Viņa acis zvēroja. Nervozi staigādams pa istabu, Juris domāja, ko darīt tālāk.
– Būs laikam viņa jāapciemo un jāpaskaidro, lai turpmāk uzvedas, kā pienākas.
Paņēmis jaunu cigareti, viņš to aizsmēķēja un jau daudz mierīgāk sāka novērtēt situāciju.
– Pati viņa pie tāda lēmuma nevarēja nonākt, draugu viņai nav, atskaitot to pamuļķi Evitu, tā droši vien būs izskalojusi Lienei smadzenes.
Juris ievilka plaušās dūmus un lēni tos izpūta.
– Negribas gar viņu rokas smērēt, bet, ja citu iespēju neatstās, būs vien jāparāda, kā ir pret mani jāizturas. Aizbraukšu pie šās vakarā, tagad lai papriecājās par savu varoņdarbu.
***
Liene pēc pusdienām ar Rolandu jutās patīkami, šaubas par izdarīto izvēli attiecībā uz Juri nemocīja, bija patīkama viegluma sajūta. Mazliet reiba galva, tādēļ viņa nolēma pamēģināt iemigt, tomēr pēdējo dienu notikumi nedeva miera. Viņa aizvēra acis, lai Gita domātu, ka viņa ir iemigusi, jo runāt negribējās ne ar vienu, tikai ļauties sapņiem.
„Es vēlos kaut ko uzzīmēt! Ārprāts, tik sen to neesmu darījusi!” Pēkšņās idejas iedvesmota, viņa paņēma zīmuli un ar rūgtumu secināja, ka nav neviena piemērota papīra. Gita pārstāja lasīt grāmatu un pievērsa uzmanību Lienei.
– Kaut ko meklē?
– Jā, bet, šķiet, tomēr nav.
– Varbūt varu kā izlīdzēt?
– Man nepieciešams papīrs. Vēlos kaut ko uzzīmēt.
Gita no sava skapīša izņēma mapi, kurā atradās vairākas tīras baltas A 4 formāta lapas.
– Derēs?
– Lieliski, milzīgs paldies!
– Nav par ko. Tev patīk zīmēt?
– Agrāk patika, ilgi nebiju zīmējusi un tagad radās liela vēlme to izdarīt.
– Tad noteikti dari, ļaujies iedvesmai, mākslā slēpjas mūsu dvēsele, ļauj tai izpausties.
Gita no jauna pievērsās grāmatas lasīšanai, ik pa brīdim paveroties kaimiņienes darbībā. Liene aizrautīgi zīmēja, pati neapzinoties ko, ļāva tikai prātam vadīt roku. Pēc 30 minūtēm Gita sajūsmā iesaucās:
– Kaut kas maģisks! Tu tik skaisti proti attēlot sadzīves ainiņas.
Liene samulsa, zīmējums vēl nebija pabeigts, vajadzēja pāris līnijas padzēst ārā, uzlikt ēnas, izcelt vairāk priekšmetus un putnus. Viņa raudzījās pati savā darbā un atskārta, ka ir uzzīmējusi Rolandu, kurš baro baložus.
– Paldies, bet tas vēl nav pabeigts.
Klusu atbildējusi, viņa sajuta ieplūstam dīvainu sajūtu – lepnumu, ka ir radījusi kaut ko, kas citos izraisa sajūsmu. Pie durvīm atskanēja soļi un palātā ienāca Lienes ārstējošā ārste, viņa izskatījās norūpējusies.
– Liene?
Meitene paraudzījās savā ārstē, kaut kas nebija kārtībā. Šādu savu dakteri viņa nebija redzējusi, šķita, ka viņa tikko valdīja asaras un meklēja vārdus, ko teikt.
– Jā?
– Saņēmu tavus pēdējos analīžu un pārbaužu rezultātus.
Ārste uz brīdi apklusa paraudzījās uz Gitu un turpināja.
– Ienāc manā kabinetā, izstāstīšu visu.
