Vārda dienu svin: Modris, Matīss, Mariss

Smaga diagnoze. Kā to pārdzīvot tuviniekiem

Pinterest LinkedIn Tumblr +

aura (24) ir portāla SievietesPasaule lasītāja kopš tā pirmssākumiem. Sportisku un azartisku mēs viņu iepazinām vairākos „Dāmas rullē!” piedzīvojumu braucienos. Viņas jautro, koķeto un bagāto iekšējo pasauli esam atklājušas dažādos portāla konkursos un mūsu organizētajos semināros. Izrādās tieši pēdējie viņai ir bijuši gluži kā glābšanas riņķis, kas palīdzēja atgriezt pamatu zem kājām, brīdī, kad šķita, ka viņas pasaule ir sagruvusi.

Lauras mammai bija mazā iegurņa audzējs. Kad pirms diviem gadiem janvārī tika paziņota diagnoze, vēzis bija jau trešajā stadijā. Sekoja ķīmijterapija, kas nepalīdzēja. Vēzi varēja operēt, taču pastāvēja liela varbūtība, ka pēc operācijas iestāsies paralīze, tāpēc šī iespēja netika apsvērta. Pagājušā gada martā Lauras mamma aizgāja viņsaulē.

Laura pati mūs uzrunā pāris mēnešus pēc bērēm. „Joprojām ir skumji. Taču ar to ir pierakstīts pilns internets. Atceros, kad mamma atbrauca no slimnīcas ar ziņu, ka ir jau vēža 4.stadija, iegāju internetā, lai par to palasītu un tur pretī raudzījās tikai informācija par to, cik ilgā vai īsā laikā kāds ar šādu diagnozi ir aizgājis, lai gan viss, ko tu tobrīd gribētu izlasīt, ir kāds stāsts par brīnumainu izdzīvošanu, kāds uzmundrinošs teikums vai padoms, kas motivētu mani kā tuvinieku nenokārt galvu,” atceras Laura.

Šajā rakstā viņa stāsta par to, ko emocionāli grūtākajos brīžos būtu gribējusi izlasīt, ko sapratusi un pieredzējusi mammas slimošanas laikā un kas kādam citam tuviniekam līdzīgā situācijā varētu palīdzēt saprast, kā rīkoties un dzīvot tālāk.

Par abpusēju atklātību
Lai cik paradoksāli tas arī neskanētu, Laura saka, ka viņai daudzējādā ziņā bija paveicies ar mammu kā ar slimnieku. „Ir dažādas ģimenes, ir dažādi attiecību modeļi, taču es esmu par atklātību. Priecājos, ka mamma negaidīja vakaru vai kādu citu „piemērotu brīdi”, lai pavēstītu par slimību, viņa man piezvanija no slimnīcas, kad pati to tikko bija uzzinājusi. Arī turpmāk viņa neslēpa neko, kas skāra vēža attīstību,” stāsta Laura, piebilstot, ka līdzīgi arī viņa ar māsu bija mammai atklāti teikušas par situācijas nopietnību kādā reizē, kad viņa bija nonākusi slimnīcā. „Viņa bija atklāta pret mums, mums tādām bija jābūt pret viņu.”

Viņasprāt, atklātība ir labākais, ko cilvēki šādā situācijā var viens otram dot. Laura atceras, ka viens no emocionāli grūtākajiem brīžiem ir bijis tad, kad mammai pateica, ka ir jau 4.stadija. „Mamma man bija tuvākais cilvēks, viņa bija tā, kas man vienmēr varēja palīdzēt ar padomu un tad pēkšņi – 4.stadija, un tu zini, ka tava mamma aizies… Pamats ir izslīdējis no kāju apakšas. Jūties drausmīgi, esi emocionāli sabrucis. Kā tu tāds vari iet pie slimā cilvēka, kā tu vari mierināt viņu?” domājusi Laura. Taču viņa gājusi pie mammas un tā arī teikusi, ka nespēj to aptvert un ka nespēj viņu mierināt, jo pašai ir vajadzīgs mierinājums. „Abas izraudājāmies, izrunājāmies. Tā laikam bija reize, kad es atvadījos…” atceras Laura.

