti un liekas elementāri, bet mūsu bērns ar to sastopas pirmo reizi. Tas ko varu novēlēt visiem vecākiem, kuriem ir bērni pusaudžu vecumā ir pacietību, jo bez tās tikt galā ar notiekošo ir neiespējami.

Otrā lieta, kas ir sarežģīta priekš vecākiem – kā vienlaicīgi redzēt, bet neiejaukties, tur, kur nav nepieciešamības, kā ļaut kļūdīties, ļaut saprast, ļaut piedzīvot, bet būt klāt, atbalstīt un palīdzēt. Kontrolēt, sodīt, ierobežot! Tās ir darbības, ko vecāki nereti veic vadoties pēc labākās sirdsapziņas, gribot bērnam to labāko, uztraucoties par viņu un viņa veselību. Tikai diemžēl efekts bieži vien ir pretējais. Pusaudzis vairāk melo, uzvelk cepuri Jūsu klātbūtnē un novelk aiz stūra, pazūd uz divām dienām pie draugiem, smēķē krūmos un tur pat tīra zobus, kavē stundas, dzerot alu.

Kontrolei ir alternatīva – tā ir uzticēšanās un vienošanās
Ar pusaudzi ir svarīgi komunicēt. Ļoti svarīgi atrast laiku sirsnīgām un patiesām sarunām tad, kad pusaudzis to vēlās. Šādas sarunas ir pamats tam, lai Jūs varētu ar pusaudzi vienoties arī par uzvedības noteikumiem. Vienošanās ir tas, kas ļaus Jums panāk vēlamos rezultātus. Vienošanās, kurai abas puses piekrīt un saprot nosacījumus, nevis viena puse uzspiež, bet otra pakļaujas. Jāatzīmē, ka patiesas sarunas ne vienmēr nozīmē prieka pilnu laika pavadīšanu, dažkārt tās ir ļoti smagas, kad mēs uzdrošināmies atklāties, būt neaizsargāti un teikt neikdienišķas lietas.

Vienošanās nozīmē arī to, ka pusaudzim ir iespēja izjust savas rīcības sekas – kas būs, ja pusaudzi uzvedīsies „x” veidā, bet arī kas būs, ja – „y” . Ja mēs vēlamies sagatavot kādu pieaugušā dzīvei, ir saprātīgi ļaut piedzīvot sekas pēc iespējas drošos apstākļos. Piemēram, neliegt alkoholu mājas apstākļos, ļaut pirmo reizi noreibt, piedzerties, piedzīvot paģiras un tad pašam lemt, vai tā gribas vēl un cik bieži. Mēs tajā brīdī kontrolējam situāciju, bet nemoralizējam un ļaujam šim apreibušajam jaunietim piedzīvot reālas uzvedības sekas.

Ja runa ir par uzticēšanās, tad tā nerodas vienā dienā. Tas ir mūsu attiecību veidošanas  un kopdarbības  auglis.  Ja esam bērnam bieži solījuši aiziet uz kino, bet neizpildījuši solījumus, jo bija pārāk daudz darba, bija citas problēmas, varbūt vienkārši to aizmirsām, tas attālināja mūs no uzticēšanās. Ja esam bijuši patiesi un godīgi pret bērnu, spējuši paskaidrot kāpēc kaut ko aizliedzam, bet kaut ko atļaujam, ja esam pavadījuši ar bērnu pietiekami daudz laika, tas pietuvināja mūs savstarpējai uzticībai. Uzticēšanos nekad nav par vēlu sākt veidot, bet tikai kādam ir jāsper pirmais solis. Kāpēc lai tie nebūtu mēs, pieaugušie?

Tas cik viegli vai grūti jūs kā ģimene spēsiet iziet cauri pusaudžu gadiem, noteiks arī tas, kādas vērtības esat ieaudzinājuši pirms tīņu vecums ir klāt.  Cik sirsnīgas un tuvas attiecības Jums ir ar bērnu? Cik liela autoritāte Jūs esat? Jo vairāk neatrisinātu ģimenes konfliktu ir sakrāts, jo vairāk ģimenes noslēpumu un tabu tēmu izveidojies, jo sarežģītāka ir pusaudža uzvedība. Tā bieži vien ir protests pret neatrisinātām problēmām. Diemžēl, mums – pieaugušajiem aizrūsējušās problēmas dažkārt var likt risināt tikai pamatīga krīze, kuras iniciators ir pusaudzis. Kā jebkura krīze, bērnu pusaudžu vecums atklāj jaunas iespējas ģimenes attīstībai.

