– Roland?
Meitene nejutās pārliecināta, vai stāstīt vīrietim par saviem plāniem saistībā ar darbu. Priekšnojauta lika par šo tēmu labāk paklusēt, tomēr viņai bija svarīgi dzirdēt mīļotā domas.
– Jā?
– Es avīzē vakar ieraudzīju interesantu darba piedāvājumu, šorīt piezvanīju, vakances ir, jābrauc uz pārrunām.
– Kāds darbs? Tev jāārstējas! Nesen pārcieti nopietnu operāciju, vēl aizvien tavs veselības stāvoklis ir slikts. Gribi visu sarežģīt?
Rolands aizsvilās, piecēlās no galda un cieši apskāva Lieni.
– Mazā, lūdzu, nedari muļķības. Tev galvenais ir atpūta un miers!
Viņš stingri noteica, raudzījās meitenes acīs, kurās parādījās asaras. Gaidītā atbalsta vietā viņa saņēma pretējo. Nometusi uz galda pirms mirkļa turēto nazi un maizi, viņa izrāvās no Rolanda apskāviena.
– Es jau no vasaras esmu bez darba, visu laiku gulējusi slimnīcā, neko nedarījusi. Dzīvoju no bezdarbnieka pabalsta, kurš nav nemaz tik liels, lai es varētu atļauties iegādāties visu, ko vēlos, kā arī nomaksāt ārstēšanos!
– Par ārstēšanās izmaksām neuztraucies un, ja ko vēlies saki, tev būs viss.
– Tu par ko mani uzskati, ka dzīvošu uz tava rēķina? Man jau tā neērti, ka apmaksāji visus slimnīcas izdevumus.
– Liene, tu nedzīvo uz mana rēķina, man ir prieks tev palīdzēt. Neuztver to tā!
– Nekā citādāk es to nespēju uztvert! Es jūtos tev parādā par to visu, ko agrāk vai vēlāk būs jāatlīdzina.
– Tas ir muļķīgi! Pārstāj tā runāt un arī domāt. Nesteidzies ar strādāšanu, ja ir garlaicīgi, varbūt kaut ko pamācies, piemēram, kaut ko par gleznošanu.
– Tā, starp citu, kursi arī maksā naudu!
– Pacieties ar to strādāšanu, tiksim galā ar tavu slimību, tad arī varēsi, ātrāk gan nē. Esmu kategoriski pret to!
– Kur ir teikts, ka es izveseļošos? Nevēlos nomirt neko dzīvē nesasniegusi.
Pēdējos vārdus Liene izteica tikpat kā čukstus. Rolands aizkaitināts raudzījās meitenē, viņš viņu nesaprata, bet pēdējie vārdi, lika vīrietim zaudēt savaldīšanos.
– Klusē! Nekad, nekad tā nerunā! Tu būsi vesela! Saprati!
– Beidz kliegt uz mani!
Liene notrauca asaras, nu jau viņā ar mutuļoja dusmas un spīts pret Rolandu.
– Beigšu, kad sāksi domāt ar galvu.
– Ja domāt ar galvu nozīmē sēdēt bezdarbībā un gaidīt, kad nomiršu, tad es tomēr izvēlos būt vājprātīga, bet dzīvot!
– Liene!
– Roland, es nevēlos tagad ar tevi runāt!
– Ja tā, tad es iešu.
Rolands dusmīgi izgāja no dzīvokļa, atstājot Lieni vienu. „Gan jau viņa apdomāsies, bet kas tā par neprātīgu domu – strādāt? Viņai ir viss, kas vajadzīgs un, ja kas trūkst sagādātu bez liekiem jautājumiem, kam viņai darbs,” viņš ar spēku aizcirta mājas ārdurvis, turpat sēdošie divi pelēkraibi kaķi paslēpās pažobelēs un izbrīnīti raudzījās jaunajā vīrietī.
Liene palikusi viena dzīvoklī raudzījās durvīs, pa kurām bija tikko izgājis Rolands;
– Lai viņš saka ko grib, es vienalga sākšu strādāt, vienalga kur, bet strādāšu! Negribu būt ne no viena atkarīga. Pat, ja tas nozīmē šķiršanos no Rolanda.
***
Liene ar sajūsmu turēja darba līguma dublikātu, prāts atteicās pieņemt necerēto veiksmi. Viņa bija pieņemta darbā. Pārrunas noritēja steidzīgi, jautājumi bija virspusēji, meitenei pat radās iespaids, ka rūpnīcai vienkārši ir nepieciešami ļoti darbinieki un neviena cita kandidāta nebija.