Liene uzvilka čības, atstāja zīmējumu turpat uz sava skapīša un sekoja dakterei līdzi uz viņas kabinetu turpat nodaļā. Telpa, kurā viņas iegāja, bija vienkārši iekārtota. Tur bija galds, kas vai lūza no papīru kalna, sienas skapis, tajā pārsvarā atradās medicīnas literatūra, pie sienām bija arī diplomi un sertifikāti.
– Sēdieties!
Ārste norādīja uz krēslu pie galda, Liene paklausīja un ziņkāri gaidīja, ko viņai teiks.
– Liene, jūsu galvassāpēm ir nopietns iemesls, vīruss, kuru ārstējam ir saasinājis slimību, kura jums visu laiku izraisījusi problēmas ar pašsajūtu.
– Par ko jūs īsti runājiet?
Liene nesapratnē raudzījās ārstē.
– Jums ir smadzeņu audzējs.
Ārste skumji noteica vienā elpas vilcienā un sameklēja uz galda lielu aploksni, kurā stāvēja kompjūtergrammas rezultāti un rādīja Lienei.
– Lūk, šeit, pie kreisajiem deniņiem.
– Tas ir labdabīgs? To ir iespējams izārstēt?
Lienes balss bija tikko sadzirdama. Viņai bija sajūta, ka kaklā ir iesprūdis kamols un acīs sariesās asaras.
– Analīzes rāda, ka labdabīgs. Konsultējos ar kolēģi no neiroloģijas klīnikas, viņš solījās uzņemties jūsu ārstēšanu, ja piekritīsiet. Šovakar viņš pie jums ienāks, kad beigs maiņu savā nodaļā.
– Bet kā jūs domājiet, to ir iespējams ārstēt?
– Ir zināmi vairāki gadījumi, kad cilvēks pilnībā ar tādu diagnozi izārstējas, bet par tālāko ārstēšanu jums šovakar izstāstīs dakteris Priede, viņš ir neiroķirurgs.
– Tātad pārsvarā tomēr neizārstējas?
– Neizdarīsim pārsteidzīgus secinājumus, nekas precīzi nav zināms. Galvenais ir ticēt, ka viss būs labi. Jūs esat jauna, organisms spēcīgs, noteikti izārstēsities, bet nemelošu, ārstēšanās būs ilgstoša. Neirologs ar jums izrunās visu, kas saistīts ar ārstēšanos.
– Tātad tālākā mana ārstēšanās atkarīga no tā, ko teiks šis dakteris Priede?
– Jā, un no mūsu nodaļās rīt pusdienlaikā jūs rakstīšu ārā, nav nozīmes jūs te ilgāk turēt. Par to, kā tālāk noritēs ārstēšana, izstāstīs neiroķirurgs, tā kā vakarā nekur nepazūdiet no palātas, viņš teica, ka aptuveni ap astoņiem būs.
Liene, iegājusi palātā, izplūda asarās. Gita līdzjūtīgi piegāja meitenei klāt un uzlika roku uz pleciem.
– Tu tikai nepadodies, Liene, lūdzu, izraudi sāpi un cīnies. Tu vari uzvarēt, tikai nepadodies.
Liene neko neatbildēja, tikai raudāja.
Pēc vakariņām viņa nolēma mazliet iziet pastaigāties, pulkstenis rādīja pusseptiņi vakarā. Viņa parēķināja, ka līdz neirologa vizītei ir pusotra stunda laika, un devās ārā.
Vakars bija sutīgs, tālumā ducināja pērkons, ārā bija daudz cilvēku, slimnieki ar saviem ciemiņiem pastaigājās vai vienkārši sēdēja uz soliņiem. Liene vēlējās būt viena, bet neredzēja nevienu vietu, kur tas būtu iespējams. Viss pamazām satumsa un pērkons bija dzirdams pa visam tuvu, nokrita pāris lietus lāses. Apkārtne kā uz burvju mājiena palika brīva no cilvēkiem, tikai Liene vienīgā bezmērķīgi soļoja pa vienu no celiņiem.
„Man ir 21 gads, bet neko es dzīvē neesmu sasniegusi, piedzīvojusi, redzējusi, nav ne savas ģimenes. Vairs nav arī darba, ne kārtīgas izglītības. Nomiršu un neviens pat mani neatcerēsies, jo nebūs nekas kā dēļ tas būtu vajadzīgs, neesmu paveikusi neko labu vai nozīmīgu. Mana dzīve ir bijusi tukša.”
