Iesākumā viss šķita gaužām vienkārši un, patiesībā, pat mazliet smieklīgi. Uzzinot, ka valdība vēlas ierosināt krievu valodu kā otru valsts valodu Latvijā, priekš manām ausī tik tiešām nozīmēja vienus vienīgus smieklus, vēl šodien atceros, cik nenopietna bija mana attieksme, jo šķita,ka tas ir kārtējais valdības “niķis”, kurš tāpat kā daži citi pēc kāda laika klusītiņām noklusīs.
Godīgi sacīšu,ka līdz pagājušas nedēļas sākumam, es pat nenojautu, cik nopietni tas viss ir, līdz pamodos no apkārtējo kliedzieniem. “Cilvēki saņemieties, ejiet un balsojiet, tie nav joki, padomājiet par savu nākotni utt.” Aktīvi pievērsusi uzmanību šai situācijai, saskāros ar to, ka tik tiešām kā iepriekš minēju, no valdības puses “it kā” viss ir noklusis, taču patiesībā nekur nav pazudis, bet turpina virzīties uz priekšu. Kāpēc tāda klusēšana, no mūsu valsts kalpiem? Līdz šim televīzijā esmu redzējusi vienu politisko reklāmu, kur aicina piedalīties vēlēšanās un informē sabiedrību par gaidāmo referendumu. Tai pat laikā masu medijos parādas visādas interesantas un sagrieztas ziņas,kas cilvēkiem, pārsvarā vecāka gājuma iedzīvotājiem, jauc galvu ar atzīmēm “PAR” un “PRET”.
Šodien nācās saskarties ar vienu no masu mediju “upuri”, kurš pārpratuma pēc savā kartiņā atzīmēja “PAR”. Tā bija mana vecmāmiņa, kura sacīja “Es latvietis esmu, būšu un latvietis nomiršu. Es balsoju par to, lai būtu Latvija!” Protams, acīs sariešas asaras, jo cilvēks no visas sirds vēlējies atbalsīta savu valsti, savu valodu un dzimeteni, taču pateicoties sagrieztajai un grūti saprotamai nformācijai, viņa nobalso pretēji. Un kā tagad pārdzīvot? Kā man tagad pateikt vecmāmiņai,ka viņas atzīme, nozīmē pretējo?!
Visa diena tiek pavadīta kā uz adatām, baiļojoties par gaidāmo rezultātu, jo man tik tiešām ir grūti iedomāties, kas notiks pēc tam, nez kāpēc šis sajūtas nav pozitīvas…
Gribu pieminēt,ka mana attieksme nenozīmē, ka es balsoju pret cilvēkiem,bet gan pret šo grozījumu satversmē. Jo pati neesmu “tīra” latviete, mans tētis, onkulis un otra vecmāmiņa ir krievi, taču viņi gan runā, gan lasa skaidrā latviešu valodā, jo viņi dzīvo šeit Latvijā, tāpēc pieņem un mīl Latviešu tradīcijas un kultūru, tai skaitā arī valodu, nevienu reizi nepukstot par to, ka jūtas diskriminēti vai taml., kā tagad tiek skandināts.
Viens ir skaidrs, pēc šodienas nekas vairs nebūs kā agrāk, jo ja iepriekš mēs visi dzīvojām draudzīgi, tad tagad jau jūtama šķelšanās, asi skatieni un nepatīkama attieksme.
Ai, latvieši, lai Dieviņš stāv klāt! 🙂
Šīs sestdienas sajūtas
Dalīties.
