Vārda dienu svin: Imants, Rimants, Ingars, Intars

Saruna ar mācītāju: Kāpēc kristīt bērnu?

Pinterest LinkedIn Tumblr +

kviens no mums vēl savam bērnam to labāko: veselību, laimi, labklājību, dvēseles mieru un vēl daudz citu labu lietu. Kopš pasaulē ir kristietība, vecāki izvēlas savas atvases kristīt, ticot, ka pēc nokristīšanas bērnu sargās pats Dievs. Dažam tā ir tikai mirkļa iedoma, kādam jauki svētki un tradīcija, citam tas ir iesākums jaunai dzīvei, kad, pateicoties bērna kristībām, pats atradis ceļu pie Radītāja. Par kristībām un ar tām saistītām tēmām runājam ar luterāņu mācītāju un pedagogu Rolandu Eimani.

 

Kāpēc kristīt?

Iemesli, kāpēc cilvēki vēlas kristīt bērnu ir visdažādākie. Vieni uzskata, ka tas bērnu aizsargās pret ļaunumu. Citiem tie ir vienkārši jauki svētki. Vēl kāds to vēlas darīt, jo paši kādreiz ir kristīti, kaut arī varbūt ikdienā baznīcā ir reti viesi un pat nepieder nevienai konkrētai draudzei.  Kāda tad ir īstenā motivācija, kādēļ vajadzētu kristīt bērnu?
Labu lietu saņemt pat ar sliktu motivāciju ir labi. Ja bērnam dāvina dāvanu, un motivācija ir mantkārība, nevis prieks, nu un tad, ja lieta, ko bērns saņem ir laba. Kāpēc to darīt? Jebkurš iemesls, manuprāt, ir pietiekams, ja tu gribi, lai tavs bērns tiek kristīts, neatkarīgi, kādi iemesli slēpjas zem šīs vēlmes. Nav taču iespējams iztiesāt un izmērīt katra cilvēka sirdi.

Kaut kādā mērā tiem, kas uzskata, ka kristīšana dod aizsardzību, ir taisnība, jo pats Kristus saka, ka Viņš ir sūtīts pie tiem, kas ir attiecībās ar Dievu, un ka Viņš var palīdzēt tikai tiem. Tie, kas ir kristīti un piekopj garīgumu, ir Dievam pazīstami. Nav jau tā, ka Dievam neticīgie ir mazāk mīļi, jo arī viņi ir Dieva radība. Diemžēl mūsu garīgā neticība visu izskaidro pa savam. Mēs nespējam Radītāju just ne putna dziesmā, ne jūras šalkās. Mēs vairs neprotam lasīt Viņa mīlestības vēstules. Visi Dieva darbi tiek izskaidroti. Cilvēki nāk uz baznīcu un domā, ka tā ir kāds pārdabisks brīnums, nesaprotot, ka viss dabiskais ir brīnums. Dieva sajūtas šajā brīdī var pielīdzināt mātes sajūtām, kura audzina savu bērnu, bet bērns mīl pavisam citu sievieti un sauc par mammu viņu, nevis savu māti. Sajūtas ir visai briesmīgas – tu dod, no tevis ņem, bet nekas atpakaļ netiek dots. Tieši tādas ir Dieva sajūtas, kad Viņa darbi tiek izskaidroti ar visu ko, tikai ne ar viņa klātesamību. Dievs var palīdzēt tikai tiem, kas ir attiecībās ar Viņu. Kristīšana un kristietības pieņemšana ir sākums attiecībām ar Dievu.

Vai kristīt, ja vecāki paši uz baznīcu neiet?

Bieži vien vecāki nespēj „sadūšoties” vērsties pie mācītāja ar lūgumu nokristīt viņu bērniņu, jo paši, lai arī savā laikā kristīti un iesvētīti, nav nekādi cītīgie baznīcā gājēji. Viņi tā kā jūtas vainīgi, ka pietiekami negodā Dievu, kaut arī tic, ka viss ir Dieva radīts un pateicas viņam par to.
Arī attiecībās ar mammu un tēti mēs nedaudz jūtamies kā parādnieki, bet mēs pie viņiem ejam. Viņi priecājas arī tad, ja tas notiek reti. Tāpat ir ar Radītāju. Viņš ir priecīgs katru redzēt kaut vai reizi mūžā.

