Vārda dienu svin: Justīne, Juta

Sāc nedēļu kopā ar Valteru Korāli

Pinterest LinkedIn Tumblr +

lāt pēdējā novembra nedēļa un šo svētdien sāksies Adventes laiks. Gaidot Ziemassvētkus, aizdegsim pirmo svecīti, uz tieši tāpēc uz šīs nedēļas sarunu vēlējāmies aicināt mācītāju. Valters Korālis ir ar nevienu konkrētu draudzi nesaisīts mācītājs – brīvmācītājs. Uzzini ko vairāk par pašu Valteru un brīvticību.


Kāda ir tava laba rīta formula?

Ja ir labs rīts, tad tas iesākas agri, ne vēlāk kā 7:00. Kaut arī ir izņēmumi un ļoti bieži esmu aizsēdējies pie datora taisot bildes (esmu arī fotogrāfs), vislabāk tomēr esmu juties, ja ir izdevies laikus aiziet gulēt. Veci ļaudis māca, ka gulēt ir jāiet tajā pašā dienā, tas nozīmē – pirms 24:00. Līdz ar to, var sacīt, ka labs rīts vienmēr sākas iepriekšējā dienā.  Rīts man parasti iesākas ar savu sapņu pierakstīšanu pusnomodā. Tajos es parasti uzzinu pašu galveno par to, kas man jādara vai arī ko labāk nedarīt. Vēlāk seko rīta lūgšana- meditācija, vairākiem jogas vingrinājumiem un rīta skrējiens. Patīk tā sajūta, kad piesātinos ar skābekli un kārtīgi izkustos, pirms sākt lielākas lietas.

Lietas, cilvēki vai vietas, kas Tevi iedvesmo?
Mani arvien vairāk iedvesmo cilvēki, kuri bez ambīcijām vai izlikšānās cenšas būt paši. Visvairāk cilvēki iedvesmo tieši tad, kad es redzu arī viņu kļūdas, kuras viņi neslēpj. Tā varu izbēgt no viņu dievišķošanas, glorifikācijas, nevajadzīgas sajūsmas un beigu beigās- vilšanās un tukšuma. Es varu vien sajūsmināties par cilvēku tad, kad redzu viņa cilvēcisko pusi un priecāties par šo unikalitāti. Fotogrāfijā es meklēju cilvēka un dabas saplūšanas vietas. Piemēram, aktā cenšos nepadarīt cilvēka ķermeni lielāku, svarīgāku vai nozīmīgāku kā apkārt esošo dabu, jo cilvēka augums pats par sevi ir daba un tik un tā daba būs stiprāka par jebkuru no augumiem. Tāpēc cenšos sameklēt veidu, kā modelim dzīvot dabā un ļauties dabai viņu papildināt. Tas mani tiešam iedvesmo un iepriecina, ja izdodas.

Pēdējos gados mani arī iedvesmo zemes kopšana. Esmu astācis kopt savas lauku mājas Limbažu pusē un zemi pie tās.

Tavs pēdējā laika labākais atklājums?
Atklājums? Vispārliecinošākie atklājumi ir vienīgi tie, kuriem ir kāds sakars ar mūsu tālāko dzīves praksi. Pēdējos gados esmu atteicies no valsts svētku svinēšanas. Vēlu visu to labāko jebkurai valstij, arī Latvijai, tomēr uztveru priekš sevis šo vairāk kā dabas un cilvēku vienumu, nevis tik daudz kā sistēmisku politisku nomenklatūru, kuru cilvēki baro ar ilgstošu un bieži vien bezjēdzīgu uzmanību, iemantojot papildus stresu politiskajās kaislībās.
Līdzīgi esmu spējis distancēties no baznīcas, t.i. reliģisko organizāciju institucionālās hierarhijas, cik vien tas saprāta robežās iespējams, un ne nieka savā dzīvē neesmu zaudējis, vien ieguvis. Šie atklājumi nav nekas jauns, jo balstās psihoterapeita Karla Junga tēzēs par mītiem un simboliem, kurus cilvēki vai nu pārmanto vai arī veido paši un attīsta.

