…šo vīrieti es teju vai… – dievināju!
…jā, – es viņu dievināju…
Nav neviena cita vārda, lai aprakstītu manas patiesās izjūtas… – man šobrīd vienkārši nav…
…un, kaut kopš laulības šķiršanas ir pagājuši… nu, jau, desmit gadi…, – es vienalga domāju par viņu tikai ar cieņu…
* * *
…un es viņu tik ļoti mīlēju!
Nemeloju.
Nekad ne ar vienu nepiekrāpu.
Un vienmēr – patiesi uzticējos…
…protams, kā jau, dzīvē… – arī mums bija problēmas, strīdi, nesaskaņas…
* * *
…bet…, es viņu… – dievināju!
* * *
…draugi un paziņas apbrīnoja mūsu laimīgo laulību un skaisto dzīvi – kā no glancēta žurnāla vāka…
* * *
…kāpēc tas viss izrādījās… – strupceļš…?
Nezinu…
* * *
…toreiz, kad pirmo reizi mēs satikāmies, es biju vēl pavisam jauniņa, savukārt viņš – gados vecāks, nopietns, gudrs, apbrīnojami talantīgs cilvēks… Un vēl šī aizraušanas ar glezniecību, mākslu, literatūru…
Un arī… – ar jahtām!
…baltās būras, jūra, mīlestība…
…un vēl…
* * *
…un vēl…bija šī grāmata…, kuru viņš pats man toreiz uzdāvināja – Mihaila Bulgakova romāns “Meistars un Margarita”…
…grāmata…, kā tāda īpatnēji izsmalcināta inde – par divu nebrīvu cilvēku absolūto mīlestību…
* * *
…grāmata…, kura arī šobrīd ir manu acu priekšā… – tepat pie monitora…
…tikai tagad es lasu to savādāk…
– …kāpēc?
– …kāda cita vīrieša dēļ… Nu, bet tas…, jau ir – pavisam cits stāsts.
* * *
…jā.
Savu vīru – es teju, vai dievināju… Tā ir patiesība.
…un tomēr, pats Liktenis lika man kādā ierastā darba dienas pēcpusdienā… – ieskatīties cita vīrieša acīs…
…un apzināties, ka… tajā romānā aprakstītās, šīs… stindzinošās, paralizējošās somu dunča dūriena sāpes sajūtas attiecībā pret vīru – manī nebija…
…ka absolūtas mīlestības… starp mums tomēr nebija…
20 komentārs
…jā. <br>Ir absolūta mīlestība!<br><br>…taču šīs stāsts – ir par manējo… Mīlestību. <br>Skumju, bet – loloto…<br><br>L.
Spēcīgi kā vienmēr. Paldies Ludmila!
Tu pati saproti,ko esi te sarakstījusi-no viena grāvja uz otru,nu jau sāk iet šķērsām…(((((
Kāds nu tur grāvis! Cītīgak jālasa, jāmāk lasīt arī aiz rindiņām, kur tā doma apslēpta, jātver sajūtas..
> jautājums 12:24<br><br>Paldies par komentāru!<br><br>…jā. <br>Tā tas varētu izskatīties… – “no viena grāvja uz otru”…<br><br>…ak, jā es tikai būtu tik gudra, lai saprastu…, – kā īstenībā vajadzēja…, kā būtu bijis pareizi…<br><br>Es tikai meklēju atbildi uz šo nolādēto jautājumu…<br><br>- …kāpēc?<br><br>L., ar cieņu<br><br><br><br><br>
Ko Tu tagad vecas lietas velc ārā-nu apprecējies ar vecu veci,domāji,ka mīli,tad vēl trakāk-sāki dievināt…šausmas…ja Tu vēl tagad neesi atradusi atbildi uz šo jautājumu-tad man jājautā-ko Tu darīji visus šos gadus?<br>Tev vajag vienu normālu vīrieti blakus-tad nenāks ār'a šīs šausmas-tādas parādās,kad vientulība ēd nost,un nav vairs ko citu darīt,kā meklēt atbildes uz pilnīgi dzīvei nevajadzīgiem jautājumiem…(((
> jautājums 14:17<br><br>…pirmkārt, mans vīrs nebūt nebija “vecs vecis” – toreiz viņam bija 27 gadi.<br><br>…otrkārt, es nedomāju, bet – mīlu!<br><br>…treškārt, ko darīju visus šos gadus?<br><br>- …es gaidīju savu pasaku!<br><br>L.
(viesis) ludmila <br>Nu un cik tad pašai gadi bija?????<br>Nu ko tad,kad ieraudzīji vīrieti-tā uzreiz izšķīries ar savu vīru?Kas tad tā par mīlestību-nevajag blefot!<br>Tā Tu to pasaku arī gaidīsi gaidīdama!
īstenībā skaisti uzrakstīts…mīlestība Tavās acīs,kas veras pasaulē būs vienmēr,lai nāk vētras un sniegs,tā tikpat paliks turpat…laikam vienkārši ir tādi cilvēki,kas tādi ir…:)
Beidzot sagaidīju. paldies. <br> Tie, kas negaida, nespēj gaidīt pasaku, nedzīvo, bet eksistē.
