Vārda dienu svin: Vera, Vaira, Vairis

Sauciet to par frīdismu!

Pinterest LinkedIn Tumblr +

20. gs. 90. gadu sākumā vēstuļu draugs no Šveices atsūtīja man dāvanu – gleznu reprodukciju albumu. Toreiz daudzus inteliģentus eiropiešus interesēja kontakti ar baltiešiem, jo tikko bija sabrukusi PSRS un vēlme uzzināt kaut ko vairāk par neatkarību atguvušo Baltijas valstu vēsturi un kultūru bija liela. Ar kāda sava drauga starpniecību es kļuvu par vajadzīgās informācijas sniedzēju šveiciešu māksliniekam, un albums bija viņa pateicība man. Diemžēl laipnais šveicietis bija palaidis garām vienu apstākli – es neprotu vācu valodu, taču albums bija izdots vāciski.
No albuma vāka uz mani raudzījās pieci dzelteni burti „Kahlo” un kādas pievilcīgas sievietes portrets ar mērkaķa galvu pie labā pleca. Šķirot tālāk, fotogrāfija un uzraksts „Frida Kahlo (1907 – 1954)” apliecināja, ka tas ir kādas mākslinieces gleznu reprodukciju albums un uz vāka noteikti ir pašportrets. Atklāju arī to, ka viņa ir meksikāniete un ļoti daudz gleznojusi pašportretus. Kāpēc? Kāpēc viņas mūžs, spriežot pēc gadskaitļiem, bijis tik īss? Kāpēc viņas fascinējošās gleznās attēlots tik daudz asiņu un ciešanu? Kopš albuma aizvēršanas brīža es katrreiz, kad izdzirdēju vai izlasīju Frīdas Kalo vārdu, pievērsu tam visu savu uzmanību un alkaini centos apmierināt ziņkāri.

Frīdas savdabīgais runāšanas stils
Plašākai sabiedrībai Frīdas Kalo vārds noteikti iespiedās atmiņā pēc ASV un Meksikas kopražojuma mākslas filmas „Frīda” (2002) noskatīšanās. Tajā skandalozo mākslinieci atveidoja šarmantā Selma Hajeka, kura, manuprāt, izskatījās daudz sievišķīgāk nekā patiesā Frīda.
Sešu gadu vecumā pārcietusi poliomielītu, mazā Frīda kļuva par vienaudžu izsmiekla objektu, jo viņas labā kāja bija kļuvusi īsāka un tievāka par kreiso. Aizstāvot sevi, viņa nevairījās no rupjiem vārdiem un neķītriem izteicieniem, kas vēlāk kļuva jau par viņas īpašo runāšanas stilu, tāpat kā ģērbšanās vīriešu uzvalkā un savas biseksualitātes paušana.

Neskaitāmas operācijas
Fakti var mulsināt,  taču nemostas nosodījums. Kāpēc? Tāpēc, ka Frīda 18 gadu vecumā zaudēja nevainību, atrazdamās autobusā brīdī, kad notika sadursme ar tramvaju un viņas vēdera dobumā ietriecās metāla stienis, kurš izgāja laukā caur meitenes vagīnu. Tas notika 1925. gadā – viņas mugurkauls bija lauzts trīs vietās, labā kāja – 11 vietās, iegurnis sašķaidīts. Tāpēc, ka dzīves laikā viņai bija jāpārcieš apmēram 30 dažādas operācijas, visu laiku jānēsā dažādas mugurkaulu saturošas korsetes un jāmokās ar sāpēm. Viņa gribēja kļūt par māti, taču nespēja iznēsāt bērnu, piedzīvodama vairākus spontānos abortus. 1953. gadā viņas daudz cietusī labā kāja bija jāamputē un Frīda iemācījās staigāt ar protēzi.

Frīda sāk gleznot un visvairāk…sevi
Apmaiņa notika. Es atdevu savu ķermeni, savas vispārpieņemtās sievišķīgās nākotnes izredzes, bet viņi man ļāva atvērt durvis. Es apmainīju savu ķermeni pret gleznošanu. Atdevu cilvēcīgu mīlestību par krāsu paleti, par spēju visu saskatīt skaidrāk,” var izlasīt Keitas Breivermenas grāmatā „Es, Frīda…”, kurā autore mēģina identificēties ar Kalo un runāt it kā viņas vārdā. Jā, tieši avārija liek Frīdai mainīt nākotnes plānus. Guļot slimnīcas gultā, jauniete sāk gleznot. Un par Frīdas mākslas objektu kļūst viņa pati: „Es gleznoju sevi, jo tik bieži esmu viena un esmu tas temats, kas man pazīstams vislabāk.”