– Nāciet, es jums parādīšu, kur būs jūsu darbavieta un iepazīstināšu ar tiešo priekšnieci.
Liene paklausīgi sekoja sievietei, kura bija ģērbusies klasiskā piegriezuma melnā žaketē un zvanveida svārkos, kājās bija kaprona zeķes un kurpes ar pārspīlēti augstiem papēžiem padarot glīto sievieti, kurai nebija vairāk par 40 gadiem nedaudz smieklīgu. Viņas izgāja cauri vairākām plašām telpām kur darbojās Lienei neizprotam tehnika, apkārt valdīja pamatīgs troksnis dēļ tām. Beidzot viņas nonāca ne mazāk skaļā noliktavai līdzīgai telpai, kur stāvēja sešās garās rindās sakārtotas Lienei neizprotamas iekārtas. Sieviete paliecās tuvāk meitenei un skaļā balsī uzsauca;
– Te būs jūsu darbavieta, un lūk, tur pie darbagalda ar darbiniekiem runā arī Gulāne – visus jautājumus turpmāk risināsiet ar viņu.
Liene apjukusi raudzījās apkārt, „Šausmas, man nav ne mazākās izpratnes kas tas vispār ir, uz ko gan esmu parakstījusies strādāt! Un tas troksnis!”
– Labdien, tātad jūs esat mūsu jaunā darbiniece?
Korpulenta kundze ar milzīgām brillēm uz acīm, uzrunāja Lieni. Meitene centās neizrādīt savu mulsumu, tik pamāja ar galvu un uzsmaidīja.
– Esmu Daina Gulāne, šī ceha priekšniece.
– Daina, tad es meiteni atstāju tavā ziņā, man vēl darīšanas.
– Jā, protams.
Sievietes ar smieklīgajām kurpēm atstāja cehu, bet Liene palika kautri stāvot pie darbagalda uz viņu raudzījās ziņkāri vairāki darbinieki, kaut ko sava starpā sarunājoties. Caur lielo troksni meitene nedzirdēja ne vārda, bet noprata, ka sarunas risinās par viņu.
– Liene?
– Jā.
– Nāc, parādīšu kas te mums ir un izstāstīšu, tavus pienākumus. Starp citu, ar kuru dienu sāksi strādāt?
– Ar rītdienu.
– Lieliski. Redzi, mums ļoti trūkst operatoru pie mašīnām, tādēļ, ja esi ar mieru, mēs darba līgumā paredzēto apmācību padarīsim citādāku. Uzreiz likšu tev strādāt kā visiem pa maiņām, nevis kā paredzēts pa 8 stundām katru dienu.
– Kādas ir tās maiņas?
– 12 stundas, no septiņiem līdz septiņiem. Divas dienas pa dienu, tad viena brīvdiena un 2 naktsmaiņas un tad ir trīs brīvdienas. Kā viss šeit jādara, tev parādīs maiņas kolēģi. Šeit mums strādā ļoti atsaucīgi darbinieki, tā, ka tev nebūs problēmas, ja vien būsi apzinīga un kārtīgi pildīsi savus pienākumus. Ko teiksi, esi ar mieru?
– Jā, esmu!
Liene neapdomīgi atbildēja, nemaz nepadomājot, cik tas nopietni var iespaidot viņas veselību. Sekoja savai tikko iegūtajai priekšniecei un cītīgi centās saklausīt katru vārdu.
– Šīs mašīnas ada zeķes, zeķubikses, golfus, legingus. Tavs uzdevums būs sekot to kvalitātei, pasūtījuma atbilstībai un precīzai daudzuma izstrādei, kā to visu darīt tev maiņas kolēģe parādīs, tāpat tavos pienākumos ietilps novērst sīkas tehnikas problēmas, nopietnākas jau novērsīs maiņas meistars. Ievēroji, mums šeit ir trīs līnijas pa divām rindām sakārtotām trīs veidu iekārtām. Tu strādāsi uz šīm zilajām -jaunākās paaudzes, līdz ar to sarežģītākām, bet jums jaunajiem nemēdz būt problēmas ar jauno tehnoloģiju apguvi.