> jautājums 14:52<br><br>…21.<br><br>…Pasaku – es jau, sagaidīju!<br><br>…mana Pasaka… – ir te pat, man blakus…<br><br>…un mēs abas – rakstām Tev, Jautājums mūsu atbildi… <br><br>Tici Pasakai, Jautājums!<br><br>Lai Tev šodien gaiši!<br><br>L. un Pasaka <br><br>
Gunta Leona <br>Nē-tieši tie,kas nedzīvo,bet gaida pasaku-tie eksistē!
(viesis) ludmila<br>Nu,ko tad raksti-gados jauna,viņs padzīvojis….nu ko te var rakstīt muļķības,un tad pašai jāapskaidro-redz,tā gadu starpība jau nebija liela,bet Tu tikai iedomājies pavisam kaut ko citu,bet redz reālā dzīve izrādījās pavisam cita.<br>kā ieraudzīji citu vīrieti-tā sagribējās citu,bet tāda laikam jau Tu esi-Tev dzīve iedod vīrieti,bet Tu nezini,ko ar viņu darīt-vai mīlēt,vai dievināt,vai pamest.Tu tiešām dzīvo pasakās,bet tā,kā vajadzēja tomēr ar vienu kāju realitātē!
Ludmila, apbrīnoju jūsu spēju ar cieņu atbildēt uz cilvēka vārdā Jautājums provokācijām, kas ieraudzīja visā jūsu kārtējā atklātības un cieņpilnas izturēšanās paraugā vienu pašu teikumu, un tagad klaigā pa portālu, nespējot aprimt jau beidzot.<br>Jā, otru var dievināt, taču šis otrs nav kā pasaku tēls – tas otrs mēdz mainīties, un mainās arī vārds, ar ko aprakstām savas jūtas pret citu. Te arī skaidrojums tiem "grāvjiem". Un būtu absolūta muļķība turpināt sev galvot, ka joprojām dievini nu jau svešu cilvēku, kā to dara 90% Latvijas iedzīvotāju, jo..<br><br>jo tā ir vienkāršāk; tā nav ar šķiršanos saistīto (neizbēgamo?) skandālu; tā nav it visur esošās sabiedrības vīzdegunīgā nosodījuma no sērijas "vientuļš cilvēks ir diagnoze".<br>Šīs bija pārdomas DOMĀJOŠIEM cilvēkiem, nevis tiem, kas tikai savā aprobežotībā māk uzdot idiotiskus jautājumus.
> Aleksandrs 21:26<br><br>Paldies Jums, Aleksandr par smalkjūtību!<br><br>Lai gaiši!<br><br>Ludmila, ar cieņu
Tur jau tā sāls ir-ka šai sievietei jau nevajag,lai viņu pažēlotu,vai piekristu ,vai palielītu,cik viņai ir liels talants uz rakstīšanu….viņai arī nevajag vīrieti-jo orgasmu viņa gūst-lasot to negatīvo,ko viņai uzraksta….viņa ar to arī dzīvo.<br>Un otrs tāds pats eksemplārs ir Gunta Leona-ne velti viņai pie viena viņa gara darba citur viens lasītājs ierakstīja-mazohiste.
Man vienmēr šķitis interesanti, ka ir cilvēki, kas par sevi ir tik augstās domās, ka zina labāk, ko otrs domā,jūt un grib.. un ir tik ļoti noraizējušies par to, kā citi dzīvo, ka aizmirst pa īstam izbaudīt paši savējo..
Sveika Ļuda! Ceru, ka nav pretenzija, ja es šādi saīsinu Tavu vārdu? <br>Ar interesi izlasu Tavus blogus, tie ir spēcīgi, emocijām bagāti, līdz ar to dod patīkamu pēcgaršu un vielu pārdomām. Spriežot pēc komentāriem Tavus rakstus lasa gan spēcīgas personības, gan vājākas un gūst gandarījumu, jo ir iespēja pabarot ar sev trūkstošo, kurš uzņem pozitīvo, kurš traģēdiju, kāds cits atkal paceļ savu pašapziņu, savukārt vēl kāds sajūtas laimīgāks, jo redz – "cik labi, ka man tā nav, citiem iet sliktāk". Tātad, Ļuda, Tu neatstāj vienaldzīgu nevienu un tas jau ir apbrīnas vērts fakts, reti kurš to spēj!
Labdien Anita!<br><br>Paldies Tev par Tavam domam! <br><br>…redzi, tā tas tiešām ir – patiesās jūtas ir dziļas, reizēm pretrunīgas…, bet nekā “viegla” tajos noteikti nav… <br><br>…cilvēki to jūt, tāpēc arī uzticas un nepaliek vienaldzīgi… <br><br>Ludiņa, cieņu <br>P.S. Tieši tā bērnībā mani sauca latviešu draugi
nobalsots!<br>plusiņš par vienu sakarīgu cilvēku vienā no sakarīgākajiem sarakstiem 🙂