Savukārt vainas sajūta jau ir velna darbs. Kā darbojas velns? Vārdu velns, sātans no ebreju valodas tulko arī kā apsūdzētājs, prokurors. Velns nepārtraukti mums apsūdz Dievu, līdz mēs sākam grēkot. Piemēram, es ļoti labi zinu, ka zagt nedrīkst, bet man ir tāda sajūta, ka es normāli vairs netikšu pie naudas. Velns man tik ilgi apsūdz realitāti – Dievu, ka es sāku zagt. Viņš iedveš man pārliecību, ka realitāte ir tā sagriezusies, ka es vienkārši nevaru nezagt. Tā ir pirmā daļa, viņš apsūdz Dievu man. Otrā daļa – viņš apsūdz mani Dievam. Tā vietā, lai labotos, redzot, ka darām ko nepareizu, mēs iekrītam sevis vainošanā – tādu grēku, kādu esmu pastrādājis es, nevar piedot.

“Cilvēki nāk uz baznīcu un domā, ka tā ir kāds pārdabisks
brīnums, nesaprotot, ka viss dabiskais ir brīnums. “

Cilvēks jūtas vainīgs, ka viņš neiet uz baznīcu, bet neviens viņam to nav liedzis. Atnāc un ieraugi to, ka Kristus ir priecīgs redzēt tevi vienalga, kad tu atnāc. Ne vienmēr to pateiks mācītājs, ne vienmēr to teiks apkārtējo cilvēku acis, bet tava sirds to sajutīs, ja tu to atvērsi Dievam.

Iemesls kristīšanai var būt jebkurš. Visi vecāki vēl savam bērnam labu, un cer, ka kristīšana nesīs līdzi labumu. To var saukt par dziedināšanu, pasargāšanu no ļauniem gariem, vienalga kā. Dievs nav ilūzijās. Viņam nav arī ilūziju, ka mēs visi tagad vienādi domāsim. Tā ir ideāla fantāzija, ja kāds domā, ka mēs baznīcā visi vienādi domājam. Mēs iemācāmies līdzīgi nomesties ceļos un mest krustu, bet tā arī ir tikai ārēja izpausmes forma.

Kristības nes līdzi dāvanu – ticību. Mēs katrs pats izvēlamies kā šo dāvanu izmantot.

Stāsts ir par kādu sieviņu, kurai reiz nomira radinieks. Viņa saņēma vēstuli, kurā atradās krāsains, smuks papīrītis, apzīmogots, aprakstīts ar tādiem kā ķeburiņiem. Viņa papīrīti ierāmēja un pielika pie gultiņas. Sieviņa bija nabadzīga, un drīz nomira vientulībā un trūkumā. Pēc viņas nāves uz māju atnāca izvadītāji. Viens no izvadītājiem pazina svešo mēli, kurā bija aprakstīts krāsainais papīrītis. Viņš aplūkoja to un teica: „Te taču rakstīts, ka viņa ir mantojusi lielu naudu. Ar šo dokumentu to var izņemt jebkurā bankā. Viņa varēja dzīvot pārticībā un bez raizēm, bet viņa nomira badā un vientulībā.” Šis krāsainais papīrītis ir kristības apliecība. Ir tikai jāprot to izlasīt. Kristībās saņem mantojuma tiesības, bet atslēga no lādes, kurā noglabāts mantojums, ir ticība. Tā Viņš ir izlēmis, un tur es neko nevaru komentēt. Jo vairāk cilvēkā būs ticības un paļāvības uz Dievu, jo lielāka iespēja šo mantojumu saņemt.

