Rudens Leģendas III “…please, relaese me… – let me go!”*
…tajā svelmainajā augusta pēcpusdienā – liedags bija tukšs. Ko īsti es šeit meklēju? Kāpēc biju atnākusi uz šejieni…
…viņš atrakstīja, kā atbrauks. Un visa mana dzīve pēkšņi kļuva atkarīga no dažiem skopiem vārdiem… – īsziņā…
…Viņa “stilā”. Ne maiguma, ne siltuma… – nekādu sentimentu… Bez izredzēm. Aukstasinīgi nospraustajās robežās…
“Man vajag“…
…un tas ir arī viss. Patērētāju sabiedrības banālais… “produkts”…
Un es – aizgāju.
* * *
…es nezinu, vai Viņš jau bija ceļā… – vienkārši aizrakstīju uz mobilo:
“Manis vairs nav. Aizgāju. Un nepaspēšu atgriezties.
L.”
* * *
…šķiet, gar jūru paspēju aiziet līdz… Mellužiem?
Jā.
Un tad – apstājos. Jo vairs nespēju izkustēties ne no vietas. Kāda nepārvarama vara – nelaida mani vaļā.
Tā vilka mani atpakaļ – pie Viņa…
* * *
…un es saku kliegt – tā pamatīgi, lai izkliegtu visas iekšas!
AAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAA!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!
Un vēlreiz! No plaušu saknēm!
AAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAA!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!
Un, vēl… – un vēl…, un vēl…
AAAAAAAAAAAAAAAAaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaa……………………………………………….
* * *
…man nav ne jausmas, vai kāds to būtu redzējis, vai dzirdējis… Nezinu. Un negribu zināt, jo man – vienalga…
Tur – tukšajā liedagā es satvēru mobilu un pret savu gribu, uzrakstīju Viņam īsziņu:
“…es rāvos vaļā – bet Tu pievelc vēl ciešāk. Es vēlējos aiziet, bet atgriezos pie Tevis… Es tikai vēlējos elpot! Bet mani smacē nost ilgas… pēc Tevis…
Tava
L.”
* Elvisa Preslija dziesma
