Sarunās pagāja visa nakts. Izrunāti tika visi sīkumi – gan tādi, par kuriem abas varēja pasmieties, gan nopietnas lietas, kurām vajadzēja mēģināt rast risinājumu. No paša agra rīta Madara bija sapakojusi savu somu un devās pēc dēla, bet Liene ļāvās miegam un beidzot izgulējās.
Madara kopā ar dēlu norunātajā tikšanās vietā sagaidīja Rolandu. Viņš ieradās precīzi, nenokavējot ne sekundi.
– Sen jau te stāvat?
– Nē.
– Varēji jau piezvanīt, būtu pasteidzies ātrāk.
– Tiešām, mēs tikai dažas minūtes šeit gaidījām. Kur tad Alise?
– Iegāja veikalā, tepat netālu.
Pabraukuši mazu gabalu pa nelielā ciemata ieliņām, Rolands piestāja pie vietējā veikala, no kura tai brīdī iznāca Alise ar iepirkuma maisiņu.
– Dabūji to, ko gribēji?
Rolands vienaldzīgi pajautāja.
– Jā! Čau, Madara, čau mazais!
Kāpjot mašīnā, jauniete priecīgi sasveicinājās ar Madaru un viņas dēlu.
– Hei, re kur Arturs!
Alise uzsauca savam tēvam, kurš ieraugot brāli uz brīdi sastinga, saknieba lūpas un spēcīgi izpūta no plaušām gaisu.
– Nu ko?
Nenoteikti pajautājis vairāk sev kā kādam citam, viņš raudzījās pretī nākošajā jaunajā vīrietī, kuram līdzās gāja Liene.
– Sveiks, Roli!
Arturs sasveicinājās un paspieda brālim roku. Rolands atbildēja šim sveicienam, skatienu vērsdams pret Lieni.
– Neteikšu, ka prieks jūs sastapt, bet ko tur vairs.
– Roland…
Liene nedroši iesāka, bet vīrietis, vairs neklausījās, iekāpā savā mašīnā, pamāja jaunajam pārim ar roku un uzsāka braukt. Alise, vērojot šo ainu, baidījās ko iebilst. Viņa redzēja, cik lielas mokas šī tikšanās sagādāja tēvam.
Lienei acīs saskrēja asaras, redzot visu notiekošo.
– Artur, es negribu vairs braukt pie taviem vecākiem. Tas nav pareizi!
– Ir gan!
– Bet tu redzēji Rolandu?
– Viņam jāsaprot, ka tu nekad vairs nebūsi viņa, bet gan mana!
– Artur, padomā! Tu aptver, cik viņam ļoti tas sāp?
– Jā! Bet viņa dēļ es negrasos ciest neērtības! Pasaki man un atbildi arī sev, pavisam godīgi – kādēļ otra dēļ būtu jāatsakās no tā, ko vēlamies paši?
– Tas ir egoistiski!
– Nē, tā ir sevis cienīšana, nav vienmēr jāizdabā citu vēlmēm un jūtām, ja tas kaut kādā veidā pašam rada neērtības.
– Es tev nepiekrītu, dažkārt ir jāpiekāpjas!
– Piekāpsies vienreiz, otrreiz, līdz kļūsi par to, kas piekāpjās vienmēr, jo otrs būs pie tā pieradis un neapzināti visu laiku tev liks palikt ēnā! Padomā par to! Lai izcīnītu sev pienācīgo cieņu, ir jāprot ar paceltu galvu iet pāri visiem šķēršļiem un nevajag slēpties.
Liene sāka pārdomāt Artura teiktos vārdus, neviļus atceroties visu savu dzīvi. Taisnība jau viņam bija. Tiešām viņa vienmēr bija piekāpusies citu vēlmēm, viedokļiem, atstājot savas vēlmes otrajā vietā un patiesībā tagad arī. Viņa labprāt būtu svētkus pavadījusi ar Arturu divatā, nevis kaut kur braukusi.
Arturs domīgs iekāpa mašīnā, viņš nojauta, ko meitene domāja, bet neko neteica. Tikai esot jau pie pašām vecāku mājām, viņš maigi uzlika savu roku uz viņas ceļgala:
– Lienīt, neuztraucies, viss būs labi, tas mums ir jāizdara. Saprotu tevi un zinu, kā jūties!
