Vārda dienu svin: Benita, Everita, Verita, Emerita

Romāns Tikai nepadoties! 22.daļa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

– Man ir labāka doma. Nedzersim tēju! Ko saki par vīnu?

– Kādu?

Rolands izbrīnīti paraudzījās jaunajā sievietē, viņa neizskatījās pēc tādas, kura orientētos vīnos.

– Čīles sausais sarkanvīns. “Gran tierra reserve merlot”.

Viņš ņemot pudeli no plaukta, pavirši noteica. Madara pamanīja vairākas alkohola pudeles, lielākoties visas bija neiesāktas un tādas, kuras veikalos parasti nemaksāja maz.

“Izskatās, ka šais mājās parastu mantu neviens nelieto, man pat nav nojauta, kā tas vīns garšo, bet, ja piedāvā, jānoriskē.”

– Labprāt.

Madara viegli uzsmaidot atbildēja.

– Vislabākā uzkoda būs zilais siers. Tas kopā ar vīnu dod patīkamu garšas sajūtu.

Viņa apstulbusi klausījās Rolandā.

“Zilais siers – tas tak ir pūdētais, un kopā ar vīnu! Ārprāts, es to vispār pārdzīvošu normāli? Bet dzīvē jau vajag izmēģināt arī ko tādu un, ja nu patiešām ir gardi. Galu galā, neko citu kā Kagorus un lētos vīnus es mūžam neesmu dzērusi un kā vienīgo uzkodu izmantojusi šokolādi vai vīnogas.”

Uz galda šķīvītī glīti sagriezti kubiņos Rolands nolika sieru, salēja vīnu glāzēs un pasniedza vienu no tām Madarai.

– Tad par satikšanos!

Viņš uzsmaidīja un saskandināja ar Madaru glāzes, tikmēr jaunā sieviete apmulsusi pamāja ar galvu un iedzēra malku vīna. Tas viņai šķita skābs, it kā mēle tiktu sarauta čokurā. Rolands uz viņas pusi pastūma sieru un pats paņēma gabaliņu. Nedroši sekojot viņa piemēram, Madara paņēma sieru.

– Super garša! Vai ne? Daudzi to neprot novērtēt!

“Šķiet es arī…,” Madara košļājot sieru pie sevis domāja un, lai noskalotu nepatīkamo garšu, uzdzēra vīnu, kurš iepriekš arī nebija izraisījis sajūsmu. “Mm, vispār nav tik slikti.”

– Mēdz teikt, ka garšas sajūta ir jāizkopj.

Madara dziļdomīgi noteica.

– Tieši tā.

Rolands apsēdās pie galda iepretim sievietei.

– Madara, tev Liene ir kaut ko par mani stāstījusi? Kāpēc viņa tā? Ai, es vispār saprotu, kāpēc …

– Roland, laikā, kad jūs iepazināties, Lienei bija ļoti smags dzīves periods un tu biji viņai kā labais sargeņģelis, pie kura patverties no visām nebūšanām.

– Viņai vēl aizvien nav viegli! Padomā pati, tu spētu dzīvot ar apziņu, ka esi smagi slima? Man jau liekas, ka viņa steidz visu izdzīvot un baidās no nopietnām attiecībām.

– Nemāni sevi! Vai tiešām nesaproti, ka slimība viņu pēdējā laikā vismazāk uztrauc, reizēm šķiet, ka viņa to ir pavisam aizmirsusi. Zinu, ka tev to sāpīgi dzirdēt, bet viņa tevi nekad nav mīlējusi.

Rolands domīgi iemalkoja vīnu, paraudzījās Madarā, tad nodūra galvu, raugoties savā vīna glāzē. Iestājās klusums, Madara jutās ļoti neveikli, jo nezināja, ko lai šādā brīdī saka.

– Es laikam nekad vairs nespēšu nevienu iemīlēt. Ārprātā sāp …

– Nesaki tā, laiks dziedē visu.

– Laiks? Neesmu vairs divdesmitgadnieks, var jau teikt, ka arī ne trīsdesmitgadnieks! Nedomāju, ka jelkad spēšu kādai uzticēties un ļaut sev pietuvoties, tik tuvu, lai es viņu iemīlētu.

