‘Sapņu līgava’ Ieva Kokorēviča glezno un cep kūkas

r cilvēki, par kuriem mēs it kā nezinām neko, bet mums jau ir kāds priekšstats par viņiem. Šķiet, ka Ieva varētu būt viena no tiem – mēs it kā zinām, ka viņa ir piedalījusies dažādos skaistumkonkursos un TV šovā “Sapņu līgava”, bet, vai zinām par viņu ko vairāk? Mūsu šīs nedēļas personība Ieva Kokoreviča ir sieviete, kura mīl dabu un dabisko, mīl izmēģināt ko jaunu un darīt to, kas tiešām sagādā prieku. Patiesībā ne katra to spēj.

Kāda ir Tava laba rīta formula?
Man labs rīts ir cieši saistīts ar labu vakaru, kad laikus un labā noskaņā esmu devusies pie miera. Tādēļ man vairāk ir vakara rituāli – kāda laba grāmata vai pastaiga, silta vanna ar aroma eļļām un sāli, pašas lasīta tēja – viss, kas sniedz mieru. Cenšos arī pārdomāt dienas notikumus un izsvērt, ko būtu varējusi izdarīt labāk. Kā arī pasaku paldies par visu, kas man dots. Tas man ir svarīgi, lai rīts būtu labs. Dzīvojot pie dabas es rītu sāku ar peldi.

Lietas, cilvēki vai vietas, kas Tevi iedvesmo?
Visvairāk mani iedvesmo tā sajūta, ka apzinos, ka esmu izdarījusi labāk, vērtīgāk un vairāk nekā pirms stundas, vakar vai pirms gada. Tā sajūta, ka saprotu, ka esmu paplašinājusi savus apvāršņus un šķērsojusi savas robežas. Kļuvusi par labāku cilvēku. Iedvesmo patiesa labestība un īstums cilvēkos. Arī vārda turēšana mani iedvesmo. Mani draugi un ģimene ar savu piemēru un klātbūtni. Tāpat iedvesmu smeļos no dabas, no tās varenuma. Jūra, mežs, ziedi, putnu dziesmas, ziemas klusums…Un vēl, protams, Klods Monē un impresionisms ļoti iedvesmo. It īpaši, kopš esmu sākusi gleznot.

Tavs pēdējā laika labākais atklājums?
Vietas: Kino pagalms – lieliskas filmas, sēžot ērtā krēslā, zvaignes virs galvas, silta tēja un pleds pavisam labām sajūtām.
Lucavsala – sakopta vide, jauki brīvdabas koncerti un nepiespiesta atmosfēra. Vieta, kur labi atpūsties arī ar bērniem.
Barselona – esmu absolūtā sajūsmā par šo pilsētu, tā ir vieta, kur es noteikti varētu dzīvot ilgāku laiku- plašums, jūra, Gaudi, fantastisks ēdiens un skaista mūzika, vieglums cilvēkos. Un Montserrat klosteris, tur noteikti vēlos atgriesties un pabūt kādu ilgāku laiku.

Filmas: Blind Side; Hatiko; Untouchable Rain man

Grāmatas: Maikls Ņūtons ‘Dzīve starp dzīvēm’, Nīls Donalds Volšs ‘Sarunas ar Dievu’, Halīls Džibrāns ‘Pravietis’

Rituāls: Saulgriežu nakts meditācija pie ugunskura. Pirts rituāls ‘Lielzemenēs’ pie pirtnieka Jura Batņas. Sulu kūre pie Dagnijas Brūveres.

Ēdiens: Mana patēva gatavots, īsts ītāļu risotto.

Pabeidz teikumu: Sievietes pasaule ir…
… tā ir atšķirīga katrai sievietei. Man tā ir bezgalīgu iespēju, piedzīvojumu un pārdzīvojumu (ne šī vārda sliktākajā nozīmē) pasaule. Man tā ir pasaule, kurā iepazīt sevi attiecībās ar vīrieti, ģimeni, sabiedrību, dabu…Sievietes pasaule ir atmosfēra un tās radīšana jebkurā telpā un vidē. Sievietes pasaule ir skaista, tā ir iespēja izbaudīt un piedzīvot sevi kā sievieti, kā vīrieša labāko draugu, kā atbalstu, kā mīļoto, sievu, kā māti un meitu un vēl tik daudz dažādos citos veidos. Sievietes pasaule nav viegla, tajā daudz kas ir jāmācās pieņemt un saprast, jāmācās mīlēt, iedvesmot, atbalstīt. Sievietes pasaule nav iedomājama bez maiguma.