Bērni, kas ir kristīti, īpatnā veidā izjūt vajadzību pēc Dieva vārda un lūgšanas. Šīs divas lietas viņiem ir tikpat nepieciešamas kā ieelpa un izelpa. Ja bērns tiek kristīts un vecāki viņu ticības ceļā nevada, viņiem jārēķinās, ka viņš pats garīgā līmenī var izvēlēties ceļu, kas viņiem pašiem būs ļoti svešs. Bērnā pēc kristībām atmostas Svētais Gars, kas grib elpot tieši tāpat kā miesa un gars. Ja viņam nedod elpot Dieva vārdu un lūgšanu, viņš var iemācīties ko citu, bet viņam šī vajadzība būs. Daudzi vecāki brīnās, kā tas var būt, ka bērns ved uz baznīcu. Viņam pat nav īsti ko darīt pieaugušo dievkalpojumā, viņš tur garlaikojas, bet viņš urdās, ka vajag, ka jāaiziet uz baznīcu.

Mēs ikviens esam kā milzīgs mākslas šedevrs, kuram nodzisis autora, tas ir Radītāja, paraksts. Neviens nezina, kas šo gleznu ir radījis. Tā kaut kur stāv, mētājas. Šī glezna esmu es – cilvēks. Man ir nodilis Radītāja paraksts. Kristība ir tā, kas šo parakstu atjauno un atdod man atpakaļ garīgumu un vērtību. Tiesa gan, līdz ar to es kļūstu vērtīgāks arī tumsas spēku acīs. Viņi šādu cilvēku grib dabūt savā varā, bet jo vairāk viņi grib, jo mazāk dabū.

Piedošana ir Jaunā Derība. Es atjaunojos katru dienu no jauna. Kristības baznīcā ir pirmā reize, kad man ir iespēja sākt jaunu dzīvi. Pēc tam katra reize, kad es nožēloju grēkus, neatkarīgai vai to daru sevis dēļ, vai esmu labs, vai slikts, apsolu vai neapsolu laboties, tā ir kristība. Ja man ir žēl, ka esmu sašmucējis šo Dieva radīto mākslas darbu – cilvēku, es saņemu Dieva piedošanu un tieku kristīts no jauna.

“Bērni, kas ir kristīti, īpatnā veidā izjūt vajadzību pēc Dieva vārda un lūgšanas.
Šīs divas lietas viņiem ir tikpat nepieciešamas kā ieelpa un izelpa.”

Arī vecākiem reizēm ir jāsūdz grēki bērniem, jāatzīst savas kļūdas. Ļoti svarīgi ir bērnam iemācīt lūgt piedošanu un piedot. Lai viņš nebaidītos kļūdīties. Ir tik daudz cilvēku, kuri ir ļoti stingri audzināti, bērnībā saņemot sodu par kļūdām. Lieli izauguši, viņi cenšas būt prefekti, lai nekļūdītos. Viņi nespēj atvainoties pat tad, ja kādam uzkāpuši uz kājas, jo liekas, ka tam tūlīt būs sāpīgas sekas. Drīzāk nodomās: Nu ko tu te stāvi izstiepies savu kāju!? Tā vietā, lai atzītu, jā esmu izdarījis ne tā, tiek meklēti visādi attaisnojumi.

Ar kristības palīdzību tiek atjaunot šis Radītāja paraksts, kas cauri paaudzēm ir nodilis. Par bērniņiem rakstos ir teikts, ka katram bērniņam, vismaz zīdaiņu posmā, Dievs piekomandē garīgi Eņģeļus – uzraugus. Ja vecāki dzīvo garīgi nepareizi, tad šajā dzīves sākumposmā viņi bērniņam netiek klāt un nevar negatīvi ietekmēt. Dievs pasargā ikvienu mazu bērniņu, kristītu vai nekristītu. Ja vecāki nerunā Dieva valodā, tad arī bērns to aizmirst, jo tieši vecāki ir garīgā ceļa rādītāji.