– Tev tik tagad tā šķiet.

– Madara, neesmu pusaugu puika, tomēr zināma dzīves pieredze man aiz muguras ir.

– Pieredze, ne pieredze, bet tas, ka mīlestība nešķiro vecos un jaunos, gan ir sen zināms fakts un pret visiem vienādi attiecas. Tā, ka … .

– Ja? Tad pasaki man, kā tik gudra, izskatīga – tad kad, ģērbies normāli, sirsnīga sieviete kā tu, esi vēl viena pati? Ļauj minēt, mīlēji tik ļoti, ka tagad uzliec galvā masku, sataisi sevi par ķēmu un savus skaistos dzejoļus pārvērt ārprātīgā mūzikā, lai tikai atbiedētu no sevis visus potenciālos pielūdzējus?

– Jā, tu nu gan vari būt skarbs.

– Bet patiess! Ko man melot? Kā ir, tā saku.

– Toties dumjš, jo muļķīgi turpini cerēt, ka Liene pie tevis atgriezīsies, lai gan ir kopā ar tavu paša brāli, kurš ar viņu ir viena vecuma.

– Es vēl esot skarbs! Bet saņēmu ko pelnījis, nevajadzēja man tevi aizvainot.

Rolands iesmējās, pacēla glāzi un saskandināja ar Madaras glāzi.

– Piedod.

– Viss ir okey, piedod man arī. Tomēr tev ir taisnība, es tiešām esmu muļķis. Kaut kā tam ir jātiek pāri un jāatlaiž man emocionāli tā Liene vaļā.

– Zini, bet tev arī ir taisnība! Kad esi skarbs un savādāks pret pasauli, tad neviens necenšas tevī ielīst un sāpināt, bet turas pa gabalu.

– Tā gan ir, bet vai tā ir pareizi?

– Redzi, nu! Vai ir pareizi? Ko teici pats pirms brīža, ka nekad nespēsi pielaist nevienu sievieti sev klāt?

– Nu, labi, varbūt kaut kad. Bet vispirms līdz galam jāizslimo šī slimība – vārdā Liene. Par veiksmīgu atveseļošanos!

Rolands pacēla glāzi un izdzēra līdz galam. Madara tikai skumji pasmaidīja un iemeta mutē siera gabaliņu, kuru viņa jau paguva atzīt par patiešām lielisku uzkodu pie vīna, un arī mēle vairs nejutās dīvaini, bet izbaudīja visai patīkamu garšas buķeti.

“Tik tiešām, garša ir jāizkopj, kā ik viss, kas ir mums apkārt!”

Rolands piepildīja glāzes vēlreiz. Madara viņā ieskatījās – ārēji spēcīgs, izskatīgs vīrietis, dzīvē daudz sasniedzis un pieredzējis, ar interesantu vaļasprieku, pārticis, bet tai pat laikā ļoti vientuļš un nelaimīgs. “Cik dzīve dažkārt var būt netaisnīga pret cilvēku, bet varbūt, tā ir likteņa korekcija, lai mēs nākotnē spētu novērtēt to kas vēl tiks dots…”

 

***

– Ruņčuk, man bail.

– No kā? Tie ir tikai mani vecāki!

– Ne tikai, tie ir arī Rolanda vecāki un viņi noteikti ir ļoti neapmierināti, ka es viņu padarīju nelaimīgu.

– Jā, bet padarīji laimīgu mani. Nomierinies, viss būs kārtībā!

Liene nedroši iekāpa taksometrā, kuram bija jāaizved uz kopmītnēm. Atgriezusies no Roterdamas divas nedēļās vēlāk, kā bija sākumā iecerēts, viņa satraukti gaidīja visu to, kas viņu šeit Latvijā sagaidīs. Viņa bija nolēmusi atgriezties Holandē, tādēļ jāuzraksta atlūgums, jānokārto arī visi medicīnas dokumenti, lai turpinātu ārstēšanos jau Roterdamā. Un, protams, jāsatiekas ar Madaru. Viņa bija sailgojusies pēc sarunām ar draudzeni, bet visvairāk biedēja tas, ka būs jātiekas ar Rolandu. Viņai sāpēja tas, ka bija viņam tik ļoti nodarījusi pāri. Bet vai tā bija viņas vaina? Viņa bija atļāvusies būt patiesa pret sevi un neliedza būt sev laimīgai.