Laulība ar Djego Riveru
Tikai izlasot Erreras Heidenas sarakstīto Kalo biogrāfiju „Frīda”, kas latviski iznāca 2010. gadā, var saprast, kāpēc talantīgā un pievilcīgā jaunā māksliniece 1929. gadā apprecējās ar slaveno, taču neglīto, poligāmo un 20 gadus vecāko meksikāņu mākslinieku Djego Riveru. No vienas puses, tā bija abpusēja iemīlēšanās un kaisle, no otras puses, tas bija abpusējs izdevīgums. Par operācijām un zālēm bija jāmaksā, Kalo ģimene nebija bagāta, savukārt Rivera labi pelnīja ar sienu gleznojumiem un bija visnotaļ dāsns cilvēks. Frīda Riveru izvēlējās arī par savu skolotāju glezniecībā, un viņš ļoti augstu vērtēja savas sievas gleznas, lepojoties ar viņas talantu. Abu vētrainā kopdzīve, kurā bija neskaitāmi sānsoļi, šķiršanās un atkārtota precēšanās, bija publiska un nedaudz teatralizēta – tas nodrošināja viņu abu nepārtrauktu atrašanos uzmanības centrā.

Košais ģērbšanās stils – uzticība kultūrai vai teātris?
Tieši kopdzīvē ar Djego Frīda izkopa savu īpašo ģērbšanās stilu – meksikāņu tautastērpa stilizāciju, kurā noteikti ietilpa gari, kupli svārki, ar izšuvumiem rotātas blūzes, krāšņas matu saspraudes. Djego apdāvināja sievu ar rotaslietām, un Frīdai katrā pirkstā rotājās kāds gredzens. Uz sava pelēkā uzvalkā tērptā, milzīgā vīra fona Frīda izskatījās pēc trausla, burvīga zieda. Djego pēc pārliecības bija komunists, un arī Frīda pieslējās komunistiskajai partijai, piedalījās strādnieku demonstrācijās. Tomēr Frīdas dzīvē dominējošās bija ciešanas un sāpes, kuras viņa mācēja pasniegt kā savas personības rotu: „Aplūkoju fotogrāfiju, kur nebija redzama mana bērnu triekas sabendētā kāja, nedz arī sadragātie kauli, kas izroboja miesu ar iedobēm un izciļņiem. To visu paslēpa tērpa volāni un ieloces. Manu izskatu veidoja audumi. Un plāni sudraba auskari, tirgū pirktas krelles. Visi domāja, ka es ar šiem tērpiem apliecinu uzticību savai kultūrai un solidaritāti ar strādniekiem, tautas masām. Viņi nesaprata, kāds teātris tas viss bija.”

Viņas gleznās – realitāte
Frīdas Kalo dzīves svarīgākie brīži, emocijas un fantāzijas – tas viss atspoguļots viņas gleznās: mugurkauls kā iedragāta kolonna; bultu caururbts, asiņojošs briedis ar Frīdas vaibstiem; Frīdai blakus lelle-zīdainis; sarkanas saules seja ar trešo aci pierē; pašportrets ar Djego seju trešās acs vietā… Reālisms, simbolisms, sirreālisms? „Visi domāja, ka es esmu sirreāliste, bet tā nebija. Es nekad negleznoju sapņus. Es gleznoju savu realitāti.” Frīdas gleznas ir tik ļoti savdabīgas, narcisma un nāves klātbūtnes izjūtas caurvītas, ka nepakļaujas parastai klasificēšanai. Tās mūs var fascinēt, tās var mums riebties – to dramatisms neatstāj vienaldzīgu. Ja mums ir freidisms, kāpēc lai mēs nenosauktu Frīdas mākslu par frīdismu?

Piemiņā – “La Casa Azul”
Frīda Kalo mira 1954. gadā no plaušu vēnu aizsprostojuma. Viņa tika kremēta. 1958. gadā Mehiko viņas dzimtas mājā („La Casa Azul” – „Zilā māja”) ierīkots muzejs. Frīda Kalo un Djego Rivera ir kļuvuši par neatņemamu Meksikas kultūras sastāvdaļu. Jebkura tūrisma firma, piedāvājot ceļojumu uz Mehiko, iekļauj tajā „La Casa Azul” apmeklējumu.

Izdzirdot, ka Dailes teātrī iestudēta „Es – Frīda Kalo”, Rēzijas Kalniņas monoizrāde, protams, aizgāju to skatīties. Vēl viena spoža interpretācija par izcilās mākslinieces dzīvi un ciešanām. Laikam tā būs vienmēr – tiklīdz izdzirdēšu „Frīda”, noteikti uzmanīgi un ar interesi ieklausīšos, došos skatīties viņai veltītās izrādes un izstādes. Kā to apzīmēt, kā nosaukt? Sauciet to par frīdismu!

Dalīties.

3 komentāru

  1. Līga Rozentāle on

    Lai gan daudzi viņas darbi man liekas šausminoši, tai pašā laikā tajos ir kas fascinējošs un gribas tos pētīt un tajos iedziļināties. <br>Raksts ļoti aizraujošs, paldies Inesei!

  2. Lasīju ar aizrautību. Gribētu pat filmu tagad noskatīties, diezin vai Selma Hajeka piedalītos apšaubāmas kvalitātes kinolentē!

Atstāt Ziņu