Vārda dienu svin: Ernestīne, Ingmārs, Akvelīna

Sajūtu jau nerada vieta…

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Vārdu frāze ‘zelta rudens’ tik tiešām vienmēr asociējas ar Siguldu. Tomēr jāatzīstas, es ne reizi Siguldā neesmu bijusi rudenī. Jā, cauri braukusi, bet ne staigājusi pa tradicionālajām zelta rudens apskates vietām. Un es nezinu – kāpēc? Šķiet, ne jau tāpēc, ka baidītos no citu cilvēku atstātajām pēdām lapās vai nomesto papīru un pudeļu dēļ, par ko šeit raksta Ilzel.

Es laikam priekšroku dodu mirklīgai šī gada laika baudīšanai. Gribu pati ieraudzīt un sajust tā skaistumu, nevis sekot tam, ka kāds pateicis, ka Siguldā ir visskaistāk. Ticiet man, no tā, ka aizbrauksiet uz Siguldu, rudeni tāpēc nebūsiet sajutuši! To sajūtu jau nerada vieta…

Zinu, ka arī notraucot sviedrus no pieres noraktas kartupeļu vagas galā var ieraudzīt rudeni; var rudeni sajust, kad ieej ābeļdārzā un tur pakšķēdami krīt āboli un tu tos krāmē kastēs, lai aukstos ziemas vakaros tos ar kāru muti baudītu; rudens smaržo, kad pie mājas sagrābtās lapas dedzini pirmajā rudens ugunskurā, kurā pēc tam cep kartupeļus. Un, protams, atliek tikai ieiet mežā. Rudenī tur smaržo savādāk. Nu arī vasaras bērzlapju vietā biežāk atradīsi cūcenes un bekas. Jā, biežāk arī maldīgi pietupsies, domādama, ka tā ir sēne, lai gan patiesībā tā būs tikai nokritusi lapa. Jā, mežā var ieraudzīt tādu ‘zelta Siguldu’. Protams, tikai jāgrib ieraudzīt!

Uzraksti savas pārdomas foto un blogu konkursam “Es mīlu rudeni!”

 

Dalīties.

Atstāt Ziņu