Lielākā daļa lietu un norišu ap mums ir šādas mitoģiskas sistēmas. Viens no maniem neklātienes skolotājiem ir latviešu valodā tikpat kā netulkotais katoļu baznīcas bijušais (par uzskatiem izslēgtais) priesteris un psihoterapeits Eižens Drevermans [Eugen Drewermann]. No senākām dienām, arī 17. gs sākuma ebreju– dāņu izcelsmes domātājs Baruhs Spinoza [Baruch Spinoza] , kurš izslēgts no jūdu kopienas, atteicās pieņemt kristietību. Viņš lielā mērā, it īpaši pēc nāves, ietekmēja un attīstīja Rietumeiropas domāšanu kā tādu.

Ik pa laikam ir vērts katram sev pārjautāt, kam es kalpoju un kas ir darbošanās dziļākā jēga Mūžības perspektīvē. Ja runātu par citu cilvēku paralēliem atklājumiem, tad manuprāt, arī mācītājs Juris Rubenis ir atklājis veidu, kā aiziet no ārējā, pārlieki nekritizējot šo pasauli un tās struktūras, to atstājot citiem un, spējot nonākt dziļāk pie savas patības. Viņa metode, cik zināms, ir meditācija, toties mans ceļš, kuru atklāsmes rezultātā esmu nosaucis par Brīvticību, ir empātiska iespēja vai pat spēja ieiet empātijā ar cita cilvēka garīgo pasauli, uzskatos, rituālā – kāzās, kristībās, mājas svētīšanā un ikdienā tik daudz, lai akceptētu viņa iekšējo brīvību un prieku par Dieva uzdāvāto unikālo patību. Varu teikt, ka visi mani lielākie atklājumi ir sapņu pasaulē. Sapņos cilvēks ietaupa naudu, apmeklējot zīlnieci un saņem atklāsmi par ikdienišķo un vēl pāri tai. Sapņus man nekad nav bijis jākrauj plauktos, jāsargā no zagļiem un varu tos paņemt līdzi uz jebkuru vietu, kur vien sevi apzinos. 

Par ko nav vērts uztraukties?
Domāju, ka nav vērts uztraukties par vakardienu, jo tā ir pagājusi un es tajā neko nevaru mainīt. Vienīgais, ko es varu mainīt, ir skatījums uz to jeb tās izvērtējums. Tas arī viss, ko es tur varu darīt. Īpaši nav jēgas arī uztraukties par rītdienu, jo nekā daudz rītdienā es vēl izmainīt nevaru. Labākais veids un vieta, kurā es varu dzīvot, ir šodiena, šis brīdis un šī vieta. Tas, ko es šeit saku, arī nav nekas jauns. To jau 5. gs. sacījis lielais domātājs, baznīctēvs Sv. Augustīns un vēlāk modernākiem mūsdienu cilvēkiem it labi pasniedz Ekharts Tolle. Līdz ar to atliek vien ikdienas vingrinājumi, iejūtoties šajā apziņā un, cik vien iespējams, tajā dzīvojot.

Pabeidz teikumu: Sievietes pasaule ir…
… noslēpums. Jo saprast sievieti, nozīmētu viņu ielikt vienīgi loģikas rāmī. Bet sieviete nav radīta vīrieša loģikai. Viņai ir pašai sava intuitīvā “loģika”. Arī modernās sievietes prāts un loģikas būtība ir tikpat “sistemātiska”, cik viņas rokas somiņas sakārtojums. Vīrietim tajā grūti orientēties, toties viņa tur neapjūk. Un, ja arī uz brīdi apjūk, tā ir procesa daļa, ko visgudrāk ir nesaprast līdz galam. Ir pasaulē lietas un parādības, kuras labāk ir nesaprast pilnīgi… Sieviete ir lielākā no šādām parādībām jau kopš viņas radīšanas brīža.  Un tas ir tik skaisti!

