Zvaigžņu lietu nogulēju. Paliek vēl maza cerība, ka tie, kas redzēja, vēlējās ko labu arī sakarā ar mani… Mēs taču visi esam savstarpēji saistīti, vai ne?
Manas brīvdienas ne ar ko neatšķiras no jūsējām. No rīta pamodos odu sakosta. Odu uzvedība likās neizprotama. Visu vasaru viņiem bija vienaldzīgi mani jaukumi un pēkšņi tagad, kad sinoptiķi jau sāk solīt salnas, viņi metās iegūt nokavēto. Stulbākais ir tas, ka kož parasti tikai sieviešu dzimtas pārstāvji. Tad kur pie Joda ir sieviešu asinssūcēju solidaritāte?! Brokastīm pietrūka kā būtiska, un es izgāju ielās. Agrs sestdienas rīts pilsētā bija fantastisks! Nevienas dzīvas dvēseles, pagalmi pilni ar sauli un snaudošām mašīnām. No zemes plūst gandrīz rudens smaržu piepildīts silts vilnis un nevienas dzīvas dvēseles. Rīts bija izdevies.
Atcerējos vakardienu. Brīvdienu priekšnojautā kolektīvs cerīgi ieklausījās priekšniecības stūrī. No „resnā gala” bija dzirdams viegls klepus un daudzsološa šņaukāšanās. Prasti sakot, šefs nīkuļoja, rija tabletes un stiga puņķos. Kolektīvs tai sakarā nedaudz atslāba un laiski prātuļoja par šefa organisma glābšanas tēmu:
-Kartupeļu cieti ar ūdeni vajag…
-Beidz, tas nav pret puņķiem, bet pret caureju. Pret saaukstēšanos vajag šņabi ar pipariem…
-Nē jau, ar pipariem tā kā par skarbu. Man reiz teica, ka vajag šņabi ar ūdeni… vai arī ūdeni ar šņabi. Kādā secībā, neatceros, drošības labad izmēģināju abus. Pēc tam tik nelabi bija …
Kolektīvs kādu brīdi skumji paklusēja. Katrs domāja par ko savu. Tad kāda balss teica:
-Vajag kārtīgi izsvīst.
-Nu ja, seksu vajag!
-Ja, ja, – atskanēja vārga balss no šefa gala,- Es dzirdēju, ka sekss palīdz…
Kolektīvs manāmi atdzīvojās, gaisā vēl vairāk bija jūtama brīvdienu tuvošanās.
-Vēl esmu dzirdējusi, ka pirts palīdz. Pēc lāvas un ar basām kājām pa sniegu… pa pliko… iesnas pazūd uz momentu.
Nē, līdz sniegam kolektīvs nebija ar mieru gaidīt. Šefu vajadzētu dabūt gar zemi ātrāk. Pēkšņi slimnieks paķēra somu un pazuda. Uz atvadām, kolektīvs tam lika manīt, ka atveseļošanos nedrīkst sasteigt, neviens, ka viņš (un mēs) nav pelnījis TO slimības lapu.
Līdz darba dienas beigām prātuļojām, ko viņš izvēlēsies – piparus, seksu, šņabi vai pirti. Protams, to visu var skaisti apvienot, bet tas laikam, no tāda vārguļa būtu par daudz prasīts, vai ne?
Tā bija tāda haotiska diena. Sākumā strādāt bija neiespējami, jo visi gaidīja, kad ieskaitīs algu. Vēlāk, kā noprotat, strādāt vairs nebija jēgas… Pēc darba izmetu līkumu gar tirgu un pāris veikaliem, un tad uz virtuvi – cīnīties ar Lielo Ķibeli. Tas būtu, sāku lielo konservēšanas epopeju – nu kaut ko tādu no pipariem, burkāniem, āboliem un kāpostiem. Un tad, kad viss tur uz tās plīts kūp, pēkšņi pie durvīm piezvana santehniķis un paprasa par pakalpojumu divus latus. Pakalpojumā ietilpa krāna aizvēršana un atvēršana. Es laikam neesmu izvēlējusies pareizu profesiju. Kādam nevajag atvērt krānu?! Santehniķis visu laiku smaidīja, droši vien nevarēja aizmirst to gadījumu, kad es blīves nosaucu par ieliktnīšiem. Nu galu galā, kāda starpība, ja to nomaiņa neļauj šķidrumam sūkties cauri? Galu gala man pavisam cita specializācija! Konservēšanas neprāts turpinājās visu sestdienu. To, ka esmu nogurusi sapratu pēc tā, ka pēkšņi jutos noilgojusies pēc darba, pēc kondicionieriem, klačām un dienišķās kafijas krūzes, kur var laiski klabināt taustiņus un sapņot par to, ko es darīšu nākošajās brīvdienās.
Svētdienās pie rīta kafijas parasti ieslēdzu Superbingo, jo man ļoti patīk skatīties uz cilvēkiem, kas kaut ko laimē. Tad pēkšņi ienāca prātā pilnveidot dzīvokļa interjeru – nu pietuvinot to perfektam minimālismam „dzen” garā. Tas būtu izmest VISU ( ideālā variantā tas būtu dīvāns vienā stūrī un dators otrā, pa vidu un visapkārt tikai gaiss). Sāku ar drēbju skapi. Rezultātā atbrīvoju 0,5m platības un drausmīgi noguru. Sapratu, ka perfektais minimālisms man šodien nespīd un sāku darīt to, kas man vislabāk padodas, tas būtu – neko. Sēdēju ar lielo tējas krūzi un domāju par to, cik viegli bija piebāzt dzīvokli ar visu to drazu un cik grūti no tā visa šķirties. Sievietēm vispār ļoti grūta dzīve.
Vakarā biju pārņēmusies ar savu daili – pucēju spalviņas, tad sekoja laiks vannai (ne dušai, bet tieši vannai), jo tai ir īpaša, es pat teiktu, sakrāla nozīme. Ūdens tik mierīgs un silts, tu jūti, ka lēni mostas katra šūniņa… un neviens nezvanīs, jo visi guļ, un tad vēl maska, lai saglabātu to iekšēju harmoniju un tad vēl fēns un nadziņi jāuzspodrina, uzacis jāizravē un es esmu gatava Pasaules iekarošanai.
Tāds kluss vakars. Citi to sauc par nakti. Foršs vēsums un klusa rudens priekšnojauta. Man liekas, ka man ir pavisam cita laika izpratne, pat ne tik daudz, ka esmu izteikta pūce un mana nakts sākas ap diviem un diena ap desmitiem. Vienkārši Laiks, … neesat pamanījuši, ka diena piecgadīgam knēvelim ir vismaz pieauguša cilvēka nedēļas garumā. Nu vismaz pēc tās informācijas, ko sīkais spēj uztvert vienā dienā. Ar katru nodzīvotu dienu laiks saspiežas, kā neredzama spirāle. Man liekas, ka es atrodos šīs spirāles nepareizā vītnē. Nē, man patīk šis laiks, man nepatīk, kā es to izniekoju…