– Man ir bail.
– Neticēsi, man arī…
Arturs klusām noteica. Viņš novietoja savu mašīnu līdzās Rolanda auto, tad paraudzījās Lienē, kurai no uztraukuma viegli trīcēja rokas.
– Būs labi! Es būšu tev līdzās.
Liene nejutās labāk. Vienīgais, ko viņa vēlējās, bija doties atpakaļ. Atbraucējus sagaidīt iznāca Artura mamma. Viņas seju rotāja smaids, tas abus jauniešus iedrošināja un viņi izkāpa no mašīnas.
– Sveiki! Rolands jau teica, ka esot jūs saticis pa ceļam.
– Mamm`, iepazīsties – Liene.
– Labdien!
Klusām un pavisam nedroši Liene sasveicinājās, Arturs viņu satvēra aiz rokas, lai meitenei sniegtu atbalstu.
– Mūsu slavenā Liene. Biju iedomājusies tevi citādāku. Lai arī bildes redzēju, nez kāpēc šķita, ka būsi tāda uzprišināta princese, bet izskatās esi parasta meitene.
Liene nesaprata, kā tikko dzirdēto uztvert, bet tonis, kādā runāja Artura mamma, nebija ne pārmetošs, ne dusmīgs, drīzāk pat draudzīgs. Tāds nepavisam nebija tēvam, kurš ar nule atbraukušajiem sasveicinājās pavisam pavirši un pievērsās Rolandam, kurš stāstīja par nesen redzētu teātra izrādi.
Lai kliedētu saspringumu starp mājiniekiem, māte katru sāka likt pie darba, lai sagatavotos svētku vakariņām.
– Roland, lūdzu, pasauc meitenes un puiku! Jāsāk beidzot strādāt, ir vēl tik daudz darbu jāpaveic, bet vakars vairs nav tik tālu.
Virtuvē aizelsies un smejoties ieskrēja Māris, kurš, atpazinis Lieni, aiz viņas paslēpās. Tieši pēc viņa ienāca Alise, turot rokās lielu mīksto rotaļlietu, kas pēc izskata atgādināja rozā lāci. Liene atviegloti uzelpoja, zinot, ka līdzās būs Madara. Tas situāciju padarīja vieglāku, bet, redzot viņu ienākam pa durvīm kopā ar Rolandu, sirds mazliet sažņaudzās.
– Es domāju, ka Liene ar Madaru varētu man palīdzēt virtuvē, bet Alise ar puiku izpušķot eglīti. Vienīgi, Artur, palīdzēsi viņiem ar tām lampiņām?
Arturs pamāja ar galvu un uzsita Alisei pa plecu.
– Ejam, sīka!
– Roland, tu arī varētu Arturam palīdzēt, jo pērn mēs tās lampiņas tik pavirši noņēmām, ka man bail domāt, cik ļoti tās būs sapiņķerējušās.
– Un ko darīs vectēvs?
Alise smejoties jautāja.
– Es uzraudzīšu, lai visi darbi, visur tiktu veikti pareizi. Lai gan, patiesībā, man ir jāaiziet līdz kaimiņiem esmu pasolījis tur sniegt palīdzīgu roku.
Viņš viltīgi uzsmaidīja mazmeitai un devās apģērbties.
Liene sajutās daudz vieglāk, uzzinot, ka Rolands būs citā telpā, bet viņai turpat blakus būs Madara, lai gan viņa labprātāk būtu gājusi palīdzēt rotāt eglīti, nevis gatavojusi. Viņa nedroši stāvēja pie virtuves sienas gaidot norādījumus, tad sajuta ciešu skatienu, vērstu uz sevi. Tas bija Rolands, kurš stāvēja atspiedies pret durvju stenderi un viņu vēroja. Tad neko nesakot, viņš piegāja viņai klāt un ausī iečukstēja:
– Vēlāk vakarā gribēšu ar tevi parunāties zem četrām acīm.
Māte izlikās to neredzam un padeva Madarai karbonādes gaļas gabalu un norīkoja to sagriezt. Rolands to redzot, izbrīnīti vērsās pie jaunas sievietes.