Vēlējos piebilst, ka visas labās lietas, ko esat ieaudzinājuši bērnā pusaudžu vecumā nekur nepazūd. Vienkārši tiek pārbaudīts to spēks un patiesums. Ar zeltu nekas nenotiek, pat ja Jūs to metīsiet ugunī vai atstāsiet sasalt ledū, ja Jūs to berzīsiet ar visu spēku vai spļausiet tam virsū. Zelts ir un paliek zelts. Pusaudžu gadi uzliek kvalitātes provi mūsu attiecību zeltam.

Jā, pusaudžu gadi ir pārbaudījuma gadi, bet tieši tad parasti liekais tiek atmests un paliek patiesās vērtības un ģimenes mīlestība!

KĀ KOMUNICĒT AR PUSAUDZI
Komunikācijā ar pusaudzi ir jāatceras vairākas lietas:

1. Pusaudži nepanes melus
Ja Jūs melojat, kāpēc viņiem teikt taisnību un ievērot noteikumus, kurus Jūs paši pārkāpjat? Ja Jūs smēķējat 2 paciņas dienā, ar kādiem argumentiem Jūs pārliecināsiet, ka smēķēšana nav lāga lieta? Ja Jūs pats vai pati pārmērīgi lietojat alkoholu, paredzams, ka Jums būs grūti pieprasīt, lai Jūsu pusaudzis to nedarītu. Ja paši bļaujat viens uz otru mājās, nedēļām nerunājat, tad tas nav pārsteigums, ka Jūsu bērnam ir problēmas ar uzvedību skolā. Iespējams, ka lai sasniegtu vēlamos rezultātus, Jums pašiem būs jāmainās.

2. Prasībām ir jābūt skaidrām, pamatotām un konsekventām
Nevar būt tā, ka pēkšņi viss ir atļauts, vai tieši otrādāk viss ir aizliegts. Izrunājiet sekas, kas sagaida pusaudzi, ja viņš neievēro noteikumus, t.sk. uz aizliegumu lietot alkoholu, smēķēt vai  atrasties ārpus mājas nakts laikā. Svarīgi atcerēties, ka ir liela atšķirība vai bērns nokavē 5 minūtes no sarunātā laika vai 5 stundas. Nevajadzētu aizrauties ar pārmērīgiem sodiem: nedēļu neiet ārā, mēnesi nelietot internetu, nekad nepalikt pie draudzenes pa nakti.

3. Destruktīvā uzvedība atšķiras no „pamēģināšanas” un demonstratīvas uzvedības
Kā Jūsu pusaudzis tiek galā ar konfliktiem un sarežģītām situācijām, ar izvēlēm, ar iemīlēšanos? Vai viņš / viņa prot izturēt ikdienas spriedzi vai arī alkohols  un cigarete jau kļuvuši par stresa īslaicīgiem noņēmējiem? Kas notiek ar Jūsu bērnu? Vai viņam viss ir kārtībā? Esiet gatavi ieraudzīt un nopietni uztvert pusaudžu pārdzīvojumus. Pat ja jums pašiem liekas, ka pirmā iemīlēšanās iet un pāriet, pusaudzis to vēl patiešām nezina.

4. Pusaudži bieži vien ir slikti informēti par negatīvām sekām, ko atstāj bīstama uzvedība, aizraušanās un atkarības
Izglītot ir svarīgi tad, kad bērns ir gatavs ar Jums runāt, savādāk visa vērtīgā informācija „atsitīsies pret sienu”. Lai pateiktu to, ko vēlies, ir svarīgi klausīties. Ieteiktu arī nepaļauties uz to, ka internetā ir pieejama visa informācija – gan jau jaunieši zina visu paši. Nē, pusaudžu vidu ir ārkārtīgi populāri dažādi mīti un nepatiesa informācija par smēķēšanu, alkoholu, narkotikām, nevēlamo grūtniecību u.tml. Būtu svarīgi, lai mēs pieaugušie sameklētu izglītojošos materiālus, dokumentālās filmas, tematiskos interneta portālus u.tml., ko varētu piedāvāt savam pusaudzim.

5. Pusaudži pilda vienošanās, nevis aizliegumus
Šeit būtiski atcerēties, ka arī vecākiem pašiem jāpilda norunas. Tādēļ ir tik svarīgi izrunāt ko sagaidāt, kādas būs sekas pirms kaut kas ir noticis un saprast vai to tiešām varēs izpildīt. „Ja Tu nemazgāsi traukus, es pēc trim dienām sākšu tos likt atkritumu maisā, pēc piecām dienām es maisu ienesīšu Tavā istabā. Pārējie trauki tiks ieslēgti skapī. Pēc mēneša melnais maiss tiks izmests.” Un pēc mēneša Jūs tiešām izmetat maisu.

