JŪS TE RAKSTĀT PAR SKAISTĀM, LAIMĪGĀM KĀZĀM. KO DARĪT, JA BURTISKI DIVAS NEDĒĻAS PIRMS VAIRĀK PAR PUSGADU PLĀNOTĀM KĀZĀM VĪRIETIS AR KURU KOPĀ BŪTS DIVUS GADUS VIENKĀRŠI PAGRIEŽAS UN AIZIET? SAJŪTA VIENKĀRŠI ….
ŠĶIRŠANĀS PIRMS KĀZĀM
Dalīties.
14 komentārs
Domāju gan, ka draņķīga sajūta! Bet darīt tur neko nevar – vienkārši jāpārdzīvo un viss!
Cerams, ka pēc neilga laika nesekos filmas cienīgs sižets un viņš nesaies kopā ar kādu tev labi pazīstamu sievieti… Turies!
vairumam tada ir pirmskazu depresija un pec itka notikusu kazu datumu saiet atpakal kopa un plano nakoso datumu-<br>zel protams,bet……
Žēl, bet domājot par nākotni, varbūt tā pat labāk!
Vai tiešām ir arī tāda pirmskāzu/pēckāzu depresija? Šodien jau laikam par jebko, kas saistīts ar pārmaiņām un negatīvām emocijām, nosauc par depresiju…
Mēģini to sāpi pārciest,nedari reāli ārēji neko,bet tici man-ja jau tā notiek,tad pēc laika pati varēsi pārliecināties,ka tā bija pareizi.Varbūt šīs sāpes Tevi pasargās no vēl lielākām ciešanām jau kā precētai sievai?
..neko darīt labak tagd neka PĒC TAM…
lielākais LV vīriešu trūkums ir bailes uzņemties atbildību!tas, manuprāt, izsaka visu! tiešām,lai aiziet tagad, paiet laiks un tikai tad saproti, ka patiesībā tiki pasargāta no vēl lielākm pārdzīvojumiem, kas rastos apprecot tādu neizlēmīgu un par sevi nepārliecinātu vīrieti.
Šobrīd iespējams vājš mierinājums, bet viss kas notiek, notiek uz labu, tici tam! Manai labākajai draudzenei bija tāda pat situācija (tikai viņi pat ilgāk bija kopā pirms kāzām), taču tagad ir burvīga ģimene un mazulis ar citu vīrieti (daudz foršāku), bet vecais brūtgāns pats sev kož pirkstos, ka nevar atrast tik foršu meiteni, kāda reiz viņam bija.
Trīs gadus atpakaļ piedzīvoju to pašu – dzīvojām kopā jau pusotru gadu, bijām pazīstami kopā 3 gadus, kāzas plānojām pēdējo pusgadu, bijām saderināti baznīcā, viss jau praktiski sagatavots, ielūgumi izsūtīti… Mēnesi pirms kāzām viņš "saprata, ka nav gatavs, tas nav viņa aicinājums". Pagāja vēl pusgads, un mēs atkal gatavojāmies laulībām – šoreiz gan viss bija savādāk, nebija tāda stresa, kā iepriekš, arī pārliecība abiem bija lielāka. Nu jau divarpus gadus dzīvojam laulībā, ir gadu vecs dēlēns. 🙂 Mans vienīgais secinājums pēc visa, ko piedzīvoju un pārdzīvoju – viss notiek tā, kā tam jānotiek. Pieļauju, ja mēs tomēr būtu apprecējušies jau tajā pirmajā reizē, šaubas, kas viņā bija, būtu tikai augušas, un mums varbūt būtu jāšķiras, vai arī būtu grūti kopā. Bet tas pusgads deva daudz ko – mieru, pārliecību, iedomas izzuda. Arī kāzas pašas par sevi otrajā piegājienā izdevās daudz skaistākas, nekā mēs būtu spējuši izplānot. Ar laika atstatumu varu teikt, ka esmu laimīga, ka notika tā, kā notika. Protams, tajā brīdī, kad tiku pamesta gandrīz altāra priekšā, pasaule bruka! Bet laiks parāda, kas ir kas. Varbūt, ka tas cilvēks tev nav piemērots – un labāk to atklāt tagad, nevis, kad nodzīvoti gadi laulībā un ir bērni. Varbūt, ka viņš tev nav piemērots tāds, kāds viņš ir tagad, dotajā brīdī, bet viņš zinās, ka esi viņa vienīgā, kad paies laiks. Dzīve ar to nebeidzas – var gadīties, ka tā tikai tagad sākas! 🙂
IngA, vai tu gribētu dzīvot laulībā ar vīrieti, kurš pie problēmām vai lieliem dzīves notikumiem pagriežas un aiziet, neko nesakot? Vai,tavuprāt, tā ir mīlestība, cieņa un godīga attieksme pret tevi kā mīļoto sievieti? <br>Tici man, labāk ka tā notiek pēc divu gadu kopā būšanas, ne divdesmit, kad pēc tam nāk virsū vēl lielāka depresija, par to,ar kādu cilvēku tik daudz gadu nodzīvots un tagad, tā vienkārši aiziet,pamet.. kā nevajadzīgu lietu. Notici, ka tas ir tikai nieks un viss labais tev tikai priekšā!
es kā sieviete arī atcēlu savas princeškāzas mēnesi pirms kāzām. nejutos gatava Tai lielajai dienai, lai gan ar savu puisi kopā esmu jau 10 gadus. tā, ka dzīvē visādi notiek. nav jāvaino ne vīrieši, ne sievietes. vienkārši citiem nenotiek, kā gribētos.
dažkārt bildinājums ir kā izšķirošais solis, kas liek saprast, kā īstenībā jūties savās attiecībās. Kaut arī pāris būtu bijis kopā n gadus, tas, ka pieņem lēmumu saistīties uz mūžu, rada dažādas pēcsajūtas (kaut arī domā, ka būtu izsvēris visu, patiesās sajūtas dažkārt dzīvo pašas savu dzīvi). Dažiem tās ir negatīvas un liek saprast, ka lēmums nav bijis pareizais (kaut arī esi pats bijis bildinātājs, vai arī esi teikusi jā). Dažkārt tas saistīts ar bailēm uzņemties atbildību, bet ne vienmēr (nemetīsim visus vīriešus pār vienu kārti). Tāpēc nenosodu tos cilvēkus, kuri izšķiras pirms kāzām, drīzāk atbalstu par drosmi būt patiesiem pret sevi un neplūst kopā ar pelēko masu. Cik nav tādu, kas apprecas " mīļā miera labad", vai arī nevar pateikt nē, un pēc tam čakarē gadiem dzīvi sev un otram. Turies, dzīve nebeidzas, kaut arī tā var likties!!! Tam, kas Tev ir pa īstam nolikts, garām nepaiesi :)!
labāk tā ,nekā pēc kāzām