Izmanto laiku, kas ir dots
„Mamma nekad nepadevās. Viņai bija attieksme: darīs ko varēs. Kā mums vēlāk teica, ar viņas diagnozi tie varēja būt tikai pāris mēneši – mums, pateicoties tam, ka viņa nepadevās, bija dots nedaudz vairāk kā gads,” saka Laura. Viņa norāda, ka brīdi, kad tiek uzzināta šaušalīgā diagnozi, vajag uztvert kā laiku, kas ir dots lai sakārtotu attiecības ar šo cilvēku. „Es tiešām esmu pateicīga, ka man bija dots šis laiks. Lai arī cik grūts tas bija, tas BIJA. Manuprāt daudz grūtāk ir, ja cilvēks aiziet pēkšņi, jo tad tiešām var palikt tā tukšuma sajūta, kam ir grūti tikt pāri,” pārliecināta Laura.

Viņa nenoliedz, ka dažkārt domās aizklejo pa ceļiem, kas sākas ar „kā būtu, ja…”, „varbūt man vajadzēja…”, taču ir sapratusi, ka nedrīkst sev neko pārmest. „Jā, ir jāļaujas emocijām, taču nevajag tajās noslīkt un pavērst tās pret sevi, jo tas nevienam nedod nekādu labumu,” saka Laura. Viņa pati novērojusi, ka ir vajadzīgas divas dienas, lai saņemtos: „Raudi pirmo dienu, raudi otro dienu, trešajā dienā jau sāc domāt par to, kas ir jādara tālāk.”  

Par sevis žēlošanu un apkārtējo reakciju
Par slimniekiem ir tāds teiciens, ka būs vieni, kam gribēsies, lai viņus žēlo, bet būs otri, kas teiks: „Nav, ko sevi žēlo, vajag par sevi rūpēties!” Ar tuviniekiem ir līdzīgi. „Arī man sākumā gribējās, lai mani žēlo. Es gaidīju, lai man kāds piezvana, parunā ar mani, pažēlo mani, bet es pati negāju un to nelūdzu. Tā radās aizvainojums, ka kaut ko gaidi, bet to nesaņem,” atceras Laura.

Viņa novērojusi, ka šādā situācijā ne tikai tu kā slimnieka tuvinieks, bet arī tavi līdzcilvēki nezina, kā reaģēt, ko teikt un ko darīt. Laura brīdina, ka līdzcilvēkiem ir jārēķinās, ka arī slimā tuvinieki tādā brīdī ir kā „jēli kartupeļi”, kuros virmo gaužām pretrunīgas emocijas – viņiem gribās parunāt, bet viņi izvairās; viņi grib parunāt par kaut ko citu, nevis radinieka slimību, taču realitātē ne par ko citu nespēj padomāt. „Var būt tā, ka tu zvanīsi, piedāvāsi tikties, bet tev atteiks pat trīs reizes, bet smadzenēs jau tam cilvēkam būs nostrādājis tas klikšķis, ka par viņu nav aizmirsuši, ka kāds par viņu domā”. „Līdzcilvēkiem ir jāapbruņojas ar pacietību un jābūt vienkārši līdzās, lai brīdī, kad ir sajūta, ka jārīkojas, to varētu darīt. Diemžēl realitātē līdzcilvēki kautrējas un vispār nereaģē nekā vai arī nogurst piedāvāt savu atbalstu un rezultātā rodas sajūta, ka bēdās visi no tevis ir novērsušies,” novērojusi Laura.  

Sāpi vajag izrunāt
Viņa gan atzīst, ka jau pēc pāris mēnešiem nogurusi no sevis žēlošanas. „Man ir raksturīgi: ja ir kāda problēma, es meklēšu risinājumu. Mans risinājums izrādījās SievietesPasaules semināri,” atceras Laura. Viņas uzmanību bija piesaistījis seminārs par naudu. „Zināju, ka ar naudu īsti nemāku apieties un nolēmu, ka mēģināšu sakārtot vismaz vienu lietu savā dzīvē,” stāsta Laura. Viņu uzrunājis tas, kā strādā pārvērtējošā konsultante Elīna Brila. „Mūsu semināra grupiņa turpināja tikties atbalsta grupās, es apmeklēju Elīnu arī individuāli. Viņa iedeva man tik daudz informācijas un instrumentu, kā tikt skaidrībā ar savām emocijām un kā dzīvot tālāk. Pie viņas bija sajūta, ka varu tā gudri paraudāt, nevis vienkārši pinkšķēt,” saka Laura. Tieši šīs konsultācijas palīdzējušas viņai nonākt līdz punktam, ka viņa atkal sākusi sajust pamatu zem kājām.

