Slapjdraņķis ir atgriezies un šorīt atkal sitas manā logā. Un žēlīgi raud – klau, laid mani iekšā! Es atnesu Tev vēstulīti… – no Viņa! “Kā Tev klājas? Ilgi neredzētā…” Es atveru logu. Labi, Slapjdraņķi, nāc tik iekšā – ārā līst. Un neraudi. Pietiek, ka es pati raudu.
– Varbūt Viņš arī šorīt raud? – apvaicājas Slapjdraņķis.
– Viņam nemaz nav asaru… – es pačukstēju, jo pēkšņi aptrūkās balss.
– Mīli Viņu? Vēl aizvien? Neskatoties uz to, ka… – Slapjdraņķis apklusa.
– Mīlēju toreiz. Mīlu šorīt… – skumīgi uzsmaidīju. Bet Sievietes Mīlestība Viņam nav vajadzīga – lieks apgrūtinājums. Viņš vēlas Savu Mīlestību. Tas arī ir iemesls kādēļ kā apmāts nepārtraukti meklē mierinājumu kārtējās… – citas sievietes – apskāvienos. Sievietes jūtas Viņš ir spējīgs paciest tikai kādu pusstundu. Varbūt izņēmuma kārtā, mazliet ilgāk. Kādā klusā piektdienas vakarā… Lai aizmirstos pats.
Kādu brīdi mēs abi klusējām. Bet kad klusums kļuva nepanesams, es ierunājos pirmā:
– …lietus ir pierimis. Lido prom, Slapjdraņķi. Pietiek, – es gribēju aizvērt logu ciet.
– Pag, pag – klau, man ir vēl viena vēstulīte. Un vēl. Izlasi! – palūdza Slapjdraņķis.
– Nē, – es papurināju galvu. Vienalga neko neredzu. Es raudu. Lido prom! – es sāku aizvērt logu.
– Citreiz! Labi? Es atlidošu vēl, – Slapjdraņķis cieši skatījās man acīs. – …jā, – un es aizcirtu logu ciet.
Slapjdraņķis II
Dalīties.