– Liene!
Iztrūkusies no savām domām, viņa pagriezās virzienā, no kurienes skanēja balss. Pārsteigta Liene raudzījās nācējā. Juris, smēķējot cigareti, gāja pa celiņu pie viņas. Viņš izskatījās pavisam mierīgs, Lienei palika baisi no viņa, kaut kas vīrietī bija tāds, ko viņa nekad nebija pamanījusi. Juris piegāja klāt, satvēra meiteni aiz elkoņa un pievilka cieši klāt ar varu uzspiežot skūpstu uz lūpām. Liene ar spēku viņu atgrūda no sevis nost.
– Ko tu dari, es tev skaidri uzrakstīju, ka vairs nevēlos ar tevi nekādas attiecības! Tu jau mani nemaz neesi mīlējis, tikai izmantojis.
Meitenes balss bija stingra, viņa pati jutās pārsteigta, ka var tik droši runāt. Juris nicīgi pasmīnēja, paraudzījās apkārt, ļaudis tuvojošā negaisa izbiedēti, bija pazuduši, neviens šos abus nevarēja redzēt, bet drošības labad viņš nolēma Lieni aizvest uz nelielu ēku un krūmu ieloku, kur šos neviens nevarēja redzēt. Viņš satvēra Lieni stingri aiz elkoņa, tā ka viņa sāpēs iekliedzās.
– Aizver muti, ja nē, sāpēs vēl vairāk.
Cietā balsī viņš iečukstēja viņai ausī un saspieda roku vēl stiprāk. Liene sakoda zobus no sāpēm un, paklausot Jurim, neizdvesa ne skaņu.
– Nāc!
Pavēlot viņš vilka meiteni uz noraudzīto vietu. Sāka aizvien vairāk līt. Juri tas apmierināja, tas nozīmēja tikai to, ka tagad neviens ārā nerādīsies.
***
– Sveikas meitenes! Kurā palātā ir Liene Šmite?
Medmāsiņas smaidot raudzījās izskatīgajā ārstā un koķeti atbildēja:
– Ja apsolāt mūsu nodaļā iegriezties biežāk, tad pateiksim.
– Ja parūpēsieties pie sevis paturēt mūsu nodaļai domātos pacientus, tad iegriezīšos biežāk.
Uzsmaidot sievietēm viņš atbildēja.
– Tādā gadījumā lūdzu jums Šmites slimības vēsture un dodieties uz 13. palātu.
– Paldies!
Pateicies viņš uzreiz atvēra Lienes slimnīcas dokumentu ātri pārskatīja visus analīžu un pārbaužu rezultātus, smagi nopūtās.
– Bēdīga aina.
Skumji noteicis, aizvēra ciet mapi un devās uz norādīto palātu.
– Ļoti glīts ārsts, žēl, ka mūsu nodaļā tādi nestrādā.
– Uz tiem glītajiem tik vien skatīties drīkst, citas jēgas nav.
– Ko tu tā?
Vecākā medmāsa smejoties iejautājās savai jaunākajai kolēģei.
– Vai tad nezini, šis tak ir bijis trīs reizes precējies! Skaidrs, ka nav kārtīgs vīrietis, tos kurus daba apveltījusi ar labu izskatu, parasti ir apdalījusi ar līdzjūtību un atbildības sajūtu.
– Nezinu, kā tur ar viņa privāto dzīvi, bet kā ārsts Priede ir viens no labākajiem savā nozarē.
– Var jau būt.
Nīgri norūca jaunākā medmāsiņa un sāka gatavot zāles pacientiem, kuras bija jāpasniedz pirms miega.
Rolands dziļi ieelpoja un pieklauvēja pie 13. palātas durvīm.
„Liene būs pārsteigta mani ieraugot, cerams, tas nemainīs viņas attieksmi pret mani.” Izdzirdējis aicinošu „Jā”, viņš iegāja iekšā palātā un pārsteigts apstājās – viņš redzēja citu sievieti, nevis Lieni.