Arturs viņai pamāja ar roku atvadām un pats iekāpa citā taksometrā, lai dotos pie drauga, kur bija plānojis uz laiku apmesties.

Liene nervozi rokās grozīja mapi, kurā atradās Madaras sūtītie dzejoļi un viņas zīmētie zīmējumi.

“Cerams, ka viņai patiks. Ak, Dievs, kā esmu pēc viņas sailgojusies. Madara man kļuvusi gluži vai par māsu – gudra un prātīga. Man vajadzīgs viņas padoms un uzmundrinājums. Es nezinu, ko lai daru! Esmu laimīga, bet vai drīkstu tāda būt?”

Taksometra šoferis pieturēja pie ēkas durvīm, Liene viņam pasniedza samaksu par braucienu, un paņēmusi somas devās uz istabiņu. Madaras nebija. Liene zināja, ka draudzene atrodas darbā, vēl bija jāgaida trīs stundas līdz viņas atnākšanai.

Izkrāvusi no somas mantas un dāvanas, viņa izslēdza gaismu un iekrita gultā, klausījās skaņās, kas nāca no ielas un blakus telpām. Cik neticami ātri bija pienākuši jau Ziemassvētki, šķiet vēl pavisam nesen bija vasaras siltās un gaišās naktis. Noguruma mākta viņa uz brīdi iemiga.

– Ooo! Čau! Es domāju, ka tu tikai rīt atgriezīsies!

Liene, samiegojusies atvēra acis, durvīs pārsteigta stāvēja Madara, kā ierasts, ģērbusies melnās drēbēs.

– Sveika, gribēju tevi pārsteigt, bet nejauši aizmigu.

Meitene piecēlās no gultas un cieši apskāva Madaru.

– Kā es pēc tevis sailgojos!

– Es arī. Stāsti visus sīkumus, no e-pasta vēstulēm jau daudz neko saprast nevar. Kas tev ar Arturu veidojās? Cik nopietni? Vai tiešām pārcelsies uz turieni pavisam? Kā tur ar darbu? Kā vispār ar veselību?

– Pagaidi, mums viss vakars priekšā, iedzersim vīnu un visu izrunāsim. Tepat veikalā paņēmu to, ko parasti dzērām, saldo kagoru.

Liene iesmējās no lielā jautājumu daudzuma, kurus uzdeva Madara.

– Labi, es tikai ātri nomazgāšos, šodien darbā bija jātīra sistēmas mašīnas – kā nekā rīt jau svētki, tagad darbā tikai pēc Jaunā gada jāiet.

– Oho, tik ilgi brīvs.

– Jā, divas nedēļas, visiem to kā atvaļinājumu noformēs, lai darbinieki kā pienākas var svētkus atzīmēt.

– Forši. Tad jau tu rīt uz mājām brauksi pie mazā?

– Jā, tāda doma ir, bet … . Liene, parunāsim pēc tam, es ieiešu dušā un tad. Labi?

– Okey. Es tikmēr saliešu vīnu un uztaisīšu ko uzkožamu.

– Zini, vajag aiziet līdz veicim un nopirkt pūdēto sieru!

– Ej ieskrieties, to preteklību netaisos ēst!

– Jā, bet ar sauso vīnu, tā ir kolosāla kombinācija.

Liene iesmējās.

– Piedod, bet ne priekš manis, esmu mēģinājusi – Rolands reiz cienāja, neko drausmīgāku nebiju provējusi. Vēē, pat atceroties nelabi paliek. Labi, ka toreiz viņam bija arī normāls vīns mājās, kuru bija Arturs atvedis, patīkams un salds, un kā uzkoda lieliski der kaut kas no gaļas vai vīnogas.

Madara paraudzījās smaidošajā meitenē. “Nē, es tomēr aiziešu pēc tā siera … Un varbūt arī vīnu paņemt…”

– Es tomēr vispirms ātri aizskriešu līdz veikalam.