Bez kā nav iedomājama Tava vasara? Ko Tu ieteiktu darīt, kur doties un ko redzēt?
Mana vasara nav iedomājama bez būšanas pie dabas. Sēņošanas, ogošanas, tēju vākšanas un makšķrēšanas. Bez saullēktiem un saulrietiem, bez saulgriežu svētkiem un ziediem. Bez draudzības un prieka. Bez saules, lietus un pērkona negaisa. Un tā noteikti nav iedomājama bez tomātiem.
Es ieteiktu pēc iespējas vairāk laika pavadīt pie dabas, tur katrs rīts un katrs vakars ir citāds, ir tik daudz iespēju pasmelties dabas enerģiju un iedvesmoties jauniem darbiem. Kā arī tā kārtīgi uzņemt vitamīnus, kas tik daudz un dažādos veidos tagad mums ir pieejami! (ogas, augļi, dārzeņi, sulas, saule).
Es vasarās arī dodos uz Rundāles pils dārzu tā kārtīgi sasmaržot tur augošās rozes.

Šķiet, ka tev ir notikumiem bagāta un raiba dzīve. No televīzijas, skaistumkonkursiem līdz grāmatu izdevniecībai. Kāds ir bijis tavs notikumu ceļš līdz tam, kur esi un ko dari pašlaik?
Kā jau jautājumā teikts – ceļš patiesi ir bijis notikumiem bagāts un raibs. Man tik daudz kas interesē un patīk un to visu gribas izmēģināt. Atskatoties atpakaļ varu teikt, ka līdz šim vairāk esmu ļāvusies notikumiem un uzdrošinājusies lēkt nezināmajā – reizēm gan pēc tam šķiet, vai man to tiešām vajadzēja? Un atbilde ir – vajadzēja, jo tā visa ir pieredze un tikai gūstot pieredzi var virzīties uz priekšu. Kādu brīdi padarbojos arī kā konditors – aiz savas patikas pret kūku un dažādu citu gardumu gatavošanu. Šobrīd lielāko daļu sava laika veltu ģimenes uzņēmumam www.italumebeles.lv, kurā piedāvājam plašu itāļu mēbeļu izvēli. Arī pie darbošanās grāmatu izdevniecībā mani aizveda patika lasīt un vēlme arī pašai kādreiz sākt rakstīt un izdot grāmatas – jādomā, ka tas būs tāpat kā ar gleznošanu – ilgi to jau vēlos un vienā brīdī ņemšu un paveikšu. Man šķiet, ka katra lieta, ko no jauna apgūstam mūs bagātina un paver jaunas iespējas, vajag tikai uzdrošināties un viss sāk notikt!

Izdevniecības mājaslapā teikts: “Ameija vēlas redzēt laimīgus, brīvus cilvēkus un skaistu pasauli! Ja mūsu grāmatas var palīdzēt spert soli tuvāk šim skaistajam mērķim – mēs esam gandarīti!” Vai tu par sevi vari tā teikt, esi tāds cilvēks? Un, kā līdz tam nonāci un kas tev palīdz tādai būt?
Varu teikt, ka esmu ceļā uz to un pamazām virzos pretim šim mērķim. Kad ir grūti, es mēģinu nedomāt par visu paveicamo, bet tikai par šo mirkli, ne vienmēr gan man tas izdodas.. taču patiesi, ja domāju tikai par šo mirkli, tad nav nedz satraukuma, nedz problēmu – tās visas ir no domām par nākotni vai no atmiņām par pagātni…
Pāris dienas atpakaļ dāvanā saņēmu stāstu un gredzentiņu ar iegravētiem vārdiem – Arī tas paies… Lai vienmēr, katru mirkli būtu šeit un tagad un, lai būtu mierā, jo viss plūst un mainās un galu galā paiet. Runājot par brīvību, apzinos, ka tas ir nebeidzams ceļš, lai kļūtu par brīvu cilvēku, nekam nepiesaistītu un ļautu tādiem būt arī sev apkārt esošajiem cilvēkiem. Sperot pa mazam, apņēmīgam solītim ik dienas, ticu, ka pie tā var nonākt, ja ne šajā, tad nākamajā dzīvē.