– Vispār šais mājās, gaļu pagatavot parasti uzticēja man, bet labi, tas ir pat interesanti, vai spēsi pārspēt labāko.
Rolands iesmējās, bet māte dusmīgi uzsauca:
– Nebiedē te meiteni un ej palīdzi Arturam! Maisās tik pa kājām.
– Bet vai tad man nav taisnība?
– Roland, tad es piedāvāju sacensības! Daļu sagatavo tu, otru daļu- es, un lai pie galda pārējie izšķir, kurš no mums ir labākais! Ja kaut ko es protu gatavot lieliski, tad tie ir gaļas ēdieni.
– Neticami! Mamm` tu dzirdēji? Madara mani izaicina! Meitenīt, tu vispār zini, ka pieļauj lielu kļūdu – mani nav iespējams pārspēt!
– Nobijies, ka zaudēsi?
Māte un Liene ziņkāri pavēra skatienus uz Rolandu un Madaru.
– Nē, bet es negribu likt tev justies slikti, kad visi kārtējo reizi slavēs manis paveikto.
Rolands pietēloti pats sevi uzlielīja un smaidīja, gaidot, ko Madara uz to atbildēs.
– Ja jau tā ir, tad pierādi, nevis tukši runā!
– Okey, bet pēc tam pati neraudi! Artur! Tiec pats galā ar tām lampiņām, man te vienai lielībniecei jāparāda, kurš ir īstais virtuozs virtuvē!
Rolands uzkliedza brālim.
– Es viens netikšu galā! Atnāc, kaut uz brīdi.
– Varbūt es iešu?
Liene nedroši iejautājās.
– Jā, ej, ej!
Rolands nicīgi izmeta, tad draudzīgi uzsmaidīja Madarai, teatrāli paņēma gaļas dēlīti un nazi, uzmetot to gaisā un veikli noķerot. Liene paraudzījās uz viņiem abiem un devās pie Artura.
“Skaidrs kāpēc viņš tā rīkojās, varu saderēt, grib mani padarīt greizsirdīgu. Lai jau! Man ir jāiztur tikai viena diena, Arturs apsolīja, ka rīt ap šo laiku jau brauksim prom. Hm, bet ko Rolands grib ar mani runāt?”
– Artur! Es nāku palīgā tev Rolanda vietā!
– Tad labi, no viņa tāpat nebija nekādas jēgas!
Eglīte un telpas pamazām tika izpušķotas.
– Mani iztriecas no virtuves ārā, es šiem abiem maisoties pa kājām. Tas nu gan ir pārītis, visu laiku viens ar otru strīdas un cenšas pārsist gudrībā.
Māte smiedamās ienāca istabā paraudzīties, ka iet pārējiem. Lienei, dzirdot šos vārdus, kļuva neomulīgi. Viņa juta, ka ir greizsirdīga uz Madaru, bet ne jau Rolanda dēļ, bet tādēļ, ka viņa tik labi ir spējusi iejusties šai vidē. Viņa dzirdēja Rolanda smieklus.
“Cik savādi, es viņu tā pa īstam smejoties nebiju ne reizes dzirdējusi …”
– Liene!
Arturs uzsauca skaļāk.
– Kur tu domās klīsti?
Viņš iesmējās.
– Piedod, es aizdomājos. Ko tu teici?
– Nāc, ejam pastaigāties! Mēs te savu darbu esam paveikuši, iziesim ārā, kamēr vēl nav pavisam tumšs palicis, parādīšu apkārtni.
– Neko jau daudz neredzēsiet, jau ir krietna krēsla un sasnidzis arī pamatīgi, grūti būs ar to staigāšanu.
Māte iejaucās sarunā. Uz ko pretī kā atbildi saņēma jaunākā dēla smaidu. Viņa uzsmaidīja pretī un atmeta ar roku.
– Labi, ejiet!
– Cikos būs vakariņas?
– Es zinu? Prasi tiem tur abiem!
Viņa norādīja dēlam uz virtuves pusi, no kurienes atskanēja Ziemassvētku dziesmu dziedāšana, tiesa tikai piedziedājumu, te Madaras, te Rolanda izpildījumā.
– Izklausās, ka šie gatavojās korim!
Alise iesmējās, sēžot pie galda kopā ar Māri un kopā liekot lego klucīšus.
