Vārda dienu svin: Vineta, Oļegs

Šķiršanās pirms kāzām

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Ne vienmēr viss notiek pēc plāna – iepazīšanās, skaista draudzība, kopdzīve, kāzas, ģimene… Ir gadījumi, kad viss sabrūk tieši pirms kāzām.
Šķiršanās gandrīz nekad nav nesāpīga un var būt iemesls ilgstošiem emocionāla un pat fiziska (psihosomatiska!) rakstura veselības traucējumiem. Diemžēl konsultēšanas praksē situācijas, kad viens no pāra negaidīti pieņem lēmumu pārtraukt attiecības īsi pirms laulības reģistrācijas, nav retums. Runāt par šo jautājumu, mūs mudināja, kādas sievietes jautājums un piedzīvotais
tomēr pieredze rāda, ka šādi rīkojas abu dzimumu pārstāvji. Kāpēc tā notiek un kā rīkoties tam, kurš palicis viens?

Zaudējums jāizdzīvo vairākās kārtās
Šķiršanās ir būtisks zaudējums cilvēka dzīvē. Lai arī cilvēki tiek aicināti apzināties savu patstāvību, partnerattiecības ideālā gadījumā saistās ar psiholoģisku komfortu, konkrētām gaidām, nākotnes plāniem. Tieši tāpēc attiecību zaudējuma gadījumā ir sajūta, ka sabrukusi visa pasaule… Svarīgi apzināties un pieņemt, ka zaudējums visticamāk tiks izdzīvots vairākās fāzēs – sākumā no nespējas šo faktu patiesi pieņemt, tad spēcīgām emociju izlādēm dusmu veidā, līdz pat pakāpeniskai spējai samierināties, pieņemt situāciju un „izlobīt” no tās kādu mācību.

Apzinies un nosauc vārdā savas emocijas
Emociju apzināšanās un darbs ar tām, manuprāt, ir pats vērtīgākais, ko cilvēks šādā situācijā var darīt. „Ko tu jūti?” ir jautājums, kurš šādos gadījumos tiek drillēts līdz apnikumam, bet tā dziļākā jēga ir prasme neiestrēgt bezpalīdzības un emociju vakuuma sajūtā. „Es neļāvu sev ne just, ne domāt, es iekšēji nomiru” ir biežākais vadmotīvs stāstos par neatstrādātiem zaudējumiem. Visas emocijas ir iespējams ne tikai nosaukt vārdā, bet arī aprakstīt to izskatu, fizisko sajūtu, atrašanās vietu ķermenī, krāsu, utml. Šādi to apraksta kāda kliente:
„Es jūtu milzīgu aizvainojumu. Tas ir tik liels, ka pārņēmis visu manu ķermeni, īpaši iestrēgdams kaklā kā ciets, pretīgs, pelēks korķis. Tas mani smacē, neļauj naktīs gulēt, man ir grūti elpot, ir sajūta, ka visi, pilnīgi visi visapkārt zina, kas ar mani ir noticis, kas aizvainojumu vēl vairāk pastiprina. Ko es gribu? Es gribu pateikt tam nelietim visu, kā es šobrīd jūtos, ko viņš man nodarījis, kā es viņu ienīstu, ka es varētu viņu sist un skrāpēt, nodarīt viņam tik pat
sāpīgi kā viņš man…”

Pat ja saruna bijusi smaga, tā vainagojas ar atvieglojuma sajūtu
Konsultēšana neaicina kļūt vardarbīgiem, bet patiesi atzīt savas tā brīža sajūtas, jo šīs darbības fenomens ir atzītu un izlādētu negatīvo sajūtu aiziešanu no fiziskā ķermeņa. Jā, varbūt ne vienā reizē, bet pakāpeniski, no sarunas uz sarunu. Visi zinām, ka dalīšanās sajūtās ar otru, pat ja saruna bijusi smaga, tā vainagojas ar atvieglojuma sajūtu. Tipiskākā kļūda attiecību zaudējuma gadījumā ir teikt „Es negribu par to ne domāt, ne runāt! Es gribu to visu ātrāk aizmirst un nekad ar viņu nesatikties…” Svarīgi nepieļaut, ka sajūtas „iestrēgst” ķermenī, liekot cilvēkam pārvērsties bezjūtīgā robotā, kurš vairs neprot ne smieties, ne raudāt, ne citādi paust emocijas vairāku gadu garumā. Atzīsti zaudējuma faktu: „Jā, viņš mani pameta, viņš atsauca kāzas divas nedēļas pirms ceremonijas, un es jūtos drausmīgi…” Pavadošā sajūta šādās situācijās ir kauns. Tomēr tiem, kuri neizolējas no situācijas un savām emocijām, bet cītīgi strādā ar tām, ātri vien nākas atskārst, ka problēma ir bijusi un ir tam, kurš aizgājis, nevis tam, kurš negaidīti atstāts. Jautājums – kā pametējs to risina?