Liene paraudzījās norādītajā iekārtā, apmēram 2 metrus augsta, uz kuras izkārtotas atradās dažādu krāsas diegu spoles, bet apmēram viņas vidukļa augstuma atradās parastās datoru klaviatūrai līdzīga palete un neliels ekrāns ar viņai vēl neizprotamiem rādījumiem.
– Vai ir kādi jautājumi?
– Šķiet, ka nē. Tad man rīt pulkstens septiņos no rīta jāierodas darbā?
– Jā, uzreiz meklē rokā Madaru vai Egīlu, viņi būs tavas maiņas kolēģi, ar kuriem kopā strādāsi uz šīs līnijas. Ja kādi jautājumi būs pie manis, tad es ieradīšos astoņos.
– Skaidrs.
– Ja tā, tad līdz rītam! Ceļu līdz izejai atradīsi?
– Jā, protams. Visu labu!
Liene izgājusi no rūpnīcas priekā palēcās, uz tik veiksmīgu iznākumu nebija gaidījusi, vēlreiz aplūkoja savu darba līgumu – ražošanas iekārtu operatore.
– Varbūt tas nav nekas glauns, tomēr darbs, pie tam nemaz tik slikts. Alga ar nav tāda pie kādas biju radusi, tomēr pietiekama, lai es spētu normāli dzīvot.
Viņa klusām pie sevis runāja ejot uz dzelzceļa staciju, lai brauktu mājās. Aizmirsusi par rīta strīdu ar Rolandu, viņa vēlējās ātrāk viņam pastāstīt par jaunumiem. Atradusi telefonā viņa numuru, meitene satraukti gaidīja, kad vīrietis atbildēs.
– Mazā! Prieks tevi dzirdēt. Piedod, ka no rīta sakliedzu uz tevi.
– Tad tu neesi pret to, ka es strādāšu?
– Esmu gan un atsakos ar tevi runāt, kamēr šo domu neizmetīsi no prāta.
– Tu tad atsakies ar mani tikties, ārstēt, bet man šķita, ka tu mani …?
Rolands sāka smieties.
– Tevi turpināšu gan ārstēt, gan tikties, gan mīlēt, bet nerunāšu, lūk, tā.
– Nav nemaz tik slikti.
Arī Liene iesmējās, bet kaklā likās, ka iesprūst kamols un tikko valdot asaras, meitene no sarunbiedra mēģināja slēpt patiesās domas un jūtas.
– Liene, ko tu teiktu, ja mēs abi tagad kopīgi noskatītos pie tevis kādu filmu?
– Tas būtu lieliski. Atnāksi pie manis pēc kādam divām stundām?
– Pēc divām stundām, tik ilgi?
– Jā, es tagad pastaigājos, kamēr atnākšu mājās, tā vien būs.
– Es varu tev aizbraukt pretī ar mašīnu.
– Nē, es vēlos mazliet pabūt viena, sakārtot domas.
– Liene, viss kārtībā?
– Jā, vienkārši pārdomāju mūsu šī rīta strīdu.
– Labi, tad pēc divām stundām būšu pie tevis. Bučas!
Meitene iemeta telefonu savā somiņā, apsēdās uz perona soliņa, vēl bija jāgaida 30 minūtes līdz piebrauks viņas vilciens. Diena bija saulaina, sienāži spēcīgi sisināja, gaisā bija jūtams viegls dāliju aromāts, turpat netālu bija redzami arī paši ziedi – visdažādākās nokrāsās izdaiļoja kādas mājas dārzu. Liene raudzījās šķietami bezgalīgajās dzelzceļa sliedēs.
„Ko lai es izvēlos? Darbu vai mīlestību?” Viņa aizvēra cieši acis, atkārtojot jautājumu domās vairākkārt, cerot pēkšņi saņemt atbildi. Atvērusi acis, viņa ieraudzīja nākam jaunu meiteni, kura rokās turēja būrīti ar kanārijputniņu. Lienes skatiens pievērsās putnam, tas izskatījās nelaimīgs, lai arī atradās pilnībā drošībā, pabarots un apkopts.
„Atlikušo savu laiku pavadīt būrītī vai tomēr laisties brīvi pasaulē?” Nespēdama atraut skatienu no kanārijputniņa, viņa pie sevis prātoja, pēkšņi saskatot līdzību starp sevi un putnu.
Nākamais rīts pienāca samocīts, Liene nebija spējusi kārtīgi izgulēties, lai arī savlaicīgi devās pie miera. Aizmigt neļāva domas par Rolandu. Liene tā arī nespēja pastāstīt viņam par iegūto darbu, baidoties no sekām, lai gan apzinājās, ka mūžīgi to noslēpt nespēs.