***
Visi sēdēja ap galdu un skaļi apsprieda jaunumus katra dzīvē. Liene sāka justies aizvien drošāk un ar lepnumu stāstīja par savām iecerēm saistībā ar gleznošanu, tas izraisīja patiesu apbrīnu Artura vecākos un viņa sajuta, ka tiek uzņemta šai ģimenē. Arī Rolands vairs nebija tik noraidošs pret viņu.
– Tu varētu mūs te visus tā ap galdu uzzīmēt?
Jautāja tēvs.
– Jā, varētu. Vai tagad?
– Nē, ne tagad, kaut kad vēlāk. Būtu patīkami tādu saņemt. Tas tomēr ir kas cits kā foto.
– Labi, pacentīšos to izdarīt pēc iespējas ātrāk.
– Lieliski!
Pie durvīm atskanēja klauvēšana un pa durvīm, Mārim par lielu sajūsmu, ienāca Ziemassvētku vecītis. Visi sāka smieties, tikai Liene ar Madaru apmulsa, jo ko tādu nebija gaidījušas.
– Madara, tu zināji, ka tāds te būs gaidāms?
– Nē, bet tu?
– Arī, nē. Neticami!
Sekoja apdāvināšanās, Ziemassvētku dzejoļu skaitīšana. Kad beidzot negaidītais viesis atvadījās un devās prom, sākās dāvanu izpakošana. Madara piegāja pie Rolanda un pasniedza viņam aploksni.
– Pirms atver to, gribēju tikai pajautāt, no kurienes te uzradās Ziemassvētku vecītis?
Rolands pavisam klusu atbildēja, lai to netīšām neizdzirdētu Māris, kurš sajūsmā izmēģināja tikko iegūto rotaļu automašīnu ar pulti:
– Tas ir no kaimiņmājām, tēvs bija aizgājis sarunāt pa dienu. Paklau, kas ir šai aploksnē? Es ceru, ka nekas dārgs, es tak zinu, ka tev ar finansēm nav diez ko spoži.
– Nē, tas ir kas cits.
– Skaidrs, labi, tad atļaušos apskatīt.
– Ja var palūgt, tad vēlāk, kad būsi mājās.
– Nu, nē, tik ilgi gaidīt es nevēlos.
Madara nosarka, redzot, kā Rolands atver aploksni un izņem lapu uz kuras datordrukā bija vēstule.
– Stāsts? Vai kas? Interesanti.
Viņš ar smaidu paskatījās uz lapu. Madara nespēja to izturēt un devās pie dēla, caur acs kaktiņu raugoties Rolandā. Viņš sākumā smaidīja, tad palika nopietns, izbrauca ar roku caur matiem, aizgāja apsēsties uz līdzās esošā krēsla, kurš atradās istabas stūrī nost no visiem pārējiem. Kad bija pabeidzis lasīt, viņš skumji paraudzījās Madarā. Pie viņa piegāja tēvs.
– Ko tur lasi?
– Tas ir personīgi.
Rolands uzsmaidīja tēvam un salocīja lapu, ielika to atpakaļ aploksnē un to savukārt ievietoja glīti savā bloknotā, kurš stāvēja turpat līdzās uz grāmatplaukta.
– Nāc dēls, jāizšķir tavs un Madaras šodienas strīds, par to, kurš labāk prot gatavot.
– Jā, labi…
– Kas tur bija tāds uzrakstīts, ka tā izmainījies? Biji tik jautrs, un tagad pilnīgi nekāds?
– Nekas slikts. Viss ir kārtībā.
Tēvs aizdomīgi paraudzījās vecākajā dēlā. Viņi abi piegāja pie galda. Madaras seja dega kā ugunīs, pēc Rolanda sejas izteiksmes viņa nojauta, ko vīrietis domāja.
– Mēs – neatkarīgā žūrija, esam nogaršojuši visu šodien pagatavoto un nolēmām par labāko atzīt…
Māte ieturēja pauzi, visi iesmējās, atskaitot pašus gatavotājus. Madara izvairījās Rolanda skatiena, bet viņš savukārt nervozi ar pirkstiem bungāja pret galda malu.
– … un labākais ir! Abi! Ēdieni ir tik lieliski, ka ir absolūtais neizšķirts!