– Liene Šmite?
– Nē, Liene izgāja ārā. Jūs laikam esat dakteris Priede? Viņa teica, ka astoņos būs atpakaļ.
Rolands ieskatījās savā rokas pulkstenī, rādīja 15 minūtes pāri astoņiem, tad paraudzījās uz loga pusi – ārā lija lietus un bija pamatīga krēsla.
– Droši vien kaut kur patvērusies no lietus. Man ir jāsteidzas mājās, tādēļ atstāšu viņai zīmīti, lai rīt pie manis no paša rīta ienāk.
Piegājis pie Lienes skapīša viņš nolika savu mapi, paņēma pildspalvu un lapiņu no sava portfeļa ātri uzrakstīja zīmīti: „ Liene, ienāciet pie manis rīt no rīta 18. nodaļā. Vēlams – līdz plkst. 9:00. Dr. R. Priede”. Liekot zīmīti uz viņas skapīša, viņš ievēroja tur atstāto zīmējumu.
– Es, atvainojos, to zīmēja Liene?
– Jā. Piekritīsiet, skaists darbs?
– Ļoti! Meitenei ir talants!
Smaidīdams viņš zīmējumu nolika atpakaļ uz skapīša un nodomāja: „Pamēģināšu viņu teritorijā uzmeklēt, vēlos ar viņu parunāt jau šovakar”.
***
Juris, stingri turot Lieni aiz rokas, ar baudu noskatījās, kā meitene izbijusies cieta sāpes.
– Ņem manu telefonu un piezvani Evitai, pastāsti, cik ļoti mīli mani un, ka nevēlies viņu vairs redzēt savā tuvumā.
– Juri, lūdzu, nē, viņa ir mana vienīgā draudzene. Kam tev tas vajadzīgs?
– Ja viņa būtu tava draudzene, nekad neko par mani sliktu neteiktu, bet viņa bija tā, kas tevi pierunāja mani pamest. Vai nē?
– Nē, es pati tā nolēmu!
Liene, saņēmusi drosmi, raudzījās Jurim acīs, tajās nebija ne kripatiņas līdzjūtības. Viņš sāka smieties.
– Tu? Beidz, tu esi nožēlojama niecība, kura nav spējīga pieņemt nevienu patstāvīgu lēmumu! Liene, es nekad nenoticēšu, ka tu to pati izdomāji. Zvani!
– Nezvanīšu!
– Ak, tā?
Stingri sagriezis Lienes elkoni tā, ka viņa sāpēs skaļi iekliedzās, par ko saņēma sitienu pa galvu ar plaukstu.
– Aizveries kuce un klausies! Domā Jānis cieta autoavārijā negadījumā? Zini, tā viss gluži nebija un, ja tava draudzenīte stāvēs man ceļā, arī viņai var gadīties tāds negadījums. Tā ka zvani!
Liene izbijusies iztaisnojās, deniņi pulsēja, galva pamatīgi reiba, augumu klāja auksti sviedri, „Tas nevar būt.. vai Juris to domāja nopietni. Viņš – Jāni, savu miesīgu brāli … “
– Zvani!
– Labi.
Liene vārgi atbildēja un paņēma pasniegto telefonu. Saņēmusi visus spēkus, viņa piezvanīja Evitai.
– Klausos!
Atskanēja vienaldzīga Evitas balss.
– Evita? Te Liene.
– Liene! Kāpēc tu zvani no Jura telefona? Tikai, lūdzu, nesaki, ka …
– Jā, esmu ar viņu kopā un būšu vienmēr.
– Tu esi idiote.
– Tu tā domā? Ja tā, tad mēs vairs nevaram būt draudzenes.
– Labi, piekrītu! Ja tāda ir tava izvēle, lai tā būtu!
Brīdi telefonā valdīja klusums, tad Evita pateica niknu „čau” un nolika klausuli.
Evita brīdi klusēja, domīgi raugoties telefonā.
– Deniss, Lienei ir nepatikšanas!
– Kas tad noticis?
– Viņa teica, ka ir atkal ar Juri kopā, bet es varu pat saderēt, ka tas idiots ir viņu piespiedis tā pateikt, pēc balss varēja saprast, ka viņa tik tikko valdās, lai neraudātu.
– Tu esi pārliecināta par to? Kāpēc lai viņš to liktu darīt?
– Pilnīgi, jo Juris ir tieši tāds pats kā manas māsas bijušais vīrs. Noteikti grib, lai Lienei nebūtu neviena, ar ko parunāties un kas viņai varētu palīdzēt. Atpazīstu tādus pa gabalu. Mani nomierina tikai tas, ka Liene ir slimnīcā un tur viņai nekas nevar notikt.
– Aizbrauksim rīt pie viņas kārtīgi izrunāties, ja Juris ir tiešām tāds, kā tu saki, tad Liene ar steigu ir jādabū prom no Latvijas.
Evita uzsmaidīja savam puisim un pamāja ar galvu, apstiprinot viņa teikto.
Juris, apmierināts par Lienes sarunu ar Evitu, paņēma no viņas telefonu.
– Redz, kāda esi malacīte! Es ar tevi lepojos!
Juris ciniski noteica, neizjūtot ne mazāko žēlumu pret raudošo meiteni.
– Tagad, mīļumiņ, zvērēsi, ka nekad vairs neiedrošināsies kaut ko darīt pret manu gribu un darīsi visu, ko likšu!
– Es apsolu.
– Neskanēja pārliecinoši!
– Juri, es tiešām apsolu darīt visu, ko tu vēlēsies.
– Zini, man ļoti sāpēja tava nelietīgā rīcība! Tev nešķiet, ka es būtu pelnījis atvainošanos no tavas puses?
– Lūdzu, piedod!
– Skaļāk! Es nedzirdēju!
– Lūdzu, piedod man!
Liene caur asarām iesaucās skaļāk.
– Labi, šoreiz es tev piedodu, nākamreiz gan tu tik viegli netiksi cauri.
Juris pavērās apkārt un ieraudzīja pa celiņu nākam kādu vīrieti.
– Man vairs nav laika ar tevi krāmēties. Kad tevi raksta ārā no slimnīcas?
– Rīt.
– Labi, gaidīšu rīt vakarā tevi mājās, mīļumiņ. Tagad gribu sev pienākošos atvadu skūpstu.
Liene, pārvarot sāpes un rūgtumu, noskūpstīja Juri.
– Uz tikšanos rīt! Jā, un nodaļā neaizmirsti paskaidrot, cik neveikla esi un kā nokriti, savainojot roku un galvu.
Ļauni caur smiekliem noteica Juris un, atstājis Lieni vienu, ātriem soļiem devās ārā no slimnīcas teritorijas uz savu mašīnu.
Rolands iztālēm pamanījis pāri, kuri nojumē divu ēku stūrī sarunājās. „Cik savāds pāris, meitene puisi noskūpsta, bet skatās zemē, pat ar skatienu nepavada savu mīļoto, varu saderēt, ka viņa viņu nemīl. Cik cilvēki ir savādi tēlojot jūtas, kuru nemaz nav, domājot, ka tā pasargā otru no sāpēm.”
Lietus pieņēmās spēkā, nogranda pērkons, vairākām apkārtnes mašīnām no spēcīgā spēriena iedarbojās signalizācija. No Rolanda lietussarga vairs nebija nekāda jēgas pāris sekundēs viņš bija izmircis pilnība. Viņa uzmanību piesaistīja meitene, kura, aizejot viņas mīļotajam, bija paspērusi tik pāris soļus uz priekšu un stāvēja spēcīgajā lietusgāzē nemaz necenšoties no tās paslēpties. Pēkšņi meitene paspēra soli uz priekšu satvēra galvu un nokrita.
– Sasodīts, viņa zaudēja samaņu!
Nometis lietussargu, viņš ātri pieskrēja klāt meitenei, kura bezsamaņā gulēja uz zemes.
– Ak, Dievs, Liene! Mazā, turies!
Paņēmis meiteni uz rokām, viņš nogādāja viņu turpat līdzās esošajā nodaļā.
Aiz loga skaļi vīteroja putni, rīta saule spīdēja tieši logā, Liene dzirdēja medmāsiņas balsi. Viņa ar mokām atvēra acis.
– Ā, pamodāties. Kā jūtaties?
– Kur es esmu?
Liene atvērusi acis aptvēra, ka atrodas slimnīcā, bet tā nebija viņas palāta. Galvā valdīja īsts juceklis, viņa galīgi nesaprata, kas bija noticis.
– Neiroloģijas klīnikā. Jūs vakar uz ielas samaņu zaudējāt. Jums paveicās, ka mūsu dakteris gāja garām, savādāk kas zina, kā būtu viss beidzies. Kā jūtaties, galva nesāp?
– Mazliet sāp un reibst.
– Atnesīšu jums tūlīt zāles.
Liene paraudzījās uz sevi, mugurā bija slimnīcas drēbes. Medmāsiņa, ievērojusi meitenes darbību, paskaidroja:
– Jūsu drēbes bija galīgi izmirkušas, tādēļ pārģērbām slimnīcas apģērbā, bet jūsējās nodevām veļas mazgātavai, pēc 2 dienām saņemsiet atpakaļ.
– Man ir savas mantas, citā nodaļā – terapijas.
Liene vārgi noteica un aizvēra acis, jo galvassāpes sāka pieņemties spēkā.
– Nesatraucieties, nekur tās nepazudīs. Tagad tikai atpūtieties, tūlīt atnesīšu jums zāles.
Lienei pēc zālēm, kļuva vieglāk un jau brokastlaikā viņa sajutās pietiekami labi, lai pieceltos sēdus, galva mazliet vēl reiba, bet tas bija paciešams.
– Sveika, jūties jau labāk?
Jautāja Lienes palātas biedrene, kundze ap gadiem 60, viņa bija ļoti vāja, bet ar dzīvespriecīgām acīm, krunciņas ap acīm un lūpu kaktiņiem liecināja, ka viņa bieži smējās, sirmie mati bija apgriezti pavisam īsi.
– Jā, paldies.
Liene pateicās un skumji uzsmaidīja kundzei.
– Tu esi Liene? Mani sauc Regīna.
– Patīkami iepazīties. Jūs jau šeit sen?
– Nedēļu, sanāca pavisam neveiksmīgi nokrist un sasitu galvu, izrādījās smadzeņu satricinājums. Vēl nedēļu dakteris teica, ka mani nelaidīšot mājās. Tu gan par sevi nesatraucies, mūsu dakteris ir viens no labākajiem šīs nodaļas ārstiem, gan arī tevi dabūs uz kājām. Bet ko tu, meitiņ, darīji vakar ārā tajā šausmīgajā negaisā? Pats Dievs būs licis mūsu dakterītim iet garām tai laikā.
Pēkšņi Liene nobālēja, viņa atminējās tikšanos ar Juri. Viņa paraudzījās uz savas rokas elkoni, uz tā bija redzams pamatīgs zilums, kurš atgādināja četru pirkstu nospiedumus.
Atvērās durvis un palātā ienāca Rolands, viņam mugurā bija balts halāts. Liene pārsteigti raudzījās vīrietī.
– Labu apetīti!
– Paldies, dakterīt!
Regīna laipni atbildēja. Bet Liene, izdzirdot, kā Regīna bija nosaukusi Rolandu, pavisam apjuka.
– Regīna, šodien drīkstiet arī mazliet pastaigāt, bet nekur tālu, tepat vien pa palātu. Sarunāts?
– Oi, paldies, savādāk no gulēšanas pavisam stīva jūtos.
– Tā? Un mūsu jaunā paciente kā jūtas?
– Labi, es šodien gribētu braukt mājās.
Rolands sāka smieties.
– Tuvākajās desmit dienās tas nebūs iespējams.
– Nē, es nevēlos šeit palikt, parakstīšu visus nepieciešamos papīrus, ka uzņemos visu atbildību. Es vēlos braukt mājās!
Pēdējos vārdus Liene teju vai izkliedza, Regīna satrūkās, bet Rolandam no sejas pilnībā izzuda smaids.