Kādi ir lielākie sterotipi, kas saistās ar mācītāja amatu, ar ko tu esi saskāries?
Mācītāja amats reti kuru atstāj vienaldzīgu. Esmu novērojis, ka Latvijā ir ļoti dažādas attieksmes un mācītāja darba interpretācijas. Kamēr Rīgā ideālu mācītāju pamatā redz kā intelektuāli, tikmēr bērēs, tuvāk Latgalei vai pat dziļi tajā – kā omulīgu un saviesīgu ticības ceļabiedru, toties Vidzemes vai Kurzemes jūrmalā – lakonisku un korektu rituāla vadītāju. Tam droši vien ir savs skaidrojums un vēsturiskās saknes. Esmu novērojis, ka mācītājam visgrūtāk palīdzēt ir ļoti izglītotiem cilvēkiem (vismaz tādiem, kas sevi par tādiem iedomājas). Latvijā daudzviet sabiedrību ir nogurdinājušās nemitīgas mācītāju maiņas, latviešu vai arī citu tautību mācītāju nespēja iekļauties zemnieciski noskaņotajā latvieša pasaules ainā.
Aprunāšanas un un intrigu iemesls
Cilvēki pārsvarā no mācītāja gaida pārcilvēku. Kādu laiku viņš pat tādu tēlo, bet tad daudzi sabrūk un viņi nevienam neinteresē. Tautas vispamatīgākais malds ir tas, ka mācītāji un viņu ģimenes interesē pašai baznīcai (konkrētai reliģiskai organizācijai). Vairumā gadījumā nē! Un šī atklāsme ir nereti ļoti sāpīga vai pat traģiska daudziem mācītājiem pašiem vai viņu tuviniekiem. Visa Latvijas sabiedrība kopumā ir ļoti vienaldzīga. Pūlim tiek piespēlēts nodarboties ar lielām iedomātām politiskām un reliģiskām drāmām. Šo drāmu iestudējumiem – vēlēšanām, nemitīgiem referendumiem, Aglonas mega-dievkalpojumiem vai Doma reliģiski domātām performancēm, dārgām vitrāžām utml. Nu, katrs jau ar savu laiku un naudu dara, ko vēlas…

Pārbaudiet paši! – Jūs satiksiet kādu kundzīti, nākot no dievkalpojuma, kurā atkal ievests jauns mācītājs vai priesteris un viņa aizgrābtībā stāstīs cik lielisks bija dievkalpojums, bet, kad pajautāsiet, lai viņa pārstāsta galvenās tēzes no jaunā mācītāja sprediķa, viņa manāmi apjuks un kļūs nervoza. Vairumam cilvēkiem mācītājs vai priesteris ir puserotizēts elks, tabu apzīmēts vadonis, ap kuru notiek lielas mistērijas, kuras ir radījis neviens cits, kā pats vientuļais cilvēks sadarbībā ar institucionālās baznīcas jeb attiecīgās reliģiskās organizācijas interesēm. Un nākamajiem mācītājiem lemts tāds pats – kaujamu aunu liktenis. Un pēc kāda laika sabiedrība sāk slavināt iepriekšējos, ideālā gadījumā jau mirušos mācītājus. Jo latviešu kultūrā ir viena liela īpatnība – miris dzejnieks ir labāks par dzīvu. Mirušu kultūras darbinieku atceres bieži tiek svinētas ar lielāku vērienu, nekā dzīvo.

Ar ko rēķināties?
Jaunajam mācītājam, kurš izvēlējies strādāt kādā reliģiskā organizācijā, ir jārēķinās ar vairākām lietām. Pirmkārt, jebkura reliģiska organizācija ir veidota kā piramīda. Un jaunais darbinieks kāps pa šīm piramīdas trepītēm pēc tādas paša loģikas kā izplatītājs. Otrkārt, jo augstāk viņš kāps, jo lielāka aktieriska un politiskā meistarība viņam būs jāsasniedz. Un treškārt, visai bieži viņš attapsies savās virsotnēs reizē tikpat varens, bet reizē vientuļš.

Agrāk vai vēlāk jebkurš garīgs meklētājs baznīcās tiek saulauzts, lai viņš tajā zudētu un viņš, atstāts visdziļākajā vientulībā, beidzot meklētu Dzīvo Dievu, To ko viņš vismaz vārdos agrāk par tādu ir saucis.