Madara izspieda no sevis smaidu, arī Rolands uzsmaidīja un pateicās par izteikto atzinību.
– Man bija patiess gods gatavot kopā ar Madaru.
Ap galdu atkal turpinājās sarunas, Madara neuzkrītoši aizgāja prom no galda, uzvilka mugurā mēteli un patvērās verandā. To pamanīja Liene un viņai sekoja.
– Madara, kas ar tevi?
– Es izdarīju kaut ko pavisam muļķīgu.
– Ko tad?
– Es uzrakstīju Rolandam atzīšanās vēstuli.
– Ko uzrakstīji?
– Es viņam atklāju, ko jūtu, ka esmu viņā iemīlējusies.
– Neticami! Man to vajadzēja saprast. Tagad man viss ir skaidrs!
Liene aizdegās.
– Kas ar tevi? Kādēļ tu tik nikna? Tu tak viņu nemīli, nekad neesi pat mīlējusi un tagad esi kopā ar viņa brāli.
– Nu un tad, bet ne par to tagad ir runa! Atceries, kad man teici, lai es pametu Rolandu? Tad, kad tikko iepazināmies! Tev noteikti skauda, ka man ir tik kolosāls vīrietis, jau tad noteikti visu izplānoji!
– Ko tu te runā? Es toreiz tā teicu, jo redzēju, ka tev jātiek galā ar pagātnes jūtām pret Juri, lai varētu ko normāli tālāk veidot. Neko nebiju izplānojusi, es tad Rolandu pat nepazinu!
– Beidz! Es neesmu tik stulba! Tu tēlo superīgo, jauko, gudro meitenīti, tai pat laikā kruto un skarbo, cilvēki aiz sajūsmas par tevi riņķī vien apkārt spieto.
– Liene? Es nesaprotu par ko tu runā! Kas ar tevi?
Madara neizpratnē raudzījās Lienes nesakarīgajā runā.
– Es tevi ienīstu!
– Liene?
Liene dusmās atvēzējas, lai Madarai iesistu, bet viņa atgrūda meiteni. Liene zaudēja līdzsvaru un nokrita, atsitot galvu pret soliņu, kas stāvēja verandā pie loga.
– Ak, mans Dievs! Roland! Lienei ir slikti!
Liene bija bezsamaņā, pa degunu tecēja asinis. Atskrēja Rolands ar Arturu. Madarai viss riņķī sagriezās, viss pārdzīvotais šķita par daudz. Viņa atgāja malā, raugoties, kā Rolands mēģina dabūt Lieni pie samaņas. Rolands kaut ko uzkliedza Arturam, ka viņa steidzami jāved uz slimnīcu, kaut ko jautāja viņai, bet sieviete neko nesaprata.
“Ak, šausmas, ko es esmu izdarījusi?”
***
Slimnīcas gaiteņi pēc svētkiem bija klusi. Madara nedroši gāja uz Lienes palātu. Pēc visa notikušā viņa ilgi nespēja attapties, ne arī sakarīgi atbildēt uz jautājumiem, par to kas bija noticis verandā. Kad visbeidzot bija saņemta ziņa no slimnīcas, ka Lienei tika veikta steidzama operācija un viss būs kārtībā, viņa pamazām sāka nomierināties. Par Māri parūpēties bija apsolījusi Rolanda mamma, bet tēvs aizveda viņu uz slimnīcu.
Atverot palātas durvis, viņa ieraudzīja guļošo Lieni, pieslēgtu pie sistēmas, līdzās sēdēja Arturs.
– Kā viņai?
– Viss būs labi. Esot audzēju izgriezuši.
– Ko?
– Super, vai ne!
Arturs klusām iesaucās.
– Izrādās, tas monstrs bija sācis attīstīties, bet operācijas ceļā izdevās to likvidēt. Rolands teica, ka iespējams – pilnībā. Madara, saproti, tas nozīmē, ka kolīdz Liene atlabs no operācijas, viņa būs pilnībā vesela!
Madara pārsteigumā klausījās puiša vārdos.
– Tad jau … . Tas tik tiešām ir kolosāli! Es jau paspēju sadomāties pašu ļaunāko.
Sieviete atviegloti apsēdās blakus Arturam. Palātā saguris ienāca Rolands.