– Labi.
Rolands nopietni noteica un atstāja palātu. Tikko aiz viņa aizvērās durvis Regīna dusmīgi paraudzījās meitenē.
– Meitiņ, tu vispār apjēdz, ko grasies darīt? Tevi tak no nāves skavām vakar esot šis vīrietis izrāvis. Kādas mājas? Jāārstējas!
– Ziniet, paklusējiet, pirmkārt, es neesmu jūsu meita un, otrkārt, nevienam neprasīju mani glābt, labāk būtu bijis, ja neviens mani nebūtu atradis!
Liene nikni iekliedzās un iekrita ar seju spilvenā.
– Ak, ko dzīve tev ir nodarījusi, ka vairs nevēlies to baudīt?
Regīna turpināja ēst brokastis un līdzjūtīgi raudzījās uz Lieni, kura, paslēpusi seju spilvenā, klusi raudāja. Palātā atkal ienāca Rolands, stumjot invalīdu ratiņus. Piestūmis tos pie Lienes gultas, viņš neko nesakot paņēma meiteni un iecēla krēslā.
– Liec mani mierā!
Caur asarām iekliedzās Liene, bet Rolands to neņēma vērā.
– Regīna, jums salvetes ir?
– Jā, tūlīt iedošu.
Izņēmusi no skapīša atvilktnes salvetes, viņa pasniedza divas ārstam. Rolands Lienei tās ielika rokā:
– Noslauki asaras un aizbrauksim līdz manam kabinetam. Parakstīsim papīrus!
Pēdējos vārdus viņš izteica ar pārspīlētu nopietnību un izstūma meiteni ārā no palātas. Gaitenī viņi satika sanitāri,, kura nesa Lienes somu.
– Dakter, es atnesu meitenes mantas.
– Ļoti labi, aiznesiet uz 4. palātu.
– Nu, re Liene, tavas mantas arī atceļoja uz šejieni.
Liene klusēja, truli raugoties sev priekšā. Rolanda kabinets bija kā visiem ārstiem, Liene ievēroja, ka viņam uz galda stāvēja rāmītī ielikts viņas zīmējums.
– Paskaties, kāds vienreizējs zīmējums! To zīmējusi esot ļoti talantīga un skaista jauna sieviete, nelaime tik tā, ka viņai nemaz negribas dzīvot, līdz ar to pasaulei nebūs lemts iepazīties ar viņas darbiem. Skumji.
– Ar kādam tiesībām tu to esi paņēmis sev?
– Ar tām pašām, ar kurām tu atļāvies uzzīmēt mani.
– Es vēlos parakstīt dokumentus, lai varu atstāt slimnīcu! Tāpēc mēs te tak atnācām.
– Jā, tiesa. Vispirms es pazvanīšu policijai un paziņošu par vardarbību.
– Kāds tam sakars ar mani?
– Vistiešākais. Šis zilums tev uz rokas ir nepārprotams rokas pirkstu nospiedums, tāpat kā, lūk, šis te zilums pie deniņiem ir apstiprinājums tam, ka sists ir ar dūri.
– Tie nav sitieni, es nokritu un sasitos!
– Es izskatos pēc idiota, tavuprāt? Skaidri redzams, kādā veidā tie iegūti un mans pienākums ir ziņot par acīmredzamu vardarbību!
Rolands pacēla telefona klausuli un sāka griezt telefona numuru. Lienes acu priekšā parādījās aina no Jāņa bērēm un ausīs skanēja Jura vārdi „ar Evitu arī var notikt autonegadījums.” Viņa saņēma spēkus, strauji piecēlās no krēsla un izrāva Rolandam no rokas klausuli un nospieda telefonam pogu, lai pārtrauktu zvanu. Galva spēcīgi sareiba, bet nokrist viņa nepaspēja, Rolands jau bija paguvis viņu satvert un uzmanīgi nolika atpakaļ ratiņos.
– Nomierinies un noslēdzam darījumu. Es neziņoju policijai par notikušo, bet tu apņemies piekrist ārstēšanai un pārtrauc attiecības ar to, kurš to tev nodarīja.
