Lienes diena pagāja sarunās ar Regīnu un pārdomās par pēdējās dienas notikumiem. „Viss tik strauji manā dzīvē mainījies, pat nedēļa īsti nav pagājusi, bet vairs nav nekā no tā, kas reiz bija, pat Evitas. Varbūt viņai piezvanīt, atvainoties? Nē, viņa tāpat nenoticēs. Vairs nē, esmu viņu kā draudzeni zaudējusi. Rolands, kas viņš īsti ir, kādēļ tik daudz man palīdz? Vai tiešām viņam ir jūtas pret mani? Nē, tas nevar būt. Viņš ir lielisks, ļoti simpātisks ārsts, tāds cilvēks nevarētu ieskatīties tādā kā es, niecībā, kura neko dzīvē nav sasniegusi. Ko tad es par viņu zinu, neko, tik vien, ka viņš ir ārsts šajā slimnīcā. Nekad neko par sevi nav stāstījis. Droši vien tāpēc, ka vēlas ar mani tikai izklaidēties un viss. Jā, cita iemesla es tam neredzu,” – Liene pārbrauca ar rokām pār seju, lai sakārtotu domas, kas galvā bija vienā lielā juceklī. Tas bija pārāk savādi, tik daudz jautājumu un nevienas atbildes un viss vijās vienīgi ap Rolandu. „Kāpēc viņam bija mani jānoskūpsta? Ai, kā man riebjas te tā gulēt, vēlos tikt prom.” Pie durvīm atskanēja kluss klauvējiens, un palātā ienāca Evita. Regīna gulēja un nemanīja ienācēju, bet Liene aiz prieka nespēja valdīt asaras.
– Evita!
– Liene!
Evita apskāva draudzeni un cieši turēja.
– Turies, tici, ka viss būs labi.
Slaukot asaras, viņas abas klusām sarunājās, lai nepamodinātu Regīnu. Evita nelaižot Lieni pie vārda turpināja.
– Es esmu ļoti dusmīga uz Juri, es neticu, ka tu izlēmi ar viņu palikt kopā. Viņš tevi piespieda tā pateikt? Es pareizi saku?
– Jā.
– Skaidrs, šodien es viņam pateikšu visu, ko domāju un lai liek tevi mierā!
– Evita, lūdzu, nevajag!
– Tu tak negrasies viņam pakļauties?
– Nē.
– Tad kā tiksi ar viņu galā?
– Rolands jau visu nokārtoja, viņš pateica Jurim, ka es drīz miršu un viņš pats no manis izšķīrās, atvadījās, ļoti mīļš pat bija.
Evita uz brīdi izbrīnā mēģināja aptvert to, ko Liene bija teikusi. Pirms brīža ar medmāsām runājot par draudzenes stāvokli viņas bija teikušas par meitenes audzēju un slimības nopietnību un te viņa to pasniedz kā joku.
– Es nezinu, kas ir Rolands, bet kā tu tā vari runāt par savu slimību, tik viegli. Piedod, es nesaprotu.
Evitai sāka ritēt asaras, bija grūti samierināties ar patiesību.
– Tie jau meli, nekas vairāk un tas palīdzēja, Juris aizgāja prom no manis, līdz ar to man vienalga, kā tas tika panākts.
– Beidz, es tak zinu, māsiņas pastāstīja, tie nav meli, bet patiesība!
Evita iekliedzās, uzmodinot Regīnu, kura samiegojusies izbrīnīti raudzījās abās meitenēs, bet tad izlikās guļam tālāk, lai viņas netraucētu.
– Patiesība? Man neko par to neviens nav teicis. Rolands tikai … .
Liene apjukusi raudzījās draudzenē, bet Evita tai brīdī aptvēra, ka Liene tiešām neko nezina. Viņa nolēma mainīt tēmu.
– Ja jau Juris ir prom no tavas dzīves, tad tev jāparūpējas, lai nekad ar viņu nesatiktos, būtu slikti, ja viņš tevi pēkšņi sastaptu uz ielas.
– Man vēl ir laiks par to padomāt. Varbūt braukšu prom uz ārzemēm. Tomēr nemaini tēmu. Ko tev teica māsiņas par manu slimību, man neviens neko nav teicis!
– Neko jau neteica, tur tev droši vien ar ārstu jārunā. Vispār, kas ir Rolands?
Evita centās novest sarunu citā gultnē.
