Vārda dienu svin: Aldonis, Agija

Romāns Tikai nepadoties! 21.daļa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Sestdienas rīts bija kluss, aiz loga lija, Liene ciešāk ieritinājās segā un uzlika galvu uz Artura pleca. Bija tik patīkami sajust kādu līdzās, kam varēja tik cieši piekļauties. Viņa uz brīdi atvēra acis un sirsnīgi pasmaidīja. Viss bija noticis tik viegli un nepiespiesti. Kad klubs jau vērās ciet, Arturs, neko meitenei nejautājot, bija atvedis viņu pie sevis. Skūpsti, glāsti, kas pakāpeniski kļuva aizvien kaislīgāki. Sajūtot, ka viens otru vēlas, varbūt mazliet apreibuši no izdzertā alkohola, vai viens no otra, viņi ļāvās kaislei.

Arturs sajutis, ka Liene uz brīdi ir pamodusies, maigi viņu noskūpstīja.

– Labrīt, Saulīt!

– Čau!

– Ko mēs šodien darīsim?

– Neko, es vēlos dienu pavadīt tikai gultā, šeit kopā ar tevi.

Arturs iesmējās un cieši apskāva meiteni;

– Nē, tam mums būs gana daudz laika vēlāk, bet tagad dosimies brokastīs – nāc! Es gan galīgi neprotu gatavot, bet pa abiem kopā kaut ko sameistarosim.

– Tu neproti?

– Kāpēc tevi tas izbrīna?

– Nē, tāpat vien. Es tik atminējos, ka tavs brālis, nu, Rolands lieliski gatavo.

– Atradi īsto brīdi, kad par savu bijušo runāt.

Arturs nīgri norūca un izkāpa no gultas, sameklēja savus džinsus. Tos velkot kājās, jau saltā tonī viņš turpināja;

– Ja nevēlies, varu tevi tūlīt aizvest pie Evitas.

Liene saprata savu kļūdu un steidzās to labot, lai Arturu vēl vairāk neaizvainotu.

– Piedod, es negribēju tevi aizvainot, tas pavisam nejauši. Artur? Lūdzu nedusmojies! Tiešām piedod!

– Liene? Tu Rolandu mīli?

– Nē.

– Tu esi pārliecināta?

– Pilnīgi. Es te nebūtu, ja man būtu kaut kādas jūtas pret citu vīrieti.

– Bet vai tu viņu mīlēji?

– Nē. Es biju viņam pieķērusies, bet tā noteikti nebija mīlestība.

– Tiešām? Labi. Ko tu jūti pret mani?

-Artur, mīļais, tev nešķiet, ka tas ir pāragrs jautājums?

– Pēc seksa, kas mums bija? Nē, nešķiet!

– Tu man ļoti patīc, iespējams, ka pat mīlu. Tomēr, vai tiešām mīlu es zināšu vēlāk, jo vairs neesmu īsti pārliecināta, kas ir mīlestība.

– Tu gribi būt ar mani kopā?

Liene apjuka, viņa īsti nezināja, ko atbildēt. Prāts it kā teica jā, bet sirds lika teikt nē. Arturs nopietni raudzījās meitenē, kura arī bija sākusi ģērbties.

– Liene? Kāda būs atbilde? Tikai godīgi!

– Artur, man ir labi ar tevi kopā, bet uzsākt nopietnas attiecības nevēlos. Piedod!

– Ak, tā …

Puisis klusām novilka, tad piegāja meitenei klāt un viņu noskūpstīja.

– Lai tā būtu. Paldies par godīgumu! Ejam uztaisīt kaut ko ēdamu!

Liene atviegloti uzelpoja, ka Arturs to tik mierīgi uztvēra un devās viņam līdzi uz virtuvi.

 

***

Rolands raudzījās sava datora ekrānā. Viņš tikko bija izlasījis brāļa atsūtīto vēstuli. Jau bija apritējis gandrīz mēnesis kā viņš bija prom, tāpat arī Liene, kuru domās Rolands aizvien sauca par savu meiteni, kurai bija rakstījis par spīti visām viņu nesaskaņām ar cerību kaut ko saglābt viņu attiecībās. Meitene arī atbildēja – stāstīja kā iet, ko redzējusi, dzirdējusi, bet ne reizi, ne ar vienu pašu vārdiņu nebija pieminējusi, to ko Rolands tikko bija izlasījis Artura vēstulē. Viņš pat īsti neaptvēra, kas viņam vairāk sāp, tas, ka Liene bija ļāvusi viņam cerēt, ka viss, iespējams, nokārtosies, vai tas, ka viņa nu ir viņa paša jaunākā brāļa sirdsmīļotā.

Atvēris turpat paskatīties Artura jaunākās fotogrāfijas, ko viņš bija salicis savā profilā. Sirds sažņaudzās ik reizi ieraugot viņam līdzās Lieni, bet jau verot pēdējo no galerijas fotogrāfijām acīs parādījās asaras un rokas dusmās sažņaudzās dūrēs;

– Kretīns, tu zināji, ka es šīs bildes skatīšos, varēji jau nelikt tādu!

Skaļā balsī uzkliedzis nedzīvajam datora monitoram , viņš atstāja istabu.

– Tēt, ar tevi viss kārtībā?

Alise nobažījusies jautāja, redzot, cik viņš ir satraukts.

– Jā, viss ir normāli!

– Tēt, es gribēju tev lūgt. Madara drīkst ar savu dēlu pie mums atzīmēt Ziemassvētkus?

– Mēs jau brauksim prom uz laukiem.

– Es zinu, bet viņai nav neviena ar ko kopā svinēt šos svētkus, jo mamma aizbrauca prom un viņa ir viena ar bērnu. Man tik skumīgi palika, kad viņa teica, ka svinēs Ziemassvētkus viena pati ar savu puisīti kopmītnēs. Tas tak nav normāli!

– Tas jau jājautā vai vecmamma ar vectēvu piekritīs, ka mēs līdzi ņemam Madaru.

– Jā, bet vai tu piekrīti?

Rolands noraustīja plecus un vienaldzīgi atbildēja;

– Manis pēc, lai brauc.

– Super! Es tūlīt viņai piezvanīšu. Ā, vari man iedot savu telefonu, man kredīts beidzās?

– Jau atkal? Es tak nesen tev viņu papildināju!

– Man sanāca daudz runāt sakarā ar mācībām.

– Kā tad! Labi, manā istabā blakus datoram stāv telefons, vari paņemt.

Alise iegājusi tēva istabā ieraudzīja Artura un Lienes foto uz datora ekrāna.

” Nabaga tētis, skaidrs, kāpēc viņš tāds savāds. Arturs gan varēja rīkoties tolerantāk. Par to skuķeni gan sen bija skaidrs, ka tikai tētim dzīvi sačakarēs.” Meitene paņēma tēva telefonu un uzspieda savas vecmammas telefona numuru, lai vispirms viņiem pajautātu, vai drīkst ņemt līdzi Madaru.

– Čau! Te Alise. Vecmamm, es gribēju tev prasīt, vai tad kad brauksim pie jums uz Ziemassvētkiem, varam ņemt līdzi vienu foršu sievieti un viņas bērniņu līdzi?

– Sveika, mīlulīt! Protams, ka varat! Tik … . Alisīt, man ir mazliet bail par tavu tēti. Es jau ar Arturu runāju, bet tas iespītējies un teica, ka viņš brauks kopā ar to Lieni, vai nebrauks nemaz. Saproti, man gribās redzēt arī viņu un es piekritu, ka viņi brauc abi. Vectēvs gan ir dikti neapmierināts par šādu situāciju. Tu jau tak zini, ka Arturs un tā Liene …?

– Jā, zinu un tētis arī zin, pat redzu, ka bildes jaunākās Artura skatījies.

– Saproti, man bail, ka Rolands ar Arturu nesastrīdas savā starpā. Tomēr nevaru nepiekrist arī Arturam, viņš teica, jo ātrāk tavs tētis sapratīs un pieradīs pie domas, ka tagad Liene ir ar viņu, jo ātrāk viss nokārtosies.

Alise klausījās vecmammas runā, labi saprotot, ka Arturs ar viņu par to visu ir jau runājis, jo tik daudz psiholoģiskus terminus, kurus vecā sieviete sāka teikt, varēja sastāstīt tikai viņas jaunākais dēls. Meitene pēkšņi iesmējās ;

– Vecmamm`!

– Ko tu kliedz?

– Man ir ideja! Tā Madara, mana draudzene, lai arī gadu ziņā ir jauna, ir superīga sieviete. Viņa manam tētim būs daudz labāka pat par tādām piecām Lienēm!

– Pagaidi! Tu gribi teikt …

– Es gribu teikt, ka tev man jāpalīdz viņus savest kopā. Mums jādara viss, lai viņi viens otru kārtīgi varētu iepazīt, kamēr būsim pie jums laukos.

– Tu domā, ka tas varētu izdoties? Es pat nezinu kāda ir tā Madara, un ja tāda pati svilpaste kā tā Liene?

– Nē, vecmamm, viņa ir daudz foršāka. Vienīgais, kas mums atliek – ir panākt, lai viņi viens otrā iemīlas.

– Vai ne, tikai?

Alise izdzirdēja vecmammu smejamies.

– Jā, tieši tā!

– Labi, paskatīsimies. Ja tā Madara ir tik laba, tad darīsim, ko varēsim. Tagad pastāsti, kā tev pa skolu iet un kā pati jūties!

Alises ātri un satraukti izstāstīja par savām ikdienas gaitām, vēloties, pēc iespējas ātrāk uzaicināt Madaru pie sevis, lai pamazām sāktu īstenot savu plānu.

Nolikusi klausuli uz galda, viņa gribēja izslēgt tