Vārda dienu svin: Kārlis, Spodris

Sieviešu draudzība- vai patiesa?

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Pēc vairākām stundām, kas pavadītas pie labākās draudzenes, bieži domāju, cik labi, ka man viņa ir. Vienmēr aizeju tik pacilāta, sirds ir izkratīta un atkal prieka, iedvesmas un pašapziņas pilna.

Mums ir tik daudz kā kopīga, bieži pabeidzam viena otras domu. Tomēr mums ir arī vesels kalns ar atšķirībām, un, jā, mani šis tas viņā kaitina, un es pieļauju, ka viņai manī arī. Bet ir tik labi, ka mēs varam viena uz otru apvainoties, salīgt mieru un vēl par to visu pasmieties.

Lai gan savu vīru varu arī saukt par savu labāko draugu, ar kuru varu būt atklāta un tāda, kāda esmu, šī sieviešu draudzība manā dzīvē tomēr vienmēr bijusi svarīga. Man ir nepieciešamas sieviešu sarunas pie kafijas krūzes vai vīna glāzes, šī „tikai sieviešu” kopā būšana, sarunas, atklātība, jā, arī vīriešu izķidāšana.
Uz sarunu par draudzeņu lomu sievietes dzīvē aicinājām psiholoģi Unu Kraukli.

Kā Tu raksturotu draudzeņu lomu sievietes dzīvē?
Man šķiet, ka savos ievadvārdos Tu to jau lieliski noraksturoji. Draudzenes ir pietiekami atškirīgas, lai ar saviem pretstatiem pievilktos, līdzsvarotu, bagātinātu viena otru, bet pietiekami līdzīgas, lai saprastu viena otru, domātu, justu un notikumus uztvertu līdzīgi….
Draudzības loma, manuprāt, ir neatsverama.  Visharmoniskākā divu sieviešu draudzība ir gadījumā, kad viņas abas lielos vilcienos ir vienisprātis par prioritātēm dzīvē. Divas sievietes, kas abas zin, ka pats svarīgākais viņām ir attiecības ar savu vīru un bērniem, spēs veidot noturīgu draudzību, tāpat kā divas sievietes, kas par prioritāti uzskata biznesu, izaugsmi  karjerā.
Ja uzskati par prioritātēm būs atšķirīgi, piemēram- viena būs aizņemta ar rūpēm par bērnu audzināšanu, bet otrai būs aktuāli katru piektdienu draudzeni dabūt par kompāniju naktsdzīvei klubos, draudzība būs ne tik noturīga.
Manuprāt, sieviešu draudzība lielā mērā balstās arī uz kopīgām interesēm. Tad, ja pamatā intereses ir kopīgas, atšķirības var lieliski bagātināt, pavērt durvis uz kādu blakus esošu interešu pasauli. Bieži draudzība piešķir raksturam kādu jaunu niansi- aktīvākā draudzene ienes otras dzīvē kādu „asumiņu” , bet mierīgākā, nosvērtākā aktīvo papildina ar pievēršanos garīgai izaugsmei, sevis izzināšanai. Rezultātā katra no viņām it kā papildina otru.

Vai labākā draudzene kādos sievietes dzīves brīžos var aizstāt psihologu?
Nē, nevar. Bet sieviete, kurai ir laba draudzene, var nekad nesajust vajadzību pēc psihologa. Es uzskatu, ka jebkuras attiecības ir terapeitiskas. Un, ja draudzene ir psiholoģiski ļoti līdzsvarota, dzīvo patiesā harmonijā pati ar sevi, tad attiecības ar viņu vienmēr nesīs līdzi terapeitisku efektu. Un kamēr abas draudzenes neapzināti viena otrai sniedz šādu „terapiju” caur atbalstu, iejūtību, kopīgiem smiekliem un filozofiju par dzīves norisēm, viss ir kārtībā.
Un tajā pašā laikā- kādēļ nevar? Tā smalkā robeža, ko nedrīkst pārkāpt- nekādā gadījumā nedrīkst pieļaut attiecību modeli, kad viena draudzene regulāri ir „glābējs”, bet otra „čīkstētāja”. Protams, ka gadās reizes, kad vienai ir grūti, un otra sniedz atbalstu, vienai par kaut ko sāp sirds, un otra uzklausa. Bet situācija vairs nav īsti laba, ja viena draudzene regulāri dodas pie otras ar mērķi atbrīvoties no sakrātās negatīvās enerģijas, sliktā garastāvokļa, pačīkstēt un risināt savas problēmas.  Tad labāk doties pie psihologa ar sevi pastrādāt, lai draudzenei varētu būt vienkārši draudzenes loma, bet ne glābēja, psihologa vai terapeita loma. 

Ko zaudē sievietes, kuras pēc iziešanas pie vīra un ģimenes nodibināšanas, pārrāvušas kontaktus ar draudzenēm?
Nu…., viņas ir pazaudējušas iespēju draudzēties. Te man rodas jautājums, kādēļ tiek pārrautas draudzības saites? Šķir attālums vai laika trūkums? Manuprāt, patiesa draudzība neprasa atskaites par tikšanās biežumu vai komunikācijas formu- klātienē, e-pastos vai vēstulēs. Reizi nedēļā, mēnesī vai gadā….  („Nav tādas vietas kā tāliene” -Ričards Bahs)
Bet, ja nu tā ir noticis, tad katrai pašai, visticamāk, ir skaidrs, kas tiek zaudēts. Kādai varbūt vairs nav īsti nepieciešams uzturēt draudzību ar citu sievieti. Ja šāda nepieciešamība ir, tad draudzības neesamība, visticamāk, tiek uztverta kā zaudējums. Zaudēts ir cilvēks, kas domā, jūt, pasauli uztver līdzīgi.Un cilvēks, kas bagātina ar savu atšķirīgo redzējumu.  Galu galā- kāds, kas nav tavs vīrs, bērns vai radinieks, kāds, ar ko kopā var izstrādāt kādu mulķību, padalīties ar noslēpumu…
Ja draudzības iziršanai par pamatu ir šīs atšķirīgās prioritātes, par ko runājām iepriekš,  bet nepieciešamība pēc draudzības ar otru sievieti saglabājas, tad vajag paskatīties apkārt- varbūt šā brīža dzīve piedāvā iespēju satikt kādu jaunu draudzeni.

Bieži vien, stāstot viena otrai savas problēmas un bēdas, draudzenes dod padomus un kopā izstrādā rīcības plānus. Kā ir ar šiem draudzeņu padomiem – vai tiešām otrs var tik labi izprast un zināt, kā man rīkoties? Vai šie draudzīgie padomi dažreiz nevar nodarīt vairāk ļauna nekā laba? Kā apzināties to robežu, kad zinu, ko es pati patiesi vēlos no tā, ka daru to, ko man draudzenes iesaka?
Padomus dot ir bīstami, sevišķi, ja zini, ka tos kāds akli var uzklausīt un realizēt savā dzīvē. Padomus pieņemt nekritiski, bez izvērtēšanas, ir vēl bīstamāk. Tad tie patiešām nodara daudz ļaunuma. Bet kā vēsta tautas paruna- „labs padoms zelta vērts”. Un kopumā es tam piekrītu, jo reizēm kāds no malas kaut ko redz daudz skaidrāk, nekā pats situācijā iesaistītais. Laba drauga padoms reizēm trāpa „kā naglai uz galvas”.
Kā atšķirt, un kur ir robeža? Ja nevarot rast kādai problēmai risinājumu, draudzenes padoms burtiski „ieskanās” tavā sirdī, rod atbalsi un nes līdz atvieglojuma izjūtu, tad šādā padomā ir vērts ieklausīties. Var ieklausīties arī padomā, ko esi rūpīgi apsvērusi un nākusi pie secinajuma, ka tev tas der.
Visos pārējos gadījumos- no sērijas- draudzene ieteica, es pamēģināju- labāk doties izrunāties pie speciālista, un iemācīties saprast, izjust un ticēt pašai sev, savai sirdsbalsij, uzticēties saviem lēmumiem un risinājumiem. Dzīve ir par īsu, lai izdzīvotu visas savas un vēl arī draudzeņu ieteiktās kļūdas.