– Nenovirzies no tēmas, es redzu, ka tu kaut ko nestāsti! Es tak neesmu maza meitene, varu samierināties ar patiesību, galu galā, man tak jāzina, kā tālāk rīkoties.
Viņa vairs nezināja, ko darīt, bet saprata, ka no sarunas neizvairīsies un izstāstīja visu, ko viņai bija teikušas medmāsas. Liene, to visu noklausoties, brīdi sēdēja klusējot un raudzījās pa logu, kaut kur tālumā.
– Tātad apmēram četri gadi?
– Klausies, tu tikai nepadodies, četri gadi – tas ir samērā ilgs laiks, medicīna attīstās, varbūt kaut kādas zāles parādīsies vai iespējas operēt. Tomēr, skaties no gaišākās puses, tas vismaz nav vēzis un, ja audzējs nepalielināsies, nodzīvot vari daudz ilgāk, tiesa ar regulārām galvassāpēm.
Evitas enerģiskā balss kļuva aizvien klusāka, viņa pati neticēja saviem vārdiem, bet ko citu varēja teikt, kā vien to, lai Liene nepadodas un cīnās par savu dzīvību. Liene kļuva pavisam vienaldzīga, no sejas pazuda jebkādas emocijas, pat asara nožuva.
– Tu gribēji zināt, kas ir Rolands?
Viņas balss bija auksta. Evita izbijusies raudzījās draudzenē.
– Liene, kliedz, raudi, smejies, tik neesi tāda, lūdzu.
– Viss ir labi, gan jau izārstēšos.
Liene izvairīgi atbildēja un turpināja.
– Rolands ir mans ārstējošais ārsts, mēs iepazināmies vēl pirms viņš kļuva par manu ārstu, ārā pastaigas laikā. Sākumā domāju, ka viņš ir šīs slimnīcas pacients, izrādās, ka nē.
– Cik nopratu, viņš zina par tevi un Juri.
– Jā, viņš zina visu.
Viņa čukstot sāka stāstīt par visiem notikumiem, kas bija norisinājušies pēdējās dienā. Evita ar rokām aizklāja muti, viņa pat nebija spējusi iedomāties, ka Lienei ir tik grūti gājis un tai pat laikā izdevies sastapt cilvēku, kurš viņai bija teju vai kā sargeņģelis.
– Un tad viņš mani noskūpstīja un aizgāja strādāt. Spēj iedomāties? Kāpēc viņš tā darīja?
Liene pabeidza stāstījumu un bija atbrīvojusies, šķiet, domas par Rolandu uz brīdi bija likušas aizmirst savu slimību. Evita to pamanījusi, nolēma, ka tā ir lieliska tēma kā novērts draudzenes domas, pie tam pašai kļuva ļoti interesanti uzzināt ko vairāk par Rolandu un Lieni.
– Draudzenīt, bet tas tak ir super! Iedomājies, ārsts un tevī iemīlējies. Es viņu gribu redzēt! Kāds viņš ir? Cik vecs? Ai, nespēju noticēt, tas ir vienreizēji. Viņu tev pats Dievs ir devis.
– Tu tak netici Dievam!
Liene pasmējās.
– Sāku jau ticēt. Kā citādi izskaidrot, ka visgrūtākā dzīves periodā tevī iemīlas tāds feins cilvēks.
– Tu pat viņu nepazīsti!
– Man pietiek ar to, ka zinu, ka viņš tev ir palīdzējis, pie tam neko neprasot pretī.
– Un, ja viņš mani izmanto?
– Sienu redzi? Atsit galvu! Kaut gan nē, vēl ņemsi un to izdarīsi, viņa tev tāpat daudz cietusi!
Meitenes smējās. Regīna, kura bija dzirdējusi visu sarunu, slepus notrauca asaras un smaidīja, bet jaunietes to neredzēja, turpinot sarunāties.
Pagāja vakariņu laiks, Regīna bija devusies skatīties atpūtas telpā televīziju un viņas bija pilnīgi vienas, saruna risinājās par Evitas un Denisa plāniem doties prom uz Holandi.
– Saproti, Denisam tur ir brālis. Darbu savā jomā dabūsim ātri, man tikai valoda jāiemācās, bet saka, ka uz vietas dzīvojot, tas nav pārāk sarežģīti.
– Kad tad plānojiet braukt prom?