Priekšnosacījums: arī vecākiem jābūt kristītiem

Kādi priekšnosacījumi jāzina vecākiem, kas vēlas nokristīt savu atvasi? Vai arī viņiem ir jābūt kristītiem? Kā ir tajos gadījumos, kad vecāki ir no atšķirīgām konfesijām? Lai arī tradicionāli ir tā, ka laulājoties sieva pāriet vīra konfesijā, daudzi nemaz nav laulājušies baznīcā, vai arī vispār nav savas attiecības reģistrējuši oficiāli.
Nekas nenotiek piespiedu kārtā. Ja tu nāc pie mācītāja, ir svarīgi parunāt, kāpēc nav precējušies, kādi ir iemesli, jo no labas lietas jau neviens neatsakās. Mēs baznīcā ticam, ka laulība, kristības un iesvētības ir laba lieta. Ja kāds saka, ka viņam to nevajag. Ir vērts paprasīt, ko viņš ar to domā, jo bieži vien cilvēkam par konkrēto lietu ir pavisam ačgārns priekšstats. Ir svarīgi abiem uzzināt, ka nav tā, ka pēc aprecēšanās var viens otram kāpt uz kakla un viens otru necienīt. Tā nebūs. To visu izrunā. Mēs, baznīca, lepojamies ar to, ka esam Latvijas Republikā vienīgie, kas pirms laulībām pāriem sniedzam laulības konsultāciju. Valsts laulā pa labi un kreisi, pat nepajautājot, ko jūs domājat par laulību. Ja nu es esmu cilvēkēdājs un domāju, ka drīkstu apēst to, ko esmu apprecējis? Neviens nepasaka, ka tā nav. Zinātu, ka tā nav, varbūt nemaz neprecētos. Dažās lietās valsts ir no baznīcas šķirta, bet tad vismaz vajadzētu dublēt konkrētas funkcijas, jo sanāk, ka tie pilsoņi, kas nav saistīti ar baznīcu, paliek tādā kā apdalīto kārtā. Viņus apprecina, ļauj piedzimt bērniem, bet neviens ar viņiem pat neaprunājas, kā iet, ko tu domā. Par to varētu nesatraukties, ja mēs visi nāktu no stiprām ģimenēm, kurās ir spēcīgas ģimenes tradīcijas. No noslēgtajām laulībām apmēram puse tiek šķirta.  Rēķinot matemātiski iznāk, ka katrā ģimenē viens nāk no disfunkcionālas ģimenes. Piemēram, ja zēnu ir audzinājusi tikai mamma, tad viņam kā puisim ir jābūt ļoti radošam un atvērtam mācīties, ko nozīmē būt vīrietim ģimenē. Tas nav tik vienkārši. Ja to visu neizrunā pirms laulībām, uz ko tad šī laulība iet?

Vai vecākiem, kas vēlas kristīt bērnu, ir jābūt attiecībās ar baznīcu? Es uzskatu, ka ļoti pareiza ir Latvijas likumdošana, kas nosaka, ka nepilngadīgos nevar iesaistīt nevienā organizācijā, kurā nav vecāki vai bez vecāku piekrišanas. Reliģiskā organizācijā noteikti nedrīkstētu iesaistīt bērnu bez vecāku klātbūtnes. No vienas puses var jau būt, ka vecāki labu gribēdami, saka – mēs paši nē, bet lai bērnam ir. Tomēr pasaulē ir ļoti dažādi gari, kuri var bērnu iesaistīt bērnu bez prasīšanas, ja mēs uz šo prasību neuzstāsim. Tādēļ mēs ļoti stingri uzstājam, ka arī vecākiem ir jābūt kristītiem. Tā nav tikai baznīcas iegriba, bet, kā jau minēju, to nosaka likumdošana, nepilngadīgie bez vecākiem nekur neiet. Tāpēc pirms krista bērnu, jākristās un jāiesvētās arī pašiem.

Kā ir ar atšķirīgajām konfesijām?
Tas ir tāpat. Ja jūs ar ģimeni aizejat uz nepazīstamu peldvietu, vai tad tētis nav tas, kas pirmais ieiet ūdenī? Vai tad pirmo laidīs bērnu? Ar kristību ir tieši tāpat. Vispirms pašam ir jāpaiet šis ceļš. Ja nu tevi nokrista un tev pēc tam noiet visi mati? Cilvēku māņticība ir dažāda. Labi, ja tā māņticība saka, ka kristības pasargā no slimībā un ļaunuma, bet ir jau arī citas ar kristību saistības māņticības. Tādēļ pirms ko dod bērnam, jāpārbauda pašam. Kristīties var arī visa ģimene vienlaicīgi. Dažās draudzēs to praktizē, dažās nē. Apustuļu darbos ir rakstīts, ja ģimenes galva vēlas kristīties, tad viņa saime viņam seko. Agrāk kopā ar ģimeni tika kristīti arī kalpotāji.

Ir ļoti daudzas mammas, kas bērnus audzina vienus, un grib nokristīt savu bērniņu. Kā ir šajos gadījumos, kad bērna tēvs nepiedalās bērna ikdienā?
Nekādu problēmu. Vientuļo vecāku bērni arī tiek kristīti. Patiesībā šajā gadījumā bērnu nokristīt ir vienkāršāk, kā tad, ja vecāki dzīvo kopā oficiāli nenokārtojuši savas attiecības. Pēc kārtības ir tā, ka baznīca akceptē, ka vecāki nav laulājušies, bet tad formāli bērns jākristī kā vientuļā vecāka bērns. Tad vienmēr ir kaut kādas problēmas. Ja tu esi vientuļa mamma, mēs visā tajā nejaucamies.

Krustvecāku loma: runāt ar bērnu par Dievu un ar Dievu par bērnu

Liela nozīme, kristot bērnu, ir krustvecākiem. Kāda ir krustvecāku loma un pēc kādiem kritērijiem būtu jāizvēlas krustvecāki?
Man gribētos teikt, ka ļoti svarīga ir ticība. Tomēr kopš kristības ir arī tradīcija ārpus baznīcas, nav viennozīmīgas atbildes. Protams, mēs uzstājam, ka arī krustvecākiem ir jābūt kristītiem un iesvētītiem. Bet ir arī izņēmumi. Kad dzimtas stiprināšana paredz, ka tas krustvecāks tur stāv, bet viņš ir atbraucis no ārzemēm uz pāris dienām. Tas, ka krustvecāki nav ticīgi, īsti nav iemesls, lai atteiktu kristīt bērnu. Ja vecāki vēlas kristīt bērnu, paši ir kristīti un iesvētīti, kaut kāda it kā krustvecāku neatbilstība īsti nav iemesls, lai to liegtu. Vēsturiski krustvecāki nemaz nav bibliska tradīcija. Šī tradīcija radusies ciešanu laikā, kad kristieši tika vajāti savas ticības dēļ. Toreiz tika kristīts veselas saimes, un blakus bija cilvēki, par kuriem zināja pēc iespējas mazāk ļaužu, kas gadījumā, ja vecāki tika izsūtīti, vai gadījās kāda nelaime, uzņēmās gādību par bērniem. Tieši ikdienas gādību, jo garīgo gādību bērniem neviens cits kā vecāki nevar dot. Krustvecāki ir cilvēki, kas parūpēsies par bērnu, ja viņš paliks bez vecāku gādības. Viņi ir vecāku aizstājēji. Šī tradīcija ir apmēram 2000 gadus veca. Vēl joprojām kristību ceremonijā krustvecākiem tiek uzdots jautājums, vai viņi ir gatavi, ja vecāku nebūs, ņemt bērnu savā gādībā un audzināt kā Dievs grib. Ja krustvecāki saka „jā”, ceremonija tiek turpināta. Ja „nē”, šī tradīcija tiek apieta, jo mēs, luterāņi, kristam arī bez krustvecākiem, citās konfesijās ir cits risinājums. Nav vairs tie laiki. Parasti ģimenē vai draugos ir cilvēki, kas ņems bērnu savā gādībā, ja viņš paliks bez vecākiem. Diez vai kāds uzticēs savu bērnu svešam cilvēkam. Ir labi ja ir krustvecāki, bet bērna ģimenei nav, jācieš, ja nav šo krustvecāku. Draudzē mēs reizēm piemeklējam krustvecākus, sevišķi bāreņiem. Viņi gluži neņem bērnu pie sevis, bet cenšas palīdzēt. Būtiski, lai bērns nekļūtu par nastu, jo bērni to ļoti labi jūt. Labāk ej reizi mēnesī ar prieku, nevis ik nedēļu ar sakostiem zobiem.

