Ir sajūta, ka visapkārt iestājies klusums – ierastie darbi apstājušies un ikdienas solis kļuvis gausāks, sarunas- klusākas, skumjākas. Sēžu pie TV ekrāna, ik pa brīdim skatoties ziņu izlaidumus, vēl joprojām nespējot aptvert, ka tas noticis pie mums, tepat- Latvijā, Rīgā, Zolitūdē…un cerot – kaut ziņotu nevis par bojāgājušo skaita palielināšanos, bet par to, ka izdevies atrast vēl kādu izdzīvojušo.
Mums katram ir „sava Maxima” – veikals, kurā darba dienas vakaros mēdzam iegriezties pēc produktiem. Ar bērnu pie rokas, nākot no dārziņa, vai ātri izskrienot no dzīvokļa līdz piemājas veikalam tikai pēc piena. Tāpat arī vakar uz savu ierasto Maximu devās desmitiem cilvēku un neatgriezās…Zem drupām dzīvību zaudēja mātes, tēvi, vīri, sievas, draugi, kaimiņi…mūsu līdzcilvēki.
Tāpat kā citi rīdzinieki, arī es saņemu zvanus no tuviniekiem – „Vai ar Tevi viss kārtībā?” Jā, ar mani viss kārtībā. Tikai apjukums, šoks un domas pa galvu – par to, kā visa dzīve var vienā mirklī apstāties, par to, cik cieši jāturas pie tiem, ko mīlam un cik ļoti viņi jāsaudzē un jāsargā, un arī par to, cik bieži mēs rīkojamies vieglprātīgi un ignorējam brīdinājumus.
Mēs domājam, ka pie mums Latvijā taču tādas traģēdijas nenotiek. Skatāmies par šādiem notikumiem ziņās, kad tiek stāstīts par notikušo ārzemēs.
Amatpersonas stāsta, ka milzīgajā nelaimē vainojami cilvēki. Aizgājušos tas neatgriezīs, taču es ceru, ka traģēdijas iemeslus šoreiz noskaidros un noskaidros arī atbildīgos. Signalizācija iedarbojās desmit reižu (!), tomēr veikals turpināja darbu. Jā, medijos jau tiek skaidrots, ka nekādu acīmredzamu briesmu nebija. Bet tas bija brīdinājums, turklāt uzstājīgs brīdinājums.
Šī attieksme „nekas taču nenotiks” mums ir pārāk ierasta un ērta. Tad, kad braucot ar auto ar vienu roku runājam pa mobilo telefonu, jo „nekas taču nenotiks”. Tad, kad pārkāpjam darba drošības instrukcijas, jo „nekas taču nenotiks”. Tad, kad pieveram acis uz kādām nepilnībām, jo „nekas taču nenotiks”. Tad, kad vecāki ļauj maziem bērniem nepieskatītiem rotaļāties ūdens vai ceļu tuvumā, jo „nekas taču nenotiks”. Un tādu situāciju ir daudz, pārāk daudz.
Sargāsim savus bērnus, mīļos, tuviniekus un līdzcilvēkus, izskaužot šo „nekas taču nenotiks” attieksmi. Dzīvība ir trausla, un tās nosargāšanā ir nepieciešama piesardzība, rūpes un atbildība.
Aizdegsim sveces un aizlūgsim par bojāgājušajiem un viņu tuviniekiem, par cietušajiem un viņu izveseļošanos. Pieminēsim lūgšanās arī glābējus un mediķus par viņu pašaizliedzīgo darbu un ziedošanos.
5 komentāru
Piekrītu, pārāk ērti mēs esam iekārtojušies, teju iedomādamies, ka esam neievainojami un, ka viss sliktais notiek citur, ar citiem..
Stāsts ir par attieksmi pret savu darbu, tik sasodīti vienkārši, vai ne? Kāds kaut ko neizdarīja…kāds parakstīja nepaskatījies, kāds uzbēra, nepārliecinājies, kāds ignorēja signalizāciju……….Tā ir attieksme pret darbu. Pret sevi. Pirmo reizi piekrītu šim prezidentam, tā ir slepkavība.
Maximā notikušo par slepkavību prezidents var saukt tāpēc, ka slepkavas jau sen ir prom no valsts Ja arī atradīs vainīgo, tad tāpēc, ka "partija tā lika". Būs labs pirmsvēlēšanu triks Cilvēku nelaimi ar līdzjūtību un naudu neatmaksāt<br><br>
loti aizskustinos teksts.
mes vienmer domajam par to ai kas ar mani var notikt slikts bet viss vienmer apgriezas otradi.