Samiegojusies un nedrošības pārņemta viņa ieradās precīzi septiņos no rīta savā jaunajā darbavietā. Cehā neviena nebija, ierīces vienmērīgi rūca, troksnis nemaz nešķita vairs tik liels kā iepriekšējā dienā, lielākoties pie iekārtām dega sarkanas lampiņas, ziņkāri piegājusi pie vienas no tām pētīja sarakstītos ciparus un burtus ekrānā, tad pavērās uz metāla stienīšiem, caur kuriem bija izvērti diegi.
– Tur ir diegs notrūcis, ja neproti to ievērt, tad ej nost!
Skaļā balsī ierunājās jauns puisis. Liene izbijusies atlēca nost no mašīnas.
– Ko rausties? Tu esi jauniņā?
– Es negaidīju, ka kāds te parādīsies, tāpēc tā iztrūkos. Jā, esmu jauniņā, man teica, ka šeit vajadzēs strādāt. Tu laikam būsi Egīls?
– Aha.
Jaunais puisis nevērīgi atbildēja, koncentrējies uz darāmo darbu, veikli ievēra diegu Lienei nesaprotamos stienīšu caurumos un saspieda uz „klaviatūras” pogas, mašīna skaļi ierūcās un viņa varēja noskatīties kā ātri diegs aizslīd savāda cilindra virzienā.
– Eu, re, kur jauniņā, ko tev apmācīt!
Egīls uzsauca gados jaunai meitenei, kura tikko parādījās pie darba galdiem. Liene pārsteigti raudzījās savā kolēģē – kraukļu melnie mati izskatījās nebija ķemmēti, tik nevērīgi sasieti zirgastē, acis izceltas ar melno acu zīmuli, degunā bija pīrsings, lūpas uzkrāsotas tumši brūnā krāsa, pati tērpusies viscaur melnā apģērbā.
– Eu, šeit nav! Eu pa mežu skraida! Iemācies reiz manu vārdu!
Egīls ejot pie nākamās iekārtas, kur dega sarkana lampiņa parādīja meitenei vidējo pirkstu uz ko saņēma dzēlīgā balsī atbildi;
– Pats ej!
– Tu laikam es Madara?
Liene nedroši iejautājās.
– Jā, un tu mana kārtējā skolniece? Paklau, ja grasies te strādāt ilgstoši, tad es tevi apmācīšu, ja nē, tad davai darām iespaidu, ka es tevi mācu, jo reāli apriebies visu laiku kādu apmācīt. Lieka laika tērēšana, lai tā vietā normāli strādātu.
– Es vēlos strādāt šeit ilgstoši.
– Tiešām?
Madara pētoši paskatījās uz Lieni un no melnas plecu somas izņēma ārā pinceti, šķēres, rūtiņu kladi un pildspalvu.
– Redzi visu šo? Tev tādi ir?
Norādījusi uz izkrautajiem priekšmetiem, jauniete prasīja Lienei, uz ko viņa noliedzoši papurināja galvu.
– Slikti! Uz rītdienu iegādājies, šodien aizņemies no Egīla pinceti, lapu tev aizdošu un šķēres, ja vajadzēs arī. Tagad nāc, rādīšu, kas jādara.
Liene cītīgi centās ievērot Madaras norādījumus, arī Egīls daudz palīdzēja, pacietīgi pacieta citu kolēģu ziņkārīgos acu skatus, kuri vēroja teju katru meitenes kustību. Dienas laikā vairākkārt bija atnākusi priekšniece Gulāne, šo to jautāja Madarai, norādot uz Lieni, meitene redzēja, kā jauniete smējās, kaut ko atbildēja. Liene nojauta, ka jautāts tika par viņu. Īsi pirms maiņas beigām priekšniece pienāca arī pie viņas.
– Liene, man prieks par tevi! Tu esi pirmā jauniņā, par kuru Madara izsakās atzinīgi. Tā tik turpināt!
Liene nepaguva neko atbildēt pretī, paraudzījās uz Madaru, kura bija ieslīgusi savos darbos, uzsmaidīja, domās raidot pateicības vārdus savai skolotājai, kura izskatījās aptuveni viena vecuma ar Lieni. Pulkstenis jau rādīja pusseptiņi, kad atskanēja Madaras sauciens.
– Liene, pietiks strādāt! Laiks iet mājās!