– Madara? Sveika! Arturs jau pateica labo ziņu?
– Jā.
– Tu vari atnākt uz manu kabinetu? Gribu uzzināt, kas starp jums abām tur notika.
– Tagad?
– Jā, ejam, gribu to izrunāt un tad doties izgulēties. Ar Lieni viss būs kārtībā.
Kolīdz abi atstāja palātu, Rolands jautājoši paskatījās jaunajā sievietē.
– Stāsti!
Madara dziļi ievilka elpu un ātri izstāstīja visu sarunu, kas bija noritējusi starp viņu un Lieni. Rolands nopietni noklausījās, tad domīgs gāja uz savu kabinetu. Tur nonācis, viņš Madarai piedāvāja apsēsties.
– Tas strīds ne tik daudz tevis vai manis dēļ izvērtās, bet audzēja dēļ. Acīmredzot pēdējās nedēļas laikā tas strauji ir audzis, līdz ar to viņai bijusi pastiprināta nervozitāte un varbūt arī nedaudz nesakarīga rīcība. Tā kā nevaino sevi, paklupa arī visticamāk ne tevis dēļ, vienkārši sakritība.
– Paldies, vismaz tagad nejūtos tik vainīga pie notikušā.
– Madara. Par to vēstuli. Es laikam būtu vislaimīgākais vīrietis, ja tu būtu kopā ar mani, bet, piedod, es tagad nespēju nevienu sievieti mīlēt, pārāk sāpīgi man viss ar Lieni sanāca. Es tevi ļoti cienu, man patīk ar tevi būt kopā, bet neko vairāk es tev nespēju sniegt. Piedod.
– Es saprotu. Piedod man par to vēstuli.
– Madara…
– Es labāk iešu.
– Pagaidi. Es tevi aizvedīšu, šādā brīdī neatstāšu, tomēr tās sāpes, kuras izjūti, ir manis dēļ.
– Es gribu pie dēla un doties uz kojām.
– Labi. Aizvedīšu. Ejam.
***
– Vai nav skaista diena?
– Jā, saule, silts vējiņš un beidzot arī gandrīz viss sniegs nokusis.
– Vēl labāku brīdi šim notikumam mēs nevarējām izvēlēties.
– Tev taisnība!
– Iedomājies, pēc stundas mums būs pasākums – grāmatas atklāšana.
– Mūsu kopīgās grāmatas!
– Par spīti visam mēs abas kopā to tomēr paveicām!
Daugavas krastā pie Vanšu tilta Madara ar Lieni raudzījās rāmajā upes ūdenī.
– Arturs arī ieradīsies uz svētkiem?
– Jā, viņš vakar vakarā ielidoja Rīgā.
– Dzirdēju, ka arī Rolands būs.
– Jā, viņš atsūtīja īsziņu, ka gribot šai īpašajā dienā būt mums blakus.
– Tev ar viņu nekas uz priekšu neiet?
– Diemžēl nē, esam vienkārši draugi, pat drīzāk labi paziņas, tas arī viss.
Liene ieskatījās pulkstenī.
– Ejam, mums laiks doties, kamēr aiziesim tā vien būs.
***
Zālē skanēja aplausi, Liene ar Madaru stāvēja aptuveni 50 cilvēku auditorijas priekšā, spīdošām acīm, aiz prieka smaidot par izdarīto darbu un atzinīgajiem vārdiem, kurus saņēma no cilvēkiem, kas saistīt gan ar literatūru, gan mākslu.
Viesi devās pie zviedru galda. Madara kārtoja saņemtos ziedus vāzē.
– Sveika! Apsveicu!
Rolands pasniedza Madarai dāvanu, kurā bija pildspalva un bloknots.
– Paldies!
– Madara, es te šurp braucot iedomājos. Ko tu teiktu, ja mēs aizbrauktu pēc pasākuma uz kādu vietu iedzert vīnu…
Madara paraudzījās uz Lieni. Viņa sarunājās ar kādu meiteni, kura interesējās par viņas gleznām, turpat līdzās stāvēja arī Arturs.
“Viņa nepadevās un sasniedza visu, ko kāroja, par spīti visam. Varbūt arī man ir laiks kļūt laimīgai?”