6. Pusaudža pieaugšana ir jāpieņem un pakāpeniski ir jāpalielina brīvības iespējas 
Dažkārt pavisam negribas, lai jaukā meitiņa vai dēliņš kļūst par pieaugušajiem, gribās viņus turēt klēpī, paijāt un redzēt apbrīnu pilno skatienu, bet laiks rit un pienāk posms, kad mums pakāpeniski jāatvadās no mazuļa un jāiepazīst savs bērns no jauna kā pieaugušais. Tādēļ arī mūsu prasībām jāpiemērojas jaunajiem apstākļiem. Skaidrs, ka pusaudzis, kuram ir 13 gadi atšķirsies no 17-gadīgā. Piemēram, pirmajā gadījumā Jūs atļausiet iet uz skolas dienas disenēm, ļausiet iet pie draudzenes līdz plkst.19:00 un neprasīsiet atstāstīt visas sarunas vārds vārdā, kā tas bija 1.klasītē, bet 17.gados Jūsu pusaudzis gribēs palikt pa nakti pie draugiem, un Jūs ļausiet, gadījumā, ja tiek norādīta adrese, kur viņš paliks, tālrunis netiek atslēgts un jūs zināt vismaz vēl divu tusiņa dalībnieku telefona numurus.

7. Vecākiem nav jābūt perfektiem
Atcerieties sevi pusaudžu gados. Dalieties savā pieredzē – kas Jums bija grūti un kā Jūs tikāt galā. Kā Jums bija ar pirmo iemīlēšanos, kā ar pirmo randiņu? Vai bija bail? Ja pusaudzis redz, ka viņa vecāki ir cilvēki, kuri arī kļūdās, bet kuri ir spējīgi tikt galā ar grūtībām, tieši tas iedvesmo pilnvērtīgi dzīvot un risināt problēmas.

8. Dodiet sev un savam bērnam telpu un laiku izaugsmei
Bērnam ir jāmāca pieņemt patstāvīgus lēmumus. Tas palielina savstarpējo cieņu un mazina spriedzi . Taču jāatceras, ka pusaudzis tikai pārvēršas par pieaugušo un viņš / viņa nevar uzņemties pilnīgu atbildību par savu rīcību un to pieprasīt būtu neadekvāti. Ļaujiet pusaudzim kļūdīties un labot savas kļūdas, jo dzīve viena no svarīgākām prasmēm ir spēt pārvarēt kļūdas, kļūt stiprākam, nevis tās nepielaist.  Vēlēties nekad nekļūdīties ir viena no lielākām kļūdām, kas mūsos izraisa hroniskas bailes un paralizē ceļā uz sasniegumiem.

9. Vecāki ir savā ziņā treneri
Ikdienas rūpēs svarīgi neaizmirst, ka pusaudzis, sakot Jums „nē” un niķojoties, trenējās   dzīvot. Mēģiniet neattieciniet visus viņa izteikumus uz sevi kā uz personību. Jūs esat labi vecāki, pat ja šobrīd Jūsu pusaudzis ir ieslēdzies istabā un ieslēdzis mūziku uz visu skaļumu. Tā dara vairākums pusaudžu.

10. Ņemiet pauzes
Kā tik galā ar „presingu” (klaju nepakļaušanos, noteikumu ignorēšanu, asiem izteikumiem, durvju ciršanu u.tml.)?. Atvēsiniet prātu, jo uzkarsis prāts nav labs padomdevējs! Vienkārši reaģējiet ar pauzi: saskaitiet līdz 10, uztaisiet trīs dziļas ieelpas, izejiet ārā no telpas un atgriezieties, nomazgājiet seju un rokas un tikai tad sāciet runāt.

11. Neļaujiet bērnam kāpt Jums uz galvas
Sakiet, kas Jūs sāpina, kas Jums nepatīk un ko Jūs gribētu redzēt nevēlamās uzvedības vietā. Mēs pārāk bieži pasakām to, ko nevēlamies – „Nebļauj!!!”, bet neizskaidrojam, ko tas dara ar mums  – „es jūtos aizskarta un sāpināta, ja Tu uz mani bļauj”, kā arī aizmirstam pateikt, ko vēlamies redzēt vietā – „Lūdzu, runā mierīgāk un klusāk, tad es varēšu labāk tevi saprast”.

12. Esiet pieejami, esiet klāt, esiet atbalstoši, bet necentieties dzīvot pusaudža vietā
Cita cilvēka galvā nav iespējams ielikt savas domas, bet sirdī – savas jūtas. Vecāki un bērni ir atšķirīgi cilvēki. Katrs no mums var iemācīt un ieteikt otram, bet mēs nevaram otra vietā izdzīvot viņa dzīvi un Jūs taču vēlaties, lai Jūsu pusaudzis izaug par krietnu un patstāvīgu pieaugušo!

Lai izdodas atrast vispiemērotākos veidus komunikācijai ar pusaudžiem!

Ja rodas papildus jautājumi, droši rakstiet – marija.abeltina@gmail.com