– Ej uz dušu, es aiziešu, uzraksti ko vajag nopirkt.

– Ja? Labi.

Madara uzrakstīja uz lapiņas ko vēlas, Liene pārsteigti pārlasīja uzrakstīto.

– Fuj, bet nu labi, paņemšu. Cigaretes tev nevajag nopirkt?

– Nē! Es vairs nepīpēju.

– Oho, super! Sen atmeti?

– Cik nu sen – nedēļu atpakaļ. Viss, eju mazgāties, parunāsim pēc tam.

***

Madara lēnām izskatīja Lienes zīmējumus, tikmēr meitene satraukta pētīja draudzenes sejas grimases mēģinot uzminēt viņas domas par tiem.

– Liene! Es negaidīju, ka tu tā …

– Ko, es pat cītīgi izlasīju vairākkārt tavus dzejoļus, nopietni – no visas sirds pievērsos zīmējot, cenšoties attēlot uzrakstītos vārdus, sākumā jā, visai pavirši, bet vēlāk katram dzejolim radīju citu zīmējumu – daudz izjustāk.

– Beidz taisnoties!

Madara iesmējās un turpināja;

– Tie ir lieliski! Esmu sajūsmā! Tagad tikai viss jāsakārto un līdz pavasarim izdosim mūsu kopdarbu. Iedomājies – “Madaras dzeja un Lienes ilustrācijas”.

– Man prieks, ka tev patīk! Es tā baidījos, ka kaut kas būs ne tā, kā vajag.

– Nē, viss ir lieliski! Tālākos darbus atstāsim pēc Jaungada, tagad, lai stāv mapē. Man ir pazīstams cilvēks, kurš palīdzēs ar izdošanu.

– Tad labi. Bet kā ar finansēm? Cik zinu, izdot grāmatu nav lēts prieks.

– Nav, bet man mazliet ir iekrāts un ceru, ka līdz pavasarim sadabūšu trūkstošo summu.

– Ļauj man arī tai visā piedalīties, galu galā, tā jau ir arī reklāma man – manas ilustrācijas tomēr. Dalām izdevumus uz pusēm! Ko teiksi?

– Labi, ja tā vēlies, lai tā notiek!

– Neticami, ja man kāds gadu atpakaļ būtu teicis, ka es sēdēšu strādnieku kopmītnēs, tikko atgriezusies no Holandes un kopā ar draudzeni sapņošu par kopīgas grāmatas izdošanu, visticamāk būtu nosūtījusi ārstēties uz Tvaika ielu.

– Vai ne? Dzīve tev pamatīgi mainījusies pēdējā pusgada laikā.

– Oi, pat nerunā – Juris, slimība, Rolands, tagad Arturs, sadarbība ar tevi. Tas viss šķiet tik daudz un strauji, ka reizēm rodas sajūta, ka visu daru nepareizi.

– Kādā ziņā nepareizi?

– Es sāpināju Rolandu. Viņš tomēr ir lielisks vīrietis, bet … . Pasaki kāpēc man viņš bija jāiepazīst? Kāda gan tam nozīme manā dzīvē?

– Paskaties no otras puses, varbūt viņam bija jāiepazīst tevi, lai caur tevi sastaptu kādu citu?

– Ko ar to gribi teikt?

Madara apmulsa, viņa pati nesaprata, ko ar to gribējusi pateikt, bet domās pie Rolanda aizvien biežāk atgriezās un kopīgo braucienu uz laukiem pie viņa vecākiem gaidīja ar patīkamu satraukumu.

– Nezinu. Tas ir zinu, ai … . Labāk ielej vīnu.

Liene pārsteigti paraudzījās draudzenē. Kaut kas viņas prombūtnes laikā bija noticis, bet viņām priekšā vesela nakts, gan pagūs izrunāties.

– Tad tu dzersi šo sauso?

– Jā, nesen mēģināju, iepatikās.

– Nedēļu atpakaļ?

Liene aizdomīgi pajautāja.

– Jā, kādēļ tā jautā?