– Mājās, bet vēl nav septiņi, es vēl neesmu sarakstījusi atskaišu lapu.
– Dod, palīdzēšu sarakstīt! Un uz priekšdienām atceries, ka no septiņiem līdz septiņiem mēs strādājām tik pēc darba līguma, realitāte ir pavisam cita – neesam jau nekādi nenormālie – sākam pusastoņos un beidzam pusseptiņos. Tu, starp citu, no kurienes esi?
– Es no Salaspils.
– Ā, mēs no Rīgas, dzīvojam darba kojās. Ja tev nepieciešama vieta, kur dzīvot, saki Gulānei, tiksi pie normālas istabiņas un mēneša maksa tikai 10 lati. Nu, re, pabeidzu tavu atskaiti, laižam prom!
– Egīls jau aizgāja?
– Meistari notinās prom jau sešos. Pa dienu ar tevi tā arī nesanāca parunāt. Pastāsti kaut ko par sevi!
– Es jau nezinu ko īsti stāstīt. Ko vēlies zināt?
– Kāpēc te izlēmi strādāt?
– Vajadzēja darbu, ieraudzīju sludinājumu, pieteicos, paņēma.
– Ar daiļrunību neizcelies. Tu man patīc! Ko brīvajā laikā dari?
– Neko, dažreiz tikai gleznoju.
– Glezno, tas ir forši. Es gan zīmēt nemāku, toties man ir sava grupa, spēlēju basģitāru. Šodien mēģis, atnāc paklausies.
Liene jutās nogurusi, bet bija neērti atteikt.
– Labi, kur man jābūt un cikos?
– Pēc stundas pie mums koju pagrabā. Braucam kopā, pie manis varēsi kaut ko apēst, padzersim kafiju un iesim, pie viena normāli varēsim iepazīties. Darbā jau neviena nav mūsu vecumā, kā pamanīji, tikai es Egīls un tagad arī tu tādi jauni, pārējiem vidēji ap 45 gadi. Savukārt darba grafika dēļ arī to draugu nav nemaz tik daudz. Tāpēc rēķinies, darbs kļūs par tavu dzīvi.
Madara sāka smieties un ejot caur apsardzes posteni pamāja tur sēdošajai sievietei ar roku. Liene izņēma no somiņas telefona, atcerēdamās, ka bija no rīta izslēgusi skaņu, lai neviens viņai netraucētu pirmajā darbadienā. Kaut gan vienīgais, kas viņai varētu piezvanīt, bija tikai Rolands.
– Velns!
Liene nolamājās, ar plaukstu sev iesitot pa pieri. Madara pārsteigti paskatījās klusajā un nopietnajā jaunajā kolēģī.
– Kas noticis?
– Mans puisis pa dienu ir zvanījis 14 reizes, bet es nevienu zvanu nedzirdēju.
– Nu un? Piezvani tagad!
– Ceru, ka viņš nedusmosies. Ko lai es pasaku, kāpēc neatbildēju?
– To arī pasaki, ka darbā liels troksnis, pirmā darba diena, liels stress, tādēļ arī nedzirdēji. Priekš kam kaut kādas pasakas stāstīt?
– Viņš man neļāva strādāt. Ja Rolands uzzinās, ka es biju darbā, mūsu attiecības var beigties.
– Ah. Tad tu viņam esi kā kuce – piesieta pavadā un sēdi pie kājas pie katras viņa pavēles „blakus”?
Liene saviebās par tādu salīdzinājumu.
– Nē, tā nav!
– Kā tad ir?
– Nezinu, bet ne tā.
Viņa nedroši uzspieda Rolanda telefona numuru un uzreiz pie pirmā signāla izdzirdēja satraukto vīrieša balsi;
– Liene, kur tu esi?
– Pie draudzenes.
– Kāpēc neatbildēji uz maniem zvaniem?
– Netīšām biju izslēgusi skaņu, piedod.
– Cikos būsi mājās? Mums vajag nopietni parunāt.
– Šodien nebūšu mājās.
– Nesapratu. Kā to saprast? Liene?
– Beidz ar mani runāt tā, it kā es būtu tavs īpašums! Man vai tad nedrīkst būt sava privātā dzīve!?
Liene jutās nokaitināta Rolanda uzmācīgo jautājumu dēļ, aptverot, ka savā ziņā Madarai ir taisnība. Viņa pārtrauca telefona sarunu un izslēdza telefonu pilnībā.