Jūsu ieteikumi krustvecākiem. Kas viņiem jāievēro? Cik bieži apmeklēt savu krustbērnu?
Obligātais minimums, kamēr bērns ir mazs, kamēr viņš aug, iet cauri visiem vecuma posmiem, irparunāt ar viņu par to, kas notika kristībās. Bērniņš, viņu kristot, ir mazs, un  neko daudz neatceras vai arī saprot pa savam. Tādēļ krustvecākiem, lai viņš varētu bērnam to pastāstīt, ir jāzina, kas notika kristībās un kāpēc. Protams, pēc savas izpratnes. Lai to izdarītu, nav jābūt teoloģiski izglītotam. Tas ir tas minimums, ko mācītājs pasaka iesvētības mācībā. Bērnu nevar kristīt, ja kāds neapsola, bērnam notikušo izskaidrot, kad viņš būs izaudzis. No garīgā viedokļa obligātais minimums, kas jādara krustvecākiem ir runāt ar bērnu par Dievu un ar Dievu par bērnu. Cik bieži? Cik daudz? Tik cik sanāk. Dievam nav ilūziju. Kristus teica: „Nedomājiet, ka jūsu garo lūgšanu dēļ jums kāds paklausa.” Šajā gadījumā ir tas pats. Nedomā, ka, ja tu lūgsi katru dienu, tu tiksi vairāk uzklausīts kā tad, ja lūgsi no sirds, bet reizi trijās dienās. Ja kāds saka: „Kāpēc jālūdz katru dienu?” Tad viņš nav sapratis lūgšanu patieso būtību. Neviens jau neprasa, kāpēc man vajag naudu katru dienu. Lūgšana nav darbs. Lūgšana ir algas diena. Jāsaprot, ka lūgšana ir dienas labākā daļa, ko tu pavadi kopā ar Radītāju, kas zina visu, visas likumsakarības, kas bija vakar, kas būs rīt. Viņš zina, ka tu esi Dieva bērns, lai arī ko būtu sastrādājis.

Kad kristīt, vai dot kristīto vārdu un ko dāvināt?

Kādēļ ir nepieciešams kristītais vārds? Saprotu, ka šī tradīcija nav raksturīga visām konfesijām, bet varbūt, ka Jūs to varētu komentēt? Saka, ka šo vārdu nedrīkst izpaust.
Tā ir ļoti sena kristīga tradīcija, kas ir izaugusi un zaudējusi savu sākotnējo nozīmi. Ja kristītais vārds tiek dots, tad absurds ir to neizpaust. Vecais nomirst, ir dzimis jauns cilvēks. Tagad sāku dzīvot atkal kā Dieva bērns. Man iedod jaunu vārdu, ar kuru es dzīvoju. Ja man iedod vārdu, kuru es neizpaužu, tas ir pretrunā ar ticības pamatprincipu. Neviens, svecīti iededzis, nebāž to zem gultas. Ja tev ticība ir gaisma, tu ar viņu gribi dalīties. Tu vari nerunāt ar katru par Dievu, bet katrs jūt kā tu mīli savu tuvāko. Kristītais vārds, ja tāds tiek dots, ir jāizpauž. Tieši tādēļ mēs, luterāņi, šo tradīciju vairs nepiekopjam, jo pēc bibliskās tradīcijas cilvēku pēc kristībām vajadzētu saukt jaunajā vārdā.

Kad bērnu vislabāk kristīt? Saka, ka tas jāizdara pēc iespējas ātrāk, gandrīz tūlīt pēc bērna piedzimšanas. Kā ir ar bērniem, kas jau ir vecāki?
Runājot par vecākiem bērniem, tad ir vai nu bērns jālaiž svētdienas skolā, vai pašam bērns jāizglīto, jāņem līdzi uz dievkalpojumu. Principā nav konkrēta vecuma, kad labāk kristīt bērnu un pašam kristīties. To var darīt visu mūžu.