– Pēc kāda mēneša. Tu negribi braukt kopā ar mums? Dzīvokli izīrēsi, mēs to varētu nokārtot ar tavas krustmātes palīdzību, ja tam kretīnam ienāktu prātā pārbaudīt tava Rolanda pasaciņu.
Viņas, aizrāvušās sarunā, nemaz nepamanīja klusu durvju atvēršanos.
– Liene, tavai draudzenei ir taisnība, tas dzīvoklis ir jāizīrē, jo pārāk viegli Juris noticēja, mani nepamet šaubas, ka viņš tomēr vēlāk attapsies un to pārbaudīs.
Meitenes reizē paskatījās uz ienācēju. Rolands smaidīja, rokās turot A-3 formāta zīmēšanas papīru un pasteļkrītiņus. Evita pārsteigta raudzījās simpātiskajā ārstā.
– Rolands! Un jūs būtu?
Viņš stādījās priekšā.
– Evita. Tad jūs esat tas Rolands?
– Laikam gan, bet varam pāriet uz „tu”? Ceru, ka netiekamies pēdējo reizi.
– Es arī, bet man jāiet. Deniss jau būs nogaidījies. Atā jums abiem!
Viņa draudzīgi piemiedza ar aci Lienei un pieliecās, lai viņu nobučotu uz vaiga un ātri iečukstēja ausī.
– Viņš ir tik smukiņš!
– Roland, uz redzi un pieskati Lieni kārtīgi!
– Tiks darīts, vari ticēt, viņa šeit ir zem stingras kontroles.
Trijotne iesmējās. Evita pamāja uz atvadām un atstāja palātu.
– Tā.
Viņš domīgi noteica, apsēdās uz krēsla, kur tikko bija sēdējusi Evita un pasniedza Lienei to, ko bija atnesis.
– Tas tev. Būs, ar ko īsināt laiku.
– Paldies, bet man to nevajag.
Liene dusmīgi viņam to atgrūda atpakaļ. Rolands nesapratnē raudzījās meitenē.
– Kas atgadījies?
– Tu man meloji? Par manu slimību!
– Es nesaprotu.
– Kāpēc neteici, ka man atlicis pavisam maz dzīvot. Apmēram četri gadi?
Liene gandrīz kliedzot jautāja. Rolands piecēlās kājās, dziļi nopūtās, nolika zīmēšanas bloku un krītiņus uz skapīša, raudzījās caur logu, meklējot pareizos vārdus.
– Liene, godīgi atbildot, man bija bail, es nezināju, kā to pateikt, biju nolēmis to kaut kā darīt zināmu, kad būtu atlabusi no smadzeņu satricinājuma.
– Tev bija bail? Par mani padomāji?
Rolands atkal apsēdās uz krēsla, stingri satvēra Lienes plaukstas.
– Es to vien daru, kā par tevi domāju! Apsolu, ka darīšu visu, lai tevi izārstētu. Dzirdi, es neļaušu tev nomirt!
Liene nespēja vairs dusmoties, Rolanda skats liecināja par patiesu atklātību, un viņa viņam ticēja.
– Kas tagad notiks?
– Vispirms būs jāveic tev operācija … .
Rolands sāka stāstīt par viņas slimību un operācijas detaļām, ka to varēs darīt tikai pēc divām nedēļām un pēc tam būs jālieto zāles un rūpīgi sevi jāsargā gan no stresa, gan fiziskas pārpūles, tas dos laiku atrast veidu, kā atbrīvot viņu no otra audzēja, kurš bija izmēros mazāks, bet nopietni apdraudēja viņas dzīvību.
Laiks ritēja uz priekšu, Lienei nebija garlaicīgi, jo regulāri ciemos nāca Evita, citu dienu kopā ar Denisu, viņi aizrautīgi stāstīja par braukšanu uz Holandi. Rolands katru vakaru pie viņas pavadīja ilgu laiku, atnesot līdzi savu klēpjdatoru. Visi, Regīnu ieskaitot, skatījās filmas, pēc tam tās pārrunāja. Liene aizvien biežāk sāka zīmēt.
Veiksmīgi pārcietusi operāciju un pēc tās atkopusies, Liene visbeidzot tika izrakstīta no slimnīcas. Rolands kopā ar Denisu un Evitu bija izīrējuši viņas dzīvokli kādam jaunam pārim un tā vietā noīrējuši citu tālu prom no agrākās dzīvesvietas un darba. Salaspilī, līdzās Rolanda dzīvoklim, tādejādi parūpējoties, ka meitenei nebūs jāslīgst pagātnes atmiņās un jāraizējas par iespēju satikt Juri, viņai nu bija jāsāk dzīve pilnīgi no jauna.