Rolands ar roku norādīja uz Lienes zilumu.
– Roland, es nevaru.
– Kāpēc? Es nesaprotu.
– Vienkārši nevaru.
– Liene, paskaidro! Ja baidies no tā kretīna, apsolu, ka viss, ko pateiksi, paliks tikai starp mums, ja vien paliksi šeit ārstēties.
– Tiešām apsoli nevienam neteikt?
Rolands notupies pie ratiņkrēsla pretī Lienei, satvēra viņas rokas un raudzījās meitenes acīs. Liene atkal sāka raudāt, bija tik ļoti bail, bet jūtot, ka Rolandam var uzticēties, viņa izstāstīja visu par savu un Jura tikšanos. Kad viņa pabeidza runāt, vīrietis piecēlās, viņa rokas bija stingri sažņaugtas kulakos. „Tas viss izklausās tik neticami, bet man nav pamata neticēt viņai,” viņš pie sevis domāja.
– Roland, tikai, lūdzu, tas lai paliek starp mums, man ļoti bail no viņa. Zinot Juri, viņš panāks to, ka ticēs viņam, nevis man. Es tevi ļoti lūdzu, nesaki nevienam. Tu man apsolīji.
– Jā, apsolīju gan.
Rolands domīgi novilka un apsēdās savā krēslā pie galda, raudzījās pa logu un nopietni pārdomāja tikko dzirdēto, tad paraudzījās Lienes zīmējumā un sirsnīgi pasmaidīja.
– Es zinu, ko darīt! Tu ar to kretīnu nedrīksti vairs tikties! Skaidrs ir tas, ka viņš tevi ir pamatīgi iebiedējis, bet man ir labs plāns, kā mēs panāksim, lai viņš tevi liek mierā. Atstāj visu manā ziņā!
– Roland, ko tu esi izdomājis?
– Viss būs kārtībā, nesatraucies. Uzticies man! Vispirms tu man iedosi viņa telefona numuru un es viņam piezvanīšu un pateikšu, ka vēlos ar viņu parunāt zem četrām acīm par tavu slimību un viņam sastāstīšu visādas muļķības, ka viņam pāries jebkura vēlme būt ar tevi kopā.
– Kādas muļķības?
– Nezinu vēl, kaut ko izdomāšu. Bet tagad tevi nogādāšu atpakaļ uz palātu, kārtīgi atpūties, tev kategoriski aizliegts staigāt un ir stingrs gultas režīms.
Kad Liene jau atradās savā palātā Rolands nodeva medmāsai informāciju, kādas analīzes un pārbaudes nepieciešams veikt Lienei un kāda zāles jādod, tad devās uz savu kabinetu, pa ceļam mobilajā telefonā uzspiežot telefona numuru.
– Daini? Čau! Man te ir tāds gadījums, kur vajadzīga tava palīdzība.
– Čau, Roli! Kas tad noticis?
– Man nodaļā ir meitene, kur acīmredzams, ka viņai ir sists. Apsolīju, ka policijai neziņošu, ja viņa apsolīsies ārstēties, jo grasījās rakstīties ārā no slimnīcas.
– Tad cik saprotu viņa atsakās ziņot pati?
– Jā.
– Un tu pirmais ko dari, lauz viņai doto solījumu un zvani man uz iecirkni?
Dainis sāka smieties.
– Nemaz nesmejies, šoreiz lieta ir nopietna, es tev nezvanu kā policistam, bet kā draugam pēc padoma kā rīkoties tālāk.
– Labi, stāsti, kas par lietu.
Rolands draugam izstāstīja visu, ko Liene bija viņam uzticējusi.
– Reālākais, ko mēs varam tam viņas sitējam izdarīt ir izteikt brīdinājumu, pa cik miesas bojājumi nav nopietni, tad no pieredzes varu teikt, ka pēc tam vecis viņai nopietni atriebsies un visticamāk tā, ka viņa neko nevarēs pierādīt. Diemžēl tāda ir mūsu likumdošana.
– Tad es neko nevaru darīt, lai viņai palīdzētu likumiskā ceļā?
– Diemžēl nevari gan.