Līdzīgi kā viņa atrada SievietesPasaules seminārus un Elīnu Brilu, tā viņa ikvienam, tuviniekam, kas saskaras ar līdzīgu situāciju un neredz, kā dzīvot tālāk, novēl atrast to savu cilvēku, vienalga psihologu, kādu pašizaugsmes semināra grupu, mācītāju, ar kuru vienkārši parunāt, un jo ātrāk, jo labāk.

 

Ja arī Tu esi bijusi līdzās cilvēkam ar kādu smagu diagnozi, pastāsti, kas Tev palīdzēja saņemties, kur Tu radi motivāciju nepadoties!


Tuvākajā laikā portālā publicēsim arī speciālistu padomus, kas varētu palīdzēt tieši smagi slimu cilvēku tuviniekiem un viņu līdzcilvēkiem neapjukt emocionāli grūtajā brīdī.

Dalīties.

21 komentāri

  1. galvenais, nevajag iztureeties pret to cilveeku, kaa pret slimu. tas vinjam liek justies veel nozjeelojamaak. es pati biju slima, un manii bija ljoti dzils izmisums ikreiz, kad mamma vai jebkurs no gjimenes man jautaaja ar skumju pilnaam aciim kaa es juutos, vai kaa man ir, vai nav bijusi reibonji utt. Un kad es veel ieraudziiju, ka nopirkusi zurnaalu, kur bija raksts par to, kaa sadziivot ar to, ka tuvam cilveekam ir veezis…<br>Nevajag nekaadu attieksmi. Izturies kaa vienmeer, kaa pret veselu cilveeku. liec justies pilnveertiigi, nezjeelo, neskaties ar skumjaam aciim, neliec sajust, ka paardziivo, jo tas vienkaarsi iegremdee veel dzilaak izmisumaa.<br>visvairaak paliidz pozitiivisms, smaidi, smiekli, jebkas, kas palidz par to visu nedomaat. nemanams atbalsts.

  2. tas tiešām ir labi ka kaut kas tāds ir izdomāts ,jo no tā mēs dzīvē neviens laikam neesam pasargāts

  3. Mans tētis pusotru mēnesi ja ir komā – insults ir skāris pašus svrīgākos smadzeņu centrus un neviens ārsts mums nedod cerības vairs viņu pie apziņas sastapt … <br>Mans miers, līdzsvarotība un drošība ir tajā, ka apzinos , cik ļoti NESAVTĪGI mīlu šo cilvēku – manī nav EGOISISKU piesaistīšnos pie tā, ko viņš man var vēl dot savā dzīvē , ko es no viņa gūt … , kā arī apziņa, ka visi mēs esam MŪŽĪGAS DVĒSELES. <br>Vinīegais ko vēlos spēt vēl paustviņam šajā dzīvē ir tas, ka tieši tā vinu mīlu… un paust to ar darbiem. <br>Es vēlu visiem laimi!

  4. Nu jau pirms daudziem gadiem man diagnosticēja vienu no onkohematoloģiskām kaitēm.Sākumā pamats zem kājām likās mīksts, tomēr drīz vien iemācījos dzīvot ar to.<br>To nav komentā iespējams izstāstīt.Domāju, ka tieši tam pateicoties, mana slimība joprojām atrodas latentajā stadijā, ka spēju turpināt dzīvot un strādāt, pie reizes ļoti daudz mācoties un apgūstot sevi, savas spējas un, pats galvenais, emocijas.Jāapzinās, ka mūsu emocijas nozīmē mūsu veselību un labklājību, nevis ir komforta sekas.

  5. Jā, man arī ir šī diagnoze. Pirmo reizi pirms gadiem 15 – tad bija III stadija. Bet šodien vēl klabinu datora taustiņus. Diemžēl dažādu iemeslu dēļ vēzis atkal pamodās pirms kāda gada. Tagad jau atkal esmu pēc operācijām, ķīmijām un atkal vesela (protams, zinu, ka vēzis ir hroniska slimība!) Šoreiz man ļoti palīdzēja onkoloģisko pacientu atbalsta biedrība "Dzīvības koks". Tā kā silti iesaku atbalstu meklēt tur

