Līdz 5.martam Rīgā, mākslas galerijā Daugava apskatāma māksinieka Andreja Ameļkoviča jaunāko darbu izstāde „Zodiaks”. 12 gleznās attēlotas visas 12 zodiaka zīmes.
Andreja Ameļkoviča mākslas darbos lielākoties figurē sieviete. Pat Pēterbaznīcas tornis, viņa zīmēts, iegūst sievišķīgas aprises. Turklāt daudzos darbos sievietes attēlotas kā eņģeļi. Skaistas, ar spārniem. Glaimojoši mums, vai ne? Jā, tieši ar tādu sajūtu gāju uz sarunu ar mākslinieku. Taču, ak, es naivā. Šķiet, arī mani bija iespaidojusi sievišķīgā vēlme tikt pielīdzinātai eņģelim. Bet tie eņģeļi Andreja Ameļkoviča gleznās ir ironija. Ironija par sievietēm un par preces-naudas attiecībām starp vīrieti un sievieti.
Jūsu darbos cauri gadiem nemainīgi ir sievietes tēls. Kā tas sākās un vai apzināti izvēlējāties mākslā runāt caur sievieti?
Jau akadēmijā biju tāds liels reālists pēc gleznieciskās valodas. Tas arī bija tas laiks, kad tas bija ļoti lielā cieņā, tas bija padomju laiks. Bet paralēli visu laiku studēju, kas notiek pasaulē, bija aizraušanās ar moderno mākslu. Amerikā pamācījos, tas arī savu impulsu deva.
Tā kā biju tāds figurālists, sāku savos darbos strādāt ar cilvēka figūru. No sākuma bija pretnostatījums- vīrietis un sieviete. Bet ar laiku jau ir tā, ka tas, kas vairāk interesē, to arī dari. Un sieviete vairāk interesē. Vīrietis nav tik estētisks. Sievietēm tā ir viena no pamatfunkcijām. Skaistums, kas izglābs pasauli.
Tad Jūsu darbos būtībā redzams, kā Jūs ar vīrieša acīm redzat sievieti?
Nē. Sievietes tas ir tikai kā rakstniekam alfabēts. Tas ir tikai līdzeklis, kā runāt. Tas visos laikos tā ir bijis. Pikaso viņu stilizēja, bet tomēr tā bija sieviete.
Daudzos Jūsu darbos sievietes atainotas kā eņģeļi.
Jā, tas bija tāds periods, pusotru gadu, kad taisīju viņas ar eņģeļu spārniem. Bija mums sabiedrībā tāds eņģeļu bums, reklāmās eņģeļi, uz žurnāla vāka modeļiem spārni, visur eņģeļi. Tad arī savos darbos to iekļāvu.
Sievietes kā eņģeļi. Vai tas nozīmē, ka sievietes Jūs uztverat kā īpašākas būtnes?
Viņas vairāk kā ironija jāuztver.
Ak, tā..
Jā, jā, jā. Sievietes par daudz runā par to. Dažreiz pat smieklīgi. Vienmēr foto sesijās pieliek sev spārnus. Visas grib asociēt sevi ar eņģeli, un vēl piekodina, ka viņas ir eņģeļi, bet no otras puses – raganiņas. Nu vīrietim tas vienkārši liekas smieklīgi. Daudzas grib redzēt sevi kā eņģelīšus. Tās ir kaut kādas neizdzīvotās ilgas un sapņi. Pārsvarā ar to nodarbojas kritušie eņģeļi.
Bet visi jau kādreiz krīt un kādreiz lido, tas ir ļoti normāli. Mums ir tendence uztvert tās lietas dramatiski, man gan arī. Bet vienmēr vajag atcerēties- viss plūst, viss mainās. Nevar teikt, kas ir labi un kas ir slikti, tas viss ir nosacīti.
Eņģeļi – varbūt tā ir cilvēku vēlme būt nedaudz pārākiem, nekā viņi ir?
Tas arī. Bet tur visādi novērojumi. Varbūt cilvēki sāk meklēt kaut ko arī ārpus materiālā. Tas jau labi, šādi meklējumi mūsdienās ir pozitīvi. Līdzsvaram jābūt, nevar tik ļoti uz to materiālo pusi. Jāsaglabā veselais saprāts, tas jau pietrūkst.
No vienas puses tā ir vīriešu problēma, viņi šo sistēmu ir radījuši. Bet nu labi, tajā pašā laikā sievietes jau arī – viņām jārūpējas par to veselības fondu, viņas arī ir par vāju, īsti nespēj to vīrieti virzīt. Pārsvarā viss notiek kā preču-naudas attiecības. Sieviete ir prece. Viņai jābūt tam, tam un tam. Vīrietim viņa ir kā …
Aksesuārs?
Jā, kā aksesuārs. Viens no nedaudzajiem, bet kuram arī jāatbilst zināmiem kanoniem, savādāk viņš izkrīt no vides.
Tad jau atgriežamies pie estētiskuma, kas no vīrieša skatījuma ir sievietes funkcija.