– Tādēļ, ka nedēļu atpakaļ atmeti smēķēšanu. Paklau, kaut kas tavā dzīvē ir mainījies! Stāsti!

– Nē, vispirms izstāsti, kā tev pa Roterdamu gāja un kā viss norit ar Arturu.

– Tur nav ko daudz stāstīt, esmu jau daudz tev par to rakstījusi e-pastā. Tik tas ko vēl nezini, ka atradu tur darbu – strādāšu par bārmeni, turpat kur mana bijusī kolēģe un draudzene Evita. Ar jauno gadu būs iespēja iestāties kursos – mācīšos gleznot, vēlāk domāšu par studijām turpat Roterdamā. Ar Arturu kā ir? Redzi – es nezinu vai viņu mīlu, bet man ar viņu ir labi kopā un viņam ar mani, šķirties no viņa negribu, varbūt pat ar laiku radīsies spēcīgākas jūtas. Varbūt.

– Pag, nesapratu. Tu tad viņu nemīli?

– Nezinu, varbūt arī mīlu. Ko gan es savos gados varu zināt, kas ir mīlestība! Kad man būs sešdesmit, tad parunāsim par šo jautājumu vēlreiz, varbūt, tad zināšu atbildēt, kas tā ir.

– Tas gan.

– Un tagad stāsti, kurš ir vainojams pie tā, ka nesmēķē, ēd pūdēto sieru un skatos arī pīrsingus esi izņēmusi.

– Liene, es pat nezinu, kāpēc es tā daru. Varbūt vienkārši kļūstu vecāka. Kā saka vecums nenāk viens!

Madara iesmējās.

– Tu melo!

– Nē, nemeloju, es tiešām nezinu. Man vienkārši negribas ne pīpēt, ne tos pīrsingus, bet šis siers iegaršojās, kad man to iedeva pamēģināt Rolands.

– Rolands?

– Jā. Es ar viņa meitu esmu sadraudzējusies, viņa mūs ar Mārīti bija uzaicinājusi ciemos. Tā kā aizsēdējāmies, tad tur palikām pa nakti. Alise aizgāja gulēt, mans puika arī jau gulēja, tad mēs ar Rolandu pasēdējām, iedzērām vīnu, uzkodām šādu te pat sieru un runājāmies. Starp citu – par tevi.

Liene samulsa.

– Kā viņš jūtas? Ruņ…, tas ir Arturs man teica, ka viņi esot ilgi runājuši pa skype sakarā ar tām bildēm, kuras viņš salika internetā albumā. Bet viņš man neko nepastāstīja sīkāk, tik to, ka viss ir kārtībā. Bet es neticu.

– Ko, lai tev saka, viņš pārdzīvo. Vēl tev būtu jāzina, ka es arī braucu pie viņu vecākiem uz laukiem, tā, ka mēs abas tur būsim.

– Rolands tevi uzaicināja?

Liene sajutās savādi. Ziņa, ka Madara ir pavadījusi laiku kopā ar Rolandu un arī dosies pie viņa vecākiem, radīja pretrunīgas sajūtas.

“Kāpēc mani tas uztrauc? Es tak esmu kopā ar Arturu, man būtu jābūt vienalga. Kāpēc tā sajūta iekšā, it kā es būtu greizsirdīga!”

Liene pati sev jautāja, klusējot un pārdomājot draudzenes teikto, malkoja vīnu.

– Nē, Alise.

– Tu ar Alisi iepazinies tai krīzes centrā, uz kuru viņa aizlaidās no Rolanda, ja?

– Jā, mēs ik pa laikam sazvanāmies, sarakstāmies. Viņai vienkārši vajag ar kādu parunāties, tā nu mēs sadraudzējāmies, es pastāstīju, ka pa svētkiem būšu ar mazo, te kojās, jo mamma brauc prom pie savas māsas. Tādēļ viņa uzaicināja braukt līdzi viņiem.

– Bet kāpēc tu piekriti? Tu jau tur nevienu nepazīsti, tikai Alisi un mazliet Rolandu.

