Vārda dienu svin: Cecīlija, Cilda

Sāc nedēļu kopā ar Līvu Jaunozolu

Pinterest LinkedIn Tumblr +

ažreiz šķiet nesaprotami, kā viņa visu paspēj. Darbs nekustamo īpašumu kompānijā, veikala vadīšana, Andeles Mandeles rīkošana (starp citu, šo sestdien gaidāma Andele Mandele Grand), dažreiz arī kādu ballīšu organizēšana… Bet viņa tiešām to visu var! Pa vidu visam vēl māk arī labi atpūsties un baudīt dzīvi. Līva Jaunozola, mūsu šīs nedēļas intervijas varone.

Kāda ir Tava laba rīta formula?
Mana ideālā rīta formula- pamosties pareizajā brīdī. Tā, lai neesi izrauta no sapņa, lai nav nepabeigtas nakts sajūta. Tādēļ nereti modinātāja modināta tomēr atļaujos kādu brīdi vēl “pabeigt sapni”, lai diena var sākties pareizi. Man ārkārtīgi garšo biezpiens ar marinētu siļķīti. Ar šādām brokastīm sākas mans rīts. Pēc brokastīm vienmēr vēl atguļos uz 10 minūtēm ar svaigām gurķa šķēlēm uz acīm un lieliska, atsvaidzinoša diena ir izdevusies! Vēl, pēdējā laikā praktizēju to, ka pirmā lieta, ko no rīta izdaru ir tā, ko man visvairāk negribas darīt/atrisināt. Kad esi sev pārkāpis pāri un to izdarījis- dienai uzreiz ir cits draivs, vieglums.

Lietas, cilvēki vai vietas, kas Tevi iedvesmo?
Mani iedvesmo nesteidzīgas brokastis, izslēgts telefons, miers, klusums. Pēdējā laikā ap mani ir daudz, daudz cilvēku, tādēļ vitāli nepieciešama ir pabūšana vienatnē. Iedvesmojos arī pati no sevis, no savām domām, un jaunuzliktajiem mērķiem. Es pati sev esmu iedvesmas avots. Es ļoti, ļoti daudz sapņoju.  Un, protams, mana Ņujorka- vieta, kur uzlādēju baterijas, apjaušu pasaules vērienu un savas iespējas, ka vēl ir kur augt un augt. Un pēc Ņujorkas mani vienmēr iedvesmo Latvija- cik šeit viss mājīgi, viss izdarāms, saorganizējams ar diviem telefona zvaniem. Man nav elku, no kuriem iedvesmojos, bet mani iedvesmo sievišķīgas, elegantas, gudras sievietes. Varu viņas vērot, apbrīnot, mācīties. Biznesā, piemēram, mācos un iedvesmojos no veiksmīgiem uzņēmējiem. Lasu intervijas ar viņiem un mācos to nesatricināmo mieru. Man patīk ar viņiem runāt par vadības stilu, domu gājienu, lēmumu pieņemšanas teoriju, par visu.

Tavs pēdējā laika labākais atklājums?
Mans atklājums ir Ausekļa ielas restorāns Portofino. Tik klusi sevi pieteicis, tik klusi vienmēr pilns un es vienmēr tur jūtos kā dieva ausī, jo līdz šim tur neesmu satikusi nevienu pazīstamo, kas mani mazajā Latvijā priecē. Izeju no mājas, pāreju pāri ielai un esmu Itālijā. Vēl, baudu katru reizi, kad esmu restorānā Koya. Tā vieta ir ņujorkīga.  Es vairs nemeklēju neko jaunu- bet, ja lieta, filma vai vieta ir pie manis nejauši atnākusi, uztveru to par liktenīgo sakritību, ko noteikti ņemu vērā.

Par ko nav vērts uztraukties?
Par itin visu nav  vērts uztraukties. Manuprāt, augstākā pilotāža ir saglabāt vispārējo mieru.  Bieži ir tā, kad man darbinieki zvana, gaida, kad es došu padomu, kā atrisināt kādu situāciju. Ja telefonu neesmu pacēlusi- viņi paši atrisina situāciju. Tas nozīmē, ka viss ir relatīvs, kam jānotiek, notiks. Es pat teiktu- uztraukties ir neveselīgi. Ak, jā, vienīgais, par ko ir jārūpējas- sava veselība. Bet arī par veselību nedrīkst uztraukties, par to jārūpējas, un tās ir divas dažādas lietas.

Pabeidz teikumu: Sievietes pasaule ir…
…maģiska, noslēpumaina, viltīga. Mēs esam brīnišķīgas un jaucam galvu visām vīriešu matemātikas teorijām. Viņi joprojām mūs nav izskaitļojuši un tas pat ir sirsnīgi.