Bezatbildīgs var būt veids, nevis pats attiecību pārtraukšanas fakts
Visbiežāk cilvēkam, kurš pamet, tiek piedēvēta bezatbildīga rīcība. Tomēr uzdrošinos apgalvot, ka visticamāk bezatbildīgs ir tikai veids, kādā viņš pārtrauc attiecības, nevis pats attiecību pārtraukšanas fakts. Šķirties nekad nav viegli – piekritīsiet? Ja vien kādreiz esat
bijuši situācijā, kurā otram „jāiedod kurvīti”, noteikti zināt – sajūta ir nepatīkama, lai gan vairāk sāpēs tam, kurš paliek viens. Jau iedomājoties vien, ka pār lūpām jādabū vārdus „Esmu pieņēmis lēmumu pārtraukt attiecības, jo…”, gribas… bēgt, vai ne? Ātri pateikt un
bēgt. Biedē otra cilvēka reakcija, saskaršanās ar viņa emocijām, radu un draugu nosodījums. Tāpēc atļaujos pārstāvēt nepopulāru viedokli, ka lēmums pārtraukt attiecības pēc savas būtības IR atbildīgs, jautājums – kā informācija par šo lēmumu tiek pasniegta otrai pusei? Diemžēl atbildīgs smagā lēmuma pasniegšanas veids ir tik reta parādība kā saules aptumsums. Parasti cilvēki ieslēdz dažāda veida psiholoģiskās aizsardzības mehānismus – dara zināmu, ka šķiras, bet automātiski uzbrūk aizstāvoties; nosūta šo ziņu ar sms vai vēstules starpniecību; šķiras ar vārdiem „es cerēju, ka TU mainīsies…” (spilgta
manipulācija!); pieņem aukstasinīgu, bezemociju cilvēka masku; utml.

Labāk būt pamestai pēc, nevis pirms kāzām, kāpēc?
Aptaujājot vairākas sievietes, ieguvu pārsteidzošu atbildi – labāk būt pamestai nākamajā dienā pēc kāzām, nekā mēnesi pirms svinīgā notikuma. Kāpēc? Šādu atbilžu vairākumu nosaka galvenokārt trīs lietas:

Bailes „Ko padomās un teiks citi?”, ja kāzas tiks atsauktas. Jā, tas būs grūti, jā, būs jāatsauc izsūtītos ielūgumus un pasūtītos mielastus, jāspēj radīt atbildi uz kautrīgiem un sevišķi ziņkārīgiem jautājumiem vai pateikt „Es šobrīd nevēlos to komentēt!”. Tam patiesi
nepieciešams vairāk spēka, nekā palikt vienai uzreiz pēc svinīgā notikuma. Tomēr tas norādītu, ka savas dzīves saimniece esi tu pati, nevis citi un viņu viedoklis.
Sievietes būtībā jau kopš dzimšanas iekodētā sapņa par balto kleitu realizācija par spīti visam. Tipiskā gadījumā sieviete jau kopš agras bērnības ģimenē un sabiedrībā tiek gatavota iziešanai pie vīra, tas ir kā sava veida psiholoģisks pilnvērtības zīmogs, no kura atteikties ir
grūti. Ne velti tik daudzas sievietes mēdz teikt: „Es jau precoties zināju, ka tas nav uz mūžu. Kāpēc precējos?… Visas draudzenes un paziņas precējās, dzima bērni, manī jau bija iezagusies panika…” Labāk zīle rokā, nekā mednis kokā? Tomēr zīle izrādās vien vājš mierinājums un mirkļa iegribas apmierināšana.
Līdzatkarīgu attiecību veidošana, kas, manuprāt, sevišķi raksturīga latviešu sievietēm. „Labāk tāds, nekā nekāds!” vai „Es bez viņa nevaru…” Cilvēks uz šīs zemes atnāk un arī no tās aiziet viens, tomēr psiholoģiskā komforta viens no nosacījumiem ir viņa kā cilvēka, kā
personības realizēšanās attiecībās ar otru. Diemžēl pārāk daudzos gadījumos no vecāku un vecvecāku pieredzes mantotais gļēvums un bailes veikt būtiskas pārmaiņas savā dzīvē liek atrasties ilggadējās morāli un fiziski degradējošās attiecībās. Par līdzatkarību sauc ne vien
glāzītes cilāšanu kopā ar dzīvesbiedru, bet arī attiecības, kurās tevi kā personību būtiski ietekmē viss, ko dara vai nedara otrs.

Aicinu būt atbildīgiem attiecībās gan pret otru, gan pašiem sevi – ne vien baudot mīlestības laiku, bet arī pieņemot grūto lēmumu šķirties. Spēja atstāt aiz sevis nokārtotas attiecības liecina par emocionālu inteliģenci un morālu briedumu, kur nav runa par vecumu. Lai jums
izdodas!

Elīna Neilande
„LABO DOMU PIETURA”
Pārvērtējošais konsultants
Tālr. 29467274
Brīvības iela 155, Rīga
elina@labodomupietura.lv
www.labodomupietura.lv
www.draugiem.lv/labodomupietura

Dalīties.

Atstāt Ziņu