  6. Arī manai mammai bija noteikta diagnoze-plaušu vēzis,tikai tas bija nu jau 17gadu atpakaļ un tas bija laiks kad ārsti diagnozi pašam pacientam neatklāja.Kopa nedzīvojām,viņa ar dzīvoja divatā ar tēti un māsas jaunāko meitu,kas tolaik vēl mācījās 8klasē.Braucām ciemos,sazvanījāmies,itkā nesūdzējās par veselības problēmām ,un tad īsi pirms Ziemassvētkiem tika ievietota rajona slimnīcā ar elpas trūkumu un stiprām sāpēm krūšu rajonā.Neko nenojauzdami ar vīru braucām uz slimnīcu ciemos,mammai nekas nebija teikts,bet man daktere paziņoja,ka vēzis jau ir ceturtajā stadijā un cerību vairs nav nekādu,bet varot vēl aizvest uz Gaiļezeru.Jutos kā ar aukstu ūdeni aplieta,vēl tagad griežas ausīs dakteres sacītais,Labi ja savilks līdz Jaunajam gadam!Raudāju, vīrs mierināja,bet bija jāsavācās, lai ieietu palātā pie mammas un vēl parunātu.Saņēmos,teicu viņai ka daktere sūta uz Gaiļezeru, bet neko vairāk,es vienkārši to nevarēju pateikt!Pie viņas sēžot slaucīju degunu,teicu,ka esmu apsaldējusies,pamatīgas iesnas.Laikam noticēja!Pēc divām dienām braucām uz Rīgu,tur atkal analīzes,izrakstīja vēl zāles,bet viņai pašai neko nepateica.Ārsts teica,tas jums jāpasaka pašai.Arī šoreiz neko neteicu!Varbūt mamma ko nojauta,bet saudzēja mani.Nezinu vai rīkojos pareizi!Mājās gatavojāmies Jaunā gada sagaidīšanai,cepu kotletes,klusībā norausu asaras,bērniem 15,11 un 4gadīgam neko neteicu.Negribēju sāpināt arī viņus.Mammai zvanīju katru dienu,sestdienās braucām ciemos.Dakteres nolemtais par pāris nedēļām nepiepildījās,mamma dzēra zāles,nezinātājs nemaz nevarēja nojaust ka viņa tik smagi slima,līdz marta vidū viņa sabruka un palika guļoša.Tētis pats viņu kopa,sāpes kļuva arvien spēcīgākas.Tad kādu reizi viņa man teica,Man meitiņ,droši ir vēzis!Abas raudājām,teicu ka aprīlī brauksim atkal uz pārbaudi.Es nevarēju atklāt savus melus,ka zināju to jau mēnešus atpakaļ!Smagi kad runājām par bērēm un viņas vēlmēm…Tā mammīte nodzīvoja vēl līdz 19aprīlim,sagaidīja savus 66gadus un aizgāja.Nezinu kā vajadzēja

  7. Dzīves prieks ,dzīvot griba.Redzet vel ko jaunu,paspet vel mīlēt ,dot siltumu tuviniekiem.Ne jau naves baidas,baidas no ta ,ka daudz ko nepaspesi ,daudz ko neredzesi ,ko vēl neesi redzejis ,jutis ,.Tā es domaju,ta mana logika.Tā es dzīvoju.

  8. Prieks par šo skaisto sieviti un stipro.<br>Man ir draugs kuram ir arī vēzis bet mazs un ceru ka tā paliks,un izrunāties man nau ar ko,jo nau draugu un gimene vini nau tas ar ko es varetu izkratit savu sirdi.

  9. minne, nevajag būt tādai egoistei. tu šeit domā tikai par sevi – es nevaru, es nevarēšu! bet ko darīt tam cilvēkam, kurš ir slims, kurš ir nolemts? ko viņam darīt? tu esi vesela, vari savākties, tev nekas nekaiš!<br>es nesaprotu šitos cilvēkus, kuri pat esot blakus slimam cilvēkam nevar savākties, jo domā tikai par sevi. ''es nevarēšu''! pārslēdz sev ātrumu un sāc darīt, jo tieši to tas otrs cilvēks grib redzēt!!! nevis tavu sevis žēlošanu!!!!!!!!!!!!!!!<br>un smagi slimi cilvēki, starp citu, var būt ari ārēji pilnīgi normāli. ir nepareizi uzskatīt, ka tikai tie, kuri knapi kustās un ir kardināli izmainījušies, ir smagi slimi. nevajag bāzt visus vienā maisā! arī vēža pirmā stadija manā izpratnē ir smaga slimība, kas liek pārdomāt visu dzīvi, dzen izmisumā un pirmo reizi dzivē sāc saprast, ka ja neko nedarīsi, nomirsi.<br>tā kā pārstājiet, tuvinieki, un visi pārējie, kas stāviet blakus, būt tādi egoisti. pārstājiet domāt, ka nevariet otram palīdzēt, beidziet būt tādi egoisti. kam pie velna jūs galu galā gribat palīdzēt? sev vai otram?