Agrāk bērniem vārdu deva darīja 8 dienu vecumā. Tas saistīts ar ebreju tradīciju bērnus apgraizīt. Ebrejiem tā ir apgraizīšana, mums kristības. Jēzus piedzima 25. decembrī, un Viņa kristību diena bija 1. janvāris. Tā arī ir Viņa vārda diena. Kāpēc mēs svinam vārda dienu? Retais to zina. Sendienās vārda diena bija kristību dienas svinēšana. Vārda diena tika svinēta, jo tā ir diena, kad tapu Dievam pazīstams, un Viņš tapa pazīstams man. Vārda diena garīguma ziņā bija svarīgāka pa dzimšanas dienu. Šodien vārda dienas svinēšanai vairs šīs garīga iemesla nav. Tomēr savstarpēja apciemošana, sadraudzības, mīlestības un uzmanības izrādīšana pati par sevi ir brīnišķīga. Kristus ir teicis: „Kad jūs apciemojat viens otru, jūs esat atnākuši ciemos pie manis.” Tā pati par sevi ir kolosāla lieta.

Kā ir ar kristību dāvanām? Tradicionāli krustvecāki dāvā bērnam Bībeli un krustiņu, un šīs dāvanas esot pielīdzināmas dzīves ceļamaizei.
Krustvecākiem tas ir standarts, Bībele un krustiņš. Tur nav jāmeklē nekas radošs. Tās ir piemiņas lietas no kristību dienas. Es teiktu, ka šo dienu vajadzētu nodalīt no citām dienām, ar dāvanām, ar kopīgu pamielošanos vai ar ko citu reizi gadā. Tomēr, tiklīdz runa ir par dāvanām, daudzi cilvēki tik ļoti ieslīguši materiālismā. Es ļoti ceru, ka nākamajos Ziemassvētkos man izdosies skaļāk pateikt, vismaz baznīcā, lai mēs beidzam dāvināt materiālas dāvanas, lai mēs dāvājam viens otram savu laiku, nevis naudu. Padomājiet, cik lieliska dāvana būtu, ja vīrs, piemēram, sievai dāvātu trīs masāžas savā izpildījumā, vai kolēģis apsolītu savu kolēģi nedēļu ik dienas pēc darba vest uz mājām. Uzdāvāt savu laiku un sabiedrību. Tas ir tik skaisti! Naudu dāvināt, protams, ir vieglāk. Ne visi var dāvāt dārgas dāvanas. Dievs dzird arī to bērniņu nopūtas un skumjas, kuru vecākiem nav iespēja viņam uzdāvāt tik dārgu dāvanu kā citiem.

“Nevajag par zemu vērtēt mūsu vecmāmiņu pārliecību, ka bērns
ir jānokrista un ka kristība pasargā. Jo kristītu cilvēku Jēzus atpazīst.”

Es biju Skandināvijā, kur dārgās dāvanas tiek dāvinātas, jauniešiem iesvētoties. Traki. Liela daļa iesvētās tādēļ, lai saņemtu dārgas dāvanas. Savukārt viena daļa to nedara, jo vecākiem un radiniekiem nav lielas rocības, un dārgas dāvanas „nespīd”. Ir ļoti žēl, ka tā notiek. Tāpat ar Ziemassvētkiem. Ja prieku par Kristus dzimšanu aizēno tas, ka neesi saņēmis pietiekoši dārgu dāvanu, ai, cik tālu esam aizgājuši no šo svētku patiesās būtības. Naudu labāk dāvāt nabadziņiem. Dāvanai jābūt simboliskai, bet, protams, tas neattiecas uz bērniem. Arī Kristus bērniņam nesa mantiskas dāvanas. Tāpēc bērniem ir jānes dāvanas. Bet pieaugušiem… Kāpēc? Pieaugušiem dāvana ir Jēzus.