– Nu, Rolandu pēc pēdējās tikšanās pazīstu jau daudz vairāk. Un man tiešām negribas svētkus pavadīt tikai ar dēlu – gribu izjust to ģimeniskumu, un pēc Alises un Rolanda stāstītā, tur tāds būs izjūtams – pēc visām tradīcijām, ģimenes un draugu lokā.

– Laikam jau tā ir.

– Izklausās, ka tevi tas neapmierina.

– Nē, viss ir labi, es tikai negaidīju tādu jaunumu. Patiesībā pat forši, ka tu tur būsi, man vismaz būs pie kā patverties gadījumā, ja radīsies kādas domstarpības manu un Rolandu izbijušo attiecību dēļ. Madara?

– Nu?

– Atbildi atklāti! Tev Rolands patīk?

Madara neveikli iesmējās un juta, ka nosarkst. Liene to ievēroja un saknieba lūpas, gaidot atbildi.

– Viņš ir simpātisks, to nevar noliegt, bet tas nav tas, ko tu padomāji.

– Es neko nepadomāju, tikai uzdevu jautājumu.

– Vispār, ja tā padomā, pat ja viņš mani interesētu vairāk kā paziņa vai draugs. Kāda gan tam būtu nozīme?

– Vispār jau nekāda. Droši vien, es vismaz tā domāju …

Dalīties.

17 komentārs

  1. nu vairs neko nesaprotu, pagajuso nedel likas, ka it ka viss skaidrs kas ar ko paliks kopa, tagad sak skist, vai tik Rolands nesaies atpakal ar Lieni

  2. gribētu lai Rolands ar Madaru paliek, Liene ar Arturu, nezinu gan kā pēc tam brāļi savā starpā saprastos

  3. Man tomēr gribētos lai Liene paliek ar Rolandu. Viņi bija skaists pāris. Tās daļas, kurās viņi iepazinās un bija kopā, man vislabāk patika, tur bija tā mīlestības sajūta notverama, pēc tam kaut kā pavisam savādāka galvenā varone palika, vairs neatpazinu to pašu meiteni, kas bija romāna sākumā. Gribas lai ar to trauslo mīlestības sajūtu, kas bija Rolanda un Lienes iepazīšanās sākumā arī beidzas romāns.

  4. Domāju līdzīgi e-rikai. Arī man romāna sākuma daļas patika daudz labāk. Tagad beigas liekas nedabiskas un Liene, kā galvenā varone, sāk tracināt, bet vajadzētu taču <br>būt otrādi.

  5. Sākums bija ļoti jauks un Lienei nav ne vainas. bet tomēr beigu beigās man Madara iepatikās labāk, tāpēc tomēr gribētu, lai Madara paliek kopā ar Rolandu.

  6. Sanāca smiekli. Spriežat, kura ir labākā -Liene vai Madara un kurai pienākas vīrietis, it kā viņš būtu kaut kāda galvenā balva konkursā

  7. Nepavisam tā nav I.T., vnk dalāmies domās, vai tad Tev nav sava viedokļa, prognozes un vēlmes šajā jautājumā? Ja nav, tad Tev nekas nav jāraksta. Es personīgi gribētu, lai Rolands ar Madaru paliek kopā.

  8. Prognozes ir prognozes, es tikai pasmaidīju par domu, ka Rolands tiek labākajai. Man ir savas domas, kā tas varētu beigties, un es domāju, ka tas būs pārsteigums, jo ja atcerieties pagājušā romānā autore arī piedāvāja pavisam negaidītu nobeigumu.

  9. Rolands nav balva, kas pienākas labākajai, bet Liene vēl joprojām nezina, ko vēlas viņas sirds. Es vinu nenosodu, jo solījusies tak nevienam viņa nav. Starp citu, vēl jau Arturs nav saticis Madaru… Varbūt starp viņiem uzškilsies tā īstā dzirksts? Starp Lieni un Arturu jau nekas tā isti nedzirksteļo…

  10. Nu nezinu, kā to uztvers Artūrs un Madara un nezinu, kāds klikšķis būs Lienei, bet domāju, ka Rolands un Liene paliks kopā. Žēl Madaras, ja viņai tas būs sāpīgi, jo viņa man mīļāka nekā Liene, bet Artūrs, kas tad viņam :))

Atstāt Ziņu