  10. Lasot kometārus,redzu ka te ir cilveki par 4 stadiju utt.Man prieks ka jus spejat dzivot vel optimiska.Bet man butu jautajums tads manam draugam pirmo reizi tas bija 15 gados vinam izoperejo nostaroja un bija kimiju terapijas,tagad pec 7 gadiem ir atkal uzradies un mums bija kimijas terapijas tas samazija jo gribeja nemt kaulu ara un likt protezi tas viss apstaajs jo nau proteze vel.Ir smagi gaidit neko nezinot.Varbut jums ir kads loti labs specialists vienalga cik vins maksa bet gribu pakonsulteteis jo man draugam ir tikai 24 gadi.

  11. mans mammuks aizgāja viņsaulē ar ādas vēzi…diemžel tajā laikā nevienam pat prātā neienāca,ka tas varētu būt ārstējams

  12. Ar so slimibu jacinas cik var un jadzivo katra diena lai butu slimniekam cik vien var labibut jaatdot no sevis viss jo pec tam paliek tikai um vienigi tuksums un sapes.

  13. Izārstējusies!? on

    Man pirms gada atklāja ne-hodžkina limfomu. Tas ir vēža paveids. Atklāšana un tam sekojošā ķīmijterapija bija viena negaidīta un auksta šalts.<br>Domāju, ka savā ziņā tā vissmagākā bija tieši ģimenei. Mamma līdz pēdējam brīdim neticēja, ka manos 27 gados man būs jāiet cauri 6 mēnešu ķīmijterapijas kursam, kas beigās izrādījās 4 dienu garumā katru reizi.<br>No paša sākuma savējiem pateicu visu, ko zināju, ko ārsti teica. Gribēju, lai esam vienā informācijas laukā un varu savas sajūtas brīvi izteikt. Savā ziņā tas nojauca jebkādas aiztures un brīvi sarunājāmies par visu, kas ar mani notiek. Tas bija terapeitiski mums visiem.<br>No lielās māsas kļuvu par mazo māsu, jo brālis acumirklī uzņēmās rūpes. Mamma manās slimnīcas dienās bija ar mani un nesa ēdamo un pavadīja laiku ar mani. To pašu darīja draugs.<br>Mans uzdevums bija ticēt sev, ārstiem un zināt, ka man ir piespiedu 6 mēnešu "atpūta", pēc kuras viss atkal būs labi. Es vienkārši to pieņēmu par patiesību.<br>Man visu laiku šķitis, ka man ir emocionāli daudz vieglāk. Nav bijis neviens brīdis, kad manējie ļautu man pat nodomāt, ka viņiem ir grūti. Bet zinu, ka nav bijis viegli noskatīties, ka vienmēr veselīgā, sportiskā un pozitīvi noskaņotā es, guļu pie 6 ķīmijas pudelēm, mazliet nodilstu un ka visi mati no ķermeņa un sejas izkrīt. Toties vienmēr zinājām, ka tas ir tikai uz brīdi.<br>Laikam tieši tā apzināšanās – man ir 6 mēnešu ārstēšanās, pēc kuras viss būs kārtībā – mums visiem ļoti palīdzēja.

  14. Divdesmit trīs gadus nodzīvoju ar audzēju smadzenēs. Neviens nezināja, kas ar mani notiek, ārsti man ārstēja visdažādākās slimības, tikai ne to kas man bija.Es mocījos fiziski un garīgi, tās bija nežēlīgas sāpes. Pēdējo gadu lūdzu Dievu, lai viņš man ļauj ātrāk nomirt un atbrīvo manu ģimeni no tādas nastas, kā es. Man uztaisīja MR, tur atklājās audzējs un uzreiz uztaisīja operāciju.Pilnīgi viss mainījās vienā dienā, pēc operācijas es pamodos cits cilvēks ar citu dzīvi. Tagad man ir darbs, es palīdzu sev un citiem. Sīs vājprātīgās sāpes, ko es cietu padarīja mani par labāku cilvēku. Dzīvojiet šodien, jūs neziniet, kas būs rīt. Tikai šajā mirklī mēs varam būt laimīgi.

Atbildēt Zaldats. Atcelt