Tu esi ļoti skaista un sievišķīga sieviete, pastāsti, kas ir tavi skaistuma noslēpumi – atklāj mums to, kā justies un izskatīties labi?
Pirmām kārtām, paldies vecākiem par gēniem. Pats būtiskākais man – režīms, pietiekami kvalitatīva miega, svaigs gaiss, daba. Un tam visam vēl būtu jāpieliek klāt vairāk labu domu un prieka ik dienas.
Saku nē alkoholam, kafijai un kaitīgai pārtikai, ēdu daudz svaigu augļu, ogu un dārzeņu – it īpaši vasarā. Manuprāt, skaists ir dabiskums. Ticu, ka sieviete ir visskaistākā, kad viņa mīl un viņas acis deg priekā par savu vīrieti, darbu, bērniem, ģimeni, pasauli. Un vēl skaisti ir, kad sieviete mīl sevi (un te es nedomāju iedomību vai patmīlu), bet gan veselīgu, humorpilnu attieksmi pret sevi un savu ķermeni. Tāda ārēja un iekšēja tīrība. Un, protams, nevar salīdzināt sievieti biksēs un sievieti kleitā. Uzvelkot kleitu sieviete izmainās, par to esmu pavisam droša!
Domāju, ka katru rītu vajadzētu sākt, paskatoties spogulī un pasakot sev pašai – Tu esi skaista, es Tevi mīlu un Tev viss izdosies! Tas ir mans novēlējums mums visām!

Tava jaunā aizraušanās un nodarbe ir gleznošana. Vai tas ir tev sen zināms talants, vai atklāji to nesen? Kā veicas?
Jā, gleznošana ir mans pēdējā laika lielākais prieks un atklājums. Jau no pašas bērnības vēlējos zīmēt, gleznot, radoši izpausties, bet… vienmēr to atliku. Gadu gaitā pat biju sapirkusi un bija sadāvinātas gan krāsas, gan otas un audekli, pat molberts. Cik daudz par to tika runāts, bet maz darīts. Šobrīd ir pagājis drusku vairāk par pus gadu, kopš pirmo rezi tā pa īstam paņēmu otas rokās. Esmu ļoti pateicīga, ka dzīve mani savedusi kopā ar tik fantastisku pasniedzēju, kāda ir Ilze Neilande. Pasniedzēja prot iedvesmot, pastāstīt, iemācīt – to visu darot viegli un ar humoru, ļaujot noticēt, ka katrs no mums var gleznot, ja to patiesi vēlas. Man gleznošana ir labākā meditācija, kādu vien varu iedomāties. Es pilnībā esmu procesā un nav it nekādu citu domu, laiks palido vēja spārniem, 7/8 stundas paiet nemanot un, ja man otu neizņemtu no rokām un nodarbība nebeigtos, šķiet tā es varētu turpināt vēl vismaz tikpat ilgi. Tas ir tik fantastiski, ka var radīt ko tādu, kas pašam un citiem patīk un rada emocijas. Ir sajūta, ka man gleznošanas vienmēr ir par maz un nevaru ar to piesātināties. Esmu ļoti pateicīga un laimīga, ka beidzot esmu sākusi gleznot. Augusta sākumā biju savā pirmajā plenērā un, manuprāt, tas ir viens no labākajiem veidiem, kā lietderīgi un patīkami pavadīt laiku. Saule, jūra, smiekli un gleznošana 3 dienu garumā. Arī studijas meitenes ir lieliskas – reti kad kolektīvā vienkopus ir tik līdzīgi domājoši un savstarpēji draudzīgi cilvēki. Un, šķiet, ka pasniedzējas un draugu iedrošināta drīz būšu nobriedusi savus darbus parādīt arī plašākam cilvēku lokam savā pirmajā izstādē.