Vai atceries laiku, kad tapa pirmā Andele Mandele? Tev droši vien nācās lauzt stereotipu, ka lietotas drēbes ir kaut kas slikts, ka tās pērk cilvēki, kas neko citu nevar atļauties. Kā ar to tiki galā?
Jā, protams, atceros tos laikus. Bija 2008. gads. Jāatzīst, nebija pārāk grūti lauzt stereotipus, es pat par tiem nedomāju. Mēs pirmās, kas piedalījās Andelē bijām spēcīgu sieviešu blice, kas pašas par sevi dzīvē daudz ko sasniegušas un šis pasākums norisinājās ar pavisam citu auru un ideju. Tā bija iepirkšanās ballīte ar kokteiļiem un šo vispārējo noskaņojumu mēģinu uzturēt visos Andeles Mandeles pasākumos. Es neuzskatu to par lietoto drēbju tirdziņu, bet gan dāmu garderobes izpārdošanu, mainīšanos un tas jau ir pavisam kas cits.

Tu strādā arī nekustamo īpašumu jomā, pastāsti, ko tu esi novērojusi – kāda ir latviešu gaume uz mājokļu iekārtojumu? Kādas ir aktuālākās tendences interjerā?
Jā, septiņu gadu laikā, kopš strādāju Arco Real Estate,  redzēti tūkstošiem dzīvokļi, bet par nožēlu jāatzīst, ka vidējais latvieša mājokļa iekārtojums aprobežojas ar Ikea, Jysk, Pier interjera lietām. Mums Latvijā ir viena Spice Home, kur, šķiet, visi brauc iepirkt lietas saviem interjeriem. Nav plaša interjera veikalu izvēle, tādēļ ar interesantu interjeru izceļas tikai mazs procents dzīvokļu, kur īpašnieki var atļauties pasūtīt mēbeles, interjera priekšmetus no ārvalstīm, noalgot interjera dizaineri, vai ir vienkārši kreatīvi cilvēki.

Šobrīd gan vairāk pievēršu uzmanību veikalu interjeriem, jo uzskatu, ka veiksmīgs interjers ir viena no panākumu atslēgām. Vispār kopumā manu, ka pamazām (un paldies Dievam) no modes iziet tas ‘soviet’, 70to gadu mēbeļu “kičs”, kas tiek integrēts mūsdienu interjerā. Kad Rīgā viena pēc otras kā sēnes sāka augt vietas, kafejnīcas, kur interjerā dominē no visādiem pakšķiem salasītas mēbeles, mani pārņēma sajūta, ka drīz manā ēdienā sāks lekt iekšā blusas. Tagad jūtu, ka lietas mainās uz labo pusi, parādās vairāk skandināviskais atturīgums, koks, dabīgie materiāli, jaunas, askētiskas mēbeles, sveces. Mani priecē šī brīža tendences restorānu iekārtojumos, bet par dzīvokļu iekārtojumiem- mums vēl ir kur augt.
Novēlu visiem šogad uzsākt remontu mājoklī un pirmais, ko izdarīt- nodauzīt visas 90to gadu bēšīgi oranžās flīzes vannasistabās, noraut piekaramos griestus, laminātu nomainīt pret koku un jūsu dzīvesvieta jau sāks elpot.

Tu dari ļoti daudz, taču reizē, māki arī atpūsties. Nesen biji Ņujorkā, pastāsti, kāpēc iemīlēji šo vietu un kādus iespaidus no turienes atvedi? Kādas vēl, apceļotās vietas tev palikušas atmiņā?
Jāatzīst, Latvijā man ir grūti atpūsties, jo, pirmkārt, atpūta man ir arī atpūta no apkārtesošajiem cilvēkiem, tādēļ arī ceļoju. Ļoti bieži to daru viena. Man patīk sava kompānija. Nē, es neienīstu cilvēkus, bet, tā kā mana ikdiena paiet mūžīgā komunikācijā, šī “aizbēgšana” man ir vitāli nepieciešama. Mīlu Ņujorku, jo tā ir maģiska vieta ar ļoti lielu draivu. Tai pilsētai ir spēks, kreativitāte, ārkārtīgi pozitīvi, pieklājīgi vienlīdz arī patiesi cilvēki. Es braucu tur iedvesmoties un mācīties cilvēcību, kas mums šeit nereti pietrūkst. Arī filmu cienīgus piedzīvojumus esmu pieredzējusi tikai tur. Jā, es braucu uz Ņujorku pēc piedzīvojumiem, kuri vienmēr paliks manā sirdij tuvajā Ņujorkas noslēpumu mapītē.

Vēl man atmiņā ir palikusi Bali sala, tur es noteikti vēlētos atgriezties, un, nebaidos teikt, arī kādu pusgadu padzīvot. Domāju, ka reiz to dzīvē noteikti īstenošu. Es mīlu ceļot un katra vieta atstāj uz mani savu iespaidu.

Es strādāju, lai ceļotu. Tās laimes tirpas, kas pārņem ķermeni, kad lidmašīna sāk pacelties, ir neaprakstāmas.

Dalīties.

4 komentāru

  1. Beidzot kāds uzdrošinājies skaļi pateikt kritiku par tām šausmām,kas pēdējos gados notiek restorānu interjeros!!! Pilnīgi piekrītu- no nez kurienes salasītas mēbeles par nekādu smalko gaumi neliecina!

Atstāt Ziņu