Bieži vien sanākot kopā vairākām draudzenēm, sākas klačiņu uzsišana, tāda neliela tenkošana. Ko Tu domā par aprunāšanu no psiholoģiskā viedokļa? Kādēļ tik daudzas sievietes izjūt vajadzību nedaudz paklačoties? Vai viņām par to sevi vajadzētu nosodīt?
Par aprunāšanu aprunāšanas dēļ man ir konkrēts viedoklis- laikam kopā sanākušās  tik maz interesē sava personiskā dzīve, tā šķiet tik tukša un neinteresanta, ka jārunā par svešām dzīvēm. Bet tāda nevainīga paklačošanās jau sanāk- gribi, negribi… Pat runājot par savu dzīvi un attiecībām ar pasauli, sanāk iesaistīt vēl arī citus cilvēkus, jo viņi ir veidojuši kādu notikumu un izjūtu kopumu.
Un sievietes nu reiz tā ir iekārtotas, ka runā par jūtām un izjūtām, par attiecībām ar sevi pašu un pārējo pasauli. Vīrieši var pavadīt kopā pāris stundas, runājot par filmām, mūziku, auto, hokeju, politiku, biznesu, vēsturi vai jaunāko datorspēli. Sievietēm svarīgi „sirdi izkratīt”.
Protams, arī sievietes runā par visdažādākajām tēmām- aizskarot modi, filozofiju, ezotēriku, bērnu audzinašanu, notikumus sabiedrībā, darbā, biznesā, bet agri vai vēlu viss nonāk pie „kā es par to jūtos”…. Sevi nosodīt gan ne par ko nevajadzētu, arī par klačošanos nē. Ja dari, tad vismaz no sirds un skaisti!:) Sevi sargāt gan vajadzētu. Ir tēmas, par kurām nevajadzētu aizrauties ar klačošanos. Un viena no tām ir attiecības ar savu mīļoto cilvēku. Ja viņš tev dārgs, neklačojies par viņu. Ja vēlies, pastāsti ko jauku, bet nepatīkamo labāk izrunā ar viņu pašu.

Bieži dzirdēts viedoklis par sieviešu draudzību kā mānīgu parādību, proti, ka patiesībā viņas tik un tā viena otru uztver kā konkurentes, salīdzina sevi ar otru, pat iekšēji priecājas par draudzenes neveiksmēm. Ko Tu domā par šo tēmu? Vai tiešām starp sievietēm vienmēr valda tikai konkurences gars un patiesā draudzība ir tikai „izkārtne”?
Tāda patiesa draudzība ir retums. Domāju, ka katra sieviete, kas savā dzīvē to ir izbaudījusi, man piekritīs. Tā ir kā pērle, un pēc pērlēm reizēm ir jānirst dziļumā. Dažreiz dzīve to vienkārši pasniedz kā dāvanu, bet pamēģini to nesargāt un nekopt! Nebūs…
Bet, kam pieder šī pērle, tas ir bagāts! Patiesa draudzība netiesā un neskauž. Ja tur ir konkurence, tad to man īsti negribētos saukt par draudzību. Labas paziņas. Patiesā draudzībā priecājas par otra panākumiem un veiksmēm, jūt līdzi nelaimē vai ciešanās. Ja attiecībās iezogas skaudība, prieks par otra neveiksmi, tad tas ir attiecību beigu sākums. Ar laiku to vairs nevarēs noslēpt, un tas, kaut nepateikts, sāks būvēt neredzamu sienu. Šie divi cilvēki pārtrauks pievilkties, bet turpinot tikties un kopā būt,  sāks iztukšot viens otru.  Jo šādas attiecības pamatā ir destruktīvas.
Varbūt es esmu savā būtībā naiva ideāliste, bet es vēl arvien ticu patiesai draudzībai. Ne jau viss ir izkārtne. Ja kādai ir šaubas par savām attiecībām ar draudzeni, aizveriet acis! Brītiņu pasēdiet tumsā un tad iedomājieties, ka labākā draudzene ienāk pa durvīm. Viss viens, vai šobrīd esi laimīga, noskumusi, priecīga vai bēdu pārņemta, ja iedomājoties savu draudzeni, kaut kur sirds rajonā ieplūst siltums un lūpas savelkas vieglā smaidā, vari būt pārliecināta- tavā dzīvē šī draudzība ir patiesa vērtība- PĒRLE!  

 

Dalīties.

Atstāt Ziņu