Slapjdraņķis sitas manā logā un žēlīgi raud, un lūdzas, lai ielaižu iekšā…
– Nu, labi – nāc iekšā, – es atveru logu.
Ko vēlies? – es apvaicājos.
Slapjdraņķis skumīgi nopūtās… – Tu ej bojā… bez Viņa. Vai tiešām Tu tik ļoti mīli šo latviešu vīrieti? Un par ko?
Es klusēju.
– Varbūt pasauc… Viņu? – Slapjdraņķis mēģināja ieskatīties manas acīs. Varbūt Viņš arī raud?
– Nē, – es papurināju galvu.
– Kāpēc? – pavaicāja Slapjdraņķis.
– Vai tad Tevi, Slapjdraņķi, var pasaukt? Vai Tu atnāksi tad, kad es lūgšu… – es ieskatījos Viņam acīs.
Nu, lūk… – es uz kādu brīdi apklusu.
Zini, Slapjdraņķi, Tu un Viņš – jūs abi esat tik līdzīgi, jo mēdzat atnākt nesaukti un negaidīti. Kā Adventes brīnums! Vienlaikus – kā lietus un sniegs, kā maigais pavasaris un skumjš rudentiņš…
– Klau, vēlies es aizslidošu un pačukstēšu Viņam, ka Tu gaidi… ? – Slapjdraņķis maigi noglāstīja manus matus.
– Nē, Slapjdraņķi, Viņš vienmēr nāk pats… – un es aizveru acis ciet.
* * *
Nu, ko. Ārā pēkšņi uzspīdēja saule. Neticami! Viss ir tik kluss. Kaut šonakt sola vētru… Pat vējš ir pierimis. Un Lielupe aiz loga tik klusa.
Un mans Slapjdraņķis arī ir prom. Līdz nākamajai reizes, kad atnāks nelūgts un negaidīts. Nu gluži kā Viņš pats.
2 komentāru
Šodien vismaz pie mana loga atkal klāt Slapjdraņķis. Bet gaidīju sniegu.
Tāda ir Sievietes daba, mīļā Līga, – gaidīt.<br>Sniegu.<br>…un Viņu.<br>Vai ne tā?<br><br>L.