Kā Tu nonāci līdz apzīmējumam un tam, ka būsi ‘brīvmācītājs’ un, kā tas izpaužas?
Jau iepriekš ieminējos, ka daudzas norises savā dzīvē redzu sapņos un pēc tiem vados. Arī brīvmācītāja darbu un brīvticības fenomenu iepazinu un attīstīju vispirms savā sapņu pasaulē, vadoties no impulsiem, kas man tika doti. Pēcāk vārds “Brīvticība” ir juridiski aizsargāts pret atdarinājumiem LR Patentu valdē un ir zīmols garīgiem pakalpojumiem ārpus jebkādām reliģiskām organizācijām. Tas nozīmē to, ka ikviens, kurš tic Dievam, tomēr viņam kaut kādu iemeslu dēļ nav līdz galam pieņemams reliģisko organizāciju piedāvājums, spēj kopā ar mani svinēt saderināšanos, kāzas, kāzu jubilejas, bērniņa kristību, mājas svētīšanu vai citus dzīves svētkus. Pie kam, vienalga – uz zemes, gaisa balonā vai uz jahtas jūrā.
Esmu arī fotogrāfs un arī tas noder šajos svētku brīžos, jo varu piedāvāt arī fotogrāfa pakalpojumus.

20 sava mūža gadus esmu pavadījis kā luterāņu mācītājs un baznīcas darbinieks. Bet nu jau pagājuši kādi 5 gadi un uzkrāta pamatīga darba pieredze ar cilvēkiem, kuri vēl, vairs vai pat arī nekad nav plānojuši piederēt kādai reliģiskai organizācijai. Tās ir ļoti tiešas sarunas par konkrētiem svētkiem un manu ieguldījumu tajos, lai tie izdotos lieliski. Sadarbojos ar daudziem citiem svētku organizēšanas speciālisitem Latvijā. Nu jā, protams, arī ar visas Latvijas izvadīšanas firmām, jo arī šī sfēra jau ilgus gadus ir mans darba lauks. Bez tam, ikdienā – jebkura vecuma cilvēku apmeklējums, sarunas klātienē. Daudziem ārzemēs dzīvojošajiem viņu tēti vai vecāsmammas jūtās ļoti vientuļi, un viņi vēlas pasūtīt mācītāja apmeklējumu mājās. Ar garantiju, ka viņu mīļais tuvinieks nebūs savervēts vietējā sektā vai nereti kašķīgajā it kā tradicionālajā draudzē, no kuras veiksmīgi ir beidzot ticis vaļā un vēlas pavadīt savu laiku mājās. Jā, apmēram tāda ir mana ikdiena kopā ar ļoti dažādiem cilvēkiem…

Ar ko Tev saistās Ziemassvētku gaidīšanas laiks?
Ziemassvētkos svinam pārdabiskā nākšanu dabiskajā. Tas ir pavisam grandiozs un prātam grūti aptverams notikums. Ziemassvētki visiem mācītājiem it visā pasaulē saistās vispirms ar darbu, arī man katru gadu tā ir. Nu jau pāris gadus vairs nesūtu papīra formāta apsveikumus. Netērējot papīru un pasaudzējot mežu, varu apsveikt visus ‘dzīvē’ vai caur internetu. Esmu uzstādījis par mēŗķi apciemot dažus sev svarīgus cilvēkus un pavadīt ar viņiem intensīvu klātienes laiku. Un jā, vēl jau arī Ziemassvētku fotosesijas.

Ja Radīšanas stāstā Ādams ir vairāk galvenais – izcilais cilvēka pirm-radījums, tad Ziemassvētki lielā mērā ir Marijas, tātad sievietes pasaule. Jāzeps tur ir vairāk kā ceļabiedrs, kā patēvs. Dievu mīlošā Kristus māte Marija savos sapņos un atklāsmēs pirmā uzzina cilvēces lielos noslēpumus. Arī tos, kas vistiešākajā veidā attieksies uz viņas pašas dzīvi. Lai arī visām lasītājām izdodas līdzīgi!

 

Dalīties.

Atstāt Ziņu