– Liene, pagaidi mani pēc darba, brauksim kopā. Tu jau man tagad būsi kaimiņiene.
– Pat nezinu, par to priecāties vai raudāt.
Viņa centās jokot. Lieni biedēja nākotne. Nebija pat skaidrs, kas viņi ar Rolandu bija, vai attiecības, kuras balstījās uz garām sarunām, kopīgu filmu skatīšanos, sadošanos rokās un pāris neveikliem skūpstiem bija nodēvējamas par nopietnām. Viņai bija bail no tā, kas gaidīja ārpus slimnīcas sienām.
– Tikai un vienīgi priecāties!
– Man vajadzēs atrast darbu, par visu šo varēju vēl norēķināties ar to, kas bija iekrāts, bet nu vienīgie ienākumi ir īres nauda, ko atdošu par Salaspils dzīvokli. No kaut kā man tak pārtikt ar vajadzēs.
– Nokārtosi bezdarbniekus un laiku padzīvosi uz tiem. Gan jau atradīsim tev kaut ko piemērotu. Bet uzkavējies vēl slimnīca līdz pieciem, tad es atbrīvošos un varēsim braukt mājās.
Liene pasmaidīja.
– Labi, esmu te tik ilgi bijusi, ka pāris stundas jau neko nemainīs.
Liene sakārtoja savas mantas, laiks ritēja lēni, viņa vairs nerada mieru, tik ļoti gribējās prom. Bija atlikusi vairs tikai pusstunda, viņa nepacietībā paņēma somu un devās uz atpūtas telpu, cerot ka televīzija spēs novērst uzmanību no nemitīgās pulksteņa vērošanas. Tikko iekārtojusies skatīties raidījumu, viņa izdzirdēja Rolanda balsi, viņš gāja uz viņas palātu un runāja pa telefonu. Liene jau gribēja doties viņam pretī, kad izdzirdēja sarunu.
„Alisīt, es tak teicu, ka rīt pie tevis būšu. Protams, esmu noilgojies. Kā solīts, kad tad esmu tevi piekrāpis? Viss man jābeidz, svarīga tikšanās. Atā, es tevi mīlu, bučas!”. Rolands ielika telefonu sev kabatā un atvēra Lienes palātas durvis, bet Liene no atpūtas telpas bezspēcīgi apsēdās krēslā. „Arī viņam es esmu tikai rotaļlieta. Ko lai es tagad daru?”.
– Redz, kur tu esi! Jau nodomāju, ka esi aizbraukusi bez manis. Esi gatava? Braucam?
– Jā, braucam.
Liene nelaipni atbildēja, novēršot no Rolanda skatienu. Viņa pieliecās, grasoties paņemt savu somu, bet viņš pasteidzās pirmais, un abi devās prom no slimnīcas.
– Kāpēc esi tik nopietna? Kaut kas noticis? Slikti jūties?
– Jūtos labi, tikai nogurusi.
– Saprotu, gaidīt nav nekas patīkams.
Viņi klusēdami brauca uz Salaspili. Liene neteica ne vārdu, Rolands pāris reizes uz viņu aizdomīgi paskatījās. „Kas manai meitenei interesanti ir noticis, tas nav tikai nogurums… „
– Liene?
– Nu?
– Pastāsti, kas tevi nomāc?
– Es tak jau teicu, esmu tikai nogurusi.
– Neesmu jau akls, redzu, ka ir vēl kaut kas, ko man nestāsti.
– Pavisam nopietni.
– Labi. Kā teiksi. Skaties! Esam klāt, šī ir tava māja, 3.stāvā atrodas skaists vienistabas dzīvoklis. Evita teica, ka tas kā reiz būšot tavai gaumei.
Mājai līdzās atradās Maksimas veikals, neliela ieliņa, tās galā bija redzama Pareizticīgo baznīca. Radušai pie lielpilsētas trokšņiem viss likās tik kluss un mierīgs.
– Kāpjam augšā? Lūk, tajā mājā dzīvoju es. Arī trešais stāvs. Parīt tev noteikti būs jāatnāk ciemos. Gribu veikt tur remontu, vajadzēs tavu konsultāciju.
Liene pasmīnēja.
– Saki, tikai parīt, un kāpēc ne rīt, tev tak tagad sākas atvaļinājums?
Rolands aizdomīgi paraudzījās Lienē.
– Rīt man paredzēts aizbraukt ciemos uz laukiem, tur palikšu pa nakti. Varēsi no manis vienu dienu kārtīgi atpūsties.
Viņš smejoties atbildēja un slēdza vaļā dzīvokļa durvis un palaida Lieni pirmo viņas jaunajā dzīvesvietā. Neliels koridoris ar iebūvētu sienas skapi, plaša istaba un patīkama virtuve ar visu pienākošos iekārtojumu – gāzes plīti, izlietni un trīs virtuves skapīšiem. Apskatījusi dzīvokli, Liene secināja, ka tas ir vienkāršs, bet patīkams dzīvošanai.
– Šeit ir jauki, man patīk.
Rolands apmierināti pasmaidīja un cieši apķēra Lieni, viņš pieliecās, vēloties viņu noskūpstīt, bet viņa izvairījās un atbrīvojusies no apskāviena pagriezās ar muguru pret vīrieti.
– Roland, mēs nevaram būt kopā.
– Kāpēc? Es nesaprotu, kas notiek?
Viņš maigi pagrieza meiteni ar seju pret sevi, viņa raudāja.
– Mazā, kāpēc tu tā runā? Paskaidro!
– Es neesmu gatava attiecībām. Tas viss ir par strauju.
Rolands palaida Lieni vaļā un apjucis raudzījās viņā.
– Labi, ja tas tev liekas par strauju, tad piebremzēsim. Būšu tev tikai draugs, ar ko papļāpāt un uz kura pleca atbalstīties, kad būs grūti. Es nevēlos tevi steidzināt.
– Paldies par sapratni.
Liene sajuta atvieglojumu, kaut arī bija samelojusi, jo baidījās atzīties, ka dzirdējusi viņa sarunu ar Alisi. Viņa nepavisam nevēlējās ar Rolandu sastrīdēties. „Gan citreiz pateikšu patiesos iemeslus, bet tagad lai paliek kā ir”.
***
Rolands visu rītu cītīgi gatavojās braucienam uz laukiem. Iebrauca pa ceļam lielveikalā, sapirka dažādus augļus, torti, vīnu un devās ceļā. Viņš bija nolēmis savu pirmo atvaļinājuma dienu veltīt tikai un vienīgi meitenei, kuru mīlēja no visas sirds. Viņi gandrīz visu vasaru bija sazinājušies tikai caur telefonu un skype palīdzību, beidzot bija pienākusi tā diena, kad atkal viņu varēs cieši apskaut.
– Ak Dievs, pasaki man, kā lai es Lienei pastāstu par Alisi?
Viņš pat sev skaļi jautāja.
– Kāds es vispār esmu gļēvulis, nemaz neiedomājos, ka tas būs tik grūti. Vispār, kā lai arī Alisei par Lieni pastāstu ? Kādu laiku, kamēr ar Lieni man nekā nopietna nav, varu arī šo ne vienai, ne otrai nestāstīt, bet mūžīgi turpināties tā nevarēs.
Skaistas lauku mājas, kuras ieskāva vairāki vareni ozoli un jasmīnu krūmi, pavērās viņa skatienam. Ar satrauktu sirdi iestūrējis mājas pagalmā, pretī izskrēja sasveicināties māju sargs Dereks. Skaists kolliju sugas suns. Priecīgs luncinādamies gar Rolandu, suns līksmi smilkstēja.
– Derek, mierā! Nu, labs, suns, labs.
Smejoties viņš glāstīja suņa galvu.
– Čau!
Pāri pagalmam atskanēja skaļš sauciens. Viņš priecīgs paraudzījās uz meiteni – jaunu, apburoši skaistu, slaidu, izteiksmīgām brūnām acīm un skaistiem gariem brūniem matiem. Meitene ieskrēja Rolanda apskāvienos, viņš viņu pacēla uz augšu un līksmi saka griezt uz riņķi.
– Sveika, zaķīt! Kā es pēc tevis ilgojos!
– Es arī! Nāc, parādīšu ko es tev sagatavoju!
Alise līksmi sauca un paķēra Rolandu aiz rokas, nepacietīgi velkot uz māju pusi.