Jā, jā. Bet viens otru jau izmanto. Sievietes arī bieži vien izvēlas to vieglāko ceļu. Pēc tam, kad viņas attopas ir par vēlu. Parasti tas notiek, kad viņas iziet no tirgus, no pieprasījuma. Tad viņas sāk domāt par garīgām lietām. Bet tas nav pareizi. Priekš viņas tas ir okej, bet kopumā sabiedrībai, lai viņa būtu vesela, tas ir par vēlu.
Viņas tad arī ir tie kritušie eņģeļi?
Jā, tie ir tie kritušie eņģeļi. Un tagad arvien ātrāk krīt.
Tāpēc, ka visa dzīve notiek ātrāk.
Jā, visi kaut kur skrien. Tas arī ir pilnīgi nepareizi. Man tā patika tas ritms, kas bija pie iepriekšējās varas. Steigas nekādas nebija. Un nevarētu teikt, ka cilvēki bija nelaimīgāki.
Atgriežoties pie eņģeļiem, tad varētu teikt, ka Jūs mēģināt notvert tendences, kuras redzat sabiedrībā, un attēlot ar savu mākslinieka uztveri.
Tā jau vairāk vecuma problēma. Vairāk dzīvo un sāc vairāk domāt. Beigās paliec par tādu vecu veci, kurš patiesībā runā visgudrākās lietas, jo tas viedums jau parādās, bet problēma, ka neviens neklausās. Paaudzes nemāk viena ar otru runāt. Bet es domāju, ka tas mainīsies. Cilvēki sāk novecot vēlāk, ilgāk saglabāt jaunību. Agrāk tik liels kontrasts nebija. Piemēram, mani četrdesmitgadnieki. Viņi var būt jauni un tādi, ka pat nobīsties no cilvēka, kuru esi pazinis jaunībā, neticas, ka tas ir viņš.
Līdz ar to izlīdzināsies jaunā paaudze ar tiem pieredzējušiem cilvēkiem. Vienā brīdī tas izlīdzināsies un varēs runāt par vienām lietām. Es tā ceru.
Tad viss nemaz nav tik slikti. Pasaule uz galu neiet.
Nē, neiet, neiet. Vienkārši vajag tos bērnus audzināt pareizi. Vajag viņos saskatīt labās lietas, no viņām mācīties, neierobežot viņus un neuzspiest viņiem, lai viņi nekāpj uz tiem pašiem grābekļiem.
Bet cilvēki par to sāk aizdomāties. Tie paši kritušie eņģeļi arī sāk aizdomāties.
Es esmu pret visu to grābstīšanos pa kultūrām un braukšanām uz Indiju. Bet savā ziņā tas ir pat labi – jo cilvēki sāk kaut ko meklēt, domāt. Žēl tikai, ka tas ir virspusēji, ļoti reti kurš to tā pa īstam un dziļi tver. Tagad vispār raksturīgi, īpaši jaunākai paaudzei, jebko ātri paķert, neiet un neizdarīt līdz galam, trūkst pamatīguma.
Jūsu jaunākajā izstādē atainotas zodiaka zīmes. Jūs pats ticat horoskopiem?
Es vispār visam ticu. Jo viss ir viens. Viss, kas ir, tas ir jeb arī nav nekā. Un tā tomēr ir sena zinātne.
Jūs esat Dvīņi. Tā arī jūtaties? Atbilst Jums šī zodiaka zīme?
Jā. Citi to jūt uz savas ādas. Nav jau slikts tas Dvīnis.
Vai gleznojot zodiaka zīmes, katrā attēlojāt kādu konkrētu sievieti?
Nē, es cenšos pēc iespējas nepersonificēt ar kādu konkrētu cilvēku. Lai gan iespēja bija- varēju katrai zīmei piemeklēt atbilstošu. Bet es domāju vispārīgi. Tās bija asociācijas ar zīmēm konkrētajā brīdī. Piemēram, ar krāsām šajā gadījumā jau uzstādījums bija skaidrs – ņēmu horoskopu zīmēm atbilstošās krāsas. Kādas tai zīmei ir, ar tām bija jātiek galā.
Man pašam bija interesanti, jo man vajag kaut ko jaunu darīt. Nevar visu laiku gleznot puķes vai ēnojumus. Tas nav priekš manis. Jāuztur sevī interese par lietām.
Sarunās laikā vairākkārt no citiem tematiem nemanot aizslīdam atkal pie sievietēm. Un vienu brīdi mākslinieks izmet frāzi: „Gudra sieviete – viņa var jebko ar vīrieti izdarīt. Bet nav jau tik daudz to gudro sieviešu.” Tā, lūk. Tik ierasts, ka Latvijā tieši sievietes sūdzas – nav normālu vīriešu. Izrādās, arī vīriešiem šajā lietā ir kas sakāms.
Tādēļ vietā ir mākslinieka novēlējums:
Ko Jūs gribētu teikt SievietesPasaule.lv lasītājām?
Lai viņas atnāk uz izstādi. Un novēlēt – mīlēt savus bērnus un vīrus, un neaudzināt vīrus, bet gan bērnus. Un vajag būt gudrām, vajag izglītoties. Galvenais – lai tā izglītība būtu visu laiku. Lai nav tā, ka pabeidz skolu vai augstskolu un viss beidzies. Vajag vienmēr attīstīties.
Par izstādi Zodiaks vairāk informācijas atradīsi šeit:
Galerija Daugava – www.galerijadaugava.lv
.