Runājot par bērnu kristību, nav jau dūmu bez uguns. Ne jau visas tautās izgājušās māņticības ir nepamatotas. Nevajag par zemu vērtēt mūsu vecmāmiņu pārliecību, ka bērns ir jānokrista un ka kristība pasargā. Jo kristītu cilvēku Jēzus atpazīst. Kristība ir nozīmīga. Es ne tikai novēlu, bet es gribētu izteikt pārliecība, ja kaut viens vecāks, tēvs vai māte, jebkur pasaulē pateiks teikumu: „Es gribu, lai mans bērns tiek nokristīts.”, ka viņš vienmēr saņems piekrišanu. Man reizēm ir žēl, ka vecāki zvana un pazemīgi izsaka savu vēlmi, piebilstot, ka viņi gribētu, bet laikam jau nesanāks. Ja tu gribi, tad Dievam ar to pietiek. Ja kāds mācītājs negrib, vai kāda iemesla dēļ netiek, tad ir jāiet pie nākamā mācītāja. Dievs grib kristīt katru. Dievs grib uzņemt atpakaļ ikvienu. Ja tu mamma gribi, kas jūsu starpā var nostāties? Ja Dievs grib un cilvēks grib, tad pat Visums piekāpjas, tad pat fizikas likumi atkāpjas. Kā var nekristīt bērnu? Ja vecāki vēlas nokristīt savu bērnu, tad tas ir jādara (tās draudzes, kas krista tikai pieaugušos, piedāvā cita veida svētību, lai piepildītu Kristus doto uzdevumu: “Laidiet bērniņus pie manis”).

Ja viens no vecākiem pret? Kā tad?
Tad jānāk runāties abiem, jo tad viens vai otrs neredz, ka kristība ir dāvana. Neviens nesaka „nē” dāvanām. Neviens vecāks bērna labklājībai, laimei un veselībai nesaka „nē”. Tas viss ir jāizrunā un jāsaprot. Kristība ir liela dāvana, ko iegūt ir iespējams ikvienam. Tā ir dāvana visiem, kas to vēlas saņemt. Es gribu kristīt bērnu, un Kristus atbilde ir „jā”. Gribu teikt visiem vecākiem, esiet stipri un pacietīgi saņemt šo atbildi, ne vienmēr tā skanēs uzreiz. Kristus jau tūkstošiem gadu vēlas, lai cilvēks ir Viņa, nevis pasaules īpašums. Kā pasaulē iet, tā es jūtos. Ir nauda esmu laimīgs, nav neesmu. Dieva bērnam smaids vienmēr ir sākuma, tad jau redzēs, kā būs ar naudas un veselības lietām. Dievs mīl savus bērnus, tādēļ Viņam arī sāp mūsu dēļ.

Dalīties.

3 komentāru

  1. Tas ir tikai mans viedoklis.nesaprotu.kāpēc bērns jākrista.kā te saka jāiekļauj draudzē.un.ja nu bērns izaudzis vecākien to pārmetīs? Zinu reālu puisi.kurš vecākiem ir uzdevis jautājunu.vai ir iespējams atkristīties?.mani pašu vecmamma tā klusi at mammu.sapratu.lai tētis nezina.aizveda nokristīt.kad jau gāju skolā.Un kas no tā n mainījās? Ne es.ne mani bērni.kuri jau jaunieši ne mirkli neesam izjutuši vajadzību pēc baznicas un dieva.Esmu kategoriski pret kai mazu bernu.kuram nav teikšanas vestu kristit.ja bērns pats pie tā nonāk.tā ir viņa izvēle.man personīgi tas netraucē.ka kaut kur mētājas tā kristību zīme.tas notiika.vecmamma tā gribēja.bet man tas pilnigi neko nav nozīmējis.Un rīkotsvētkus utmlkaut kā jocīgi.un ja nu tas bērns izaugot ienīdīs par to.ka ir kristīts?

  2. "ja nu tas bērns izaugot ienīdīs par to.ka ir kristīts?"<br>Tātad kāds viņam to naidu būs iepotējis. Bet labā ziņa ir tā, ka var iepotēt arī labas lietas. Tāpēc jau baznīcā vecākiem un krustvecākiem jautā, vai viņi mācīs bērnam Dieva likumus, t.i., mīlēt Dievu pār visām lietām un savu līdzcilvēku kā sevi pašu. Un viņi saka "jā". Un kurš gan (saprazdams, ko no viņa prasa) teiktu un rīkotos citādi. Diemžēl izglītotība dievišķo likumu izpratnē ir ļoti zema, ja vispār ir, tāpēc arī nonākam pie attiecīgiem secinājumiem. Bet slinkot un pūt taču nav mūsu dabā, vai ne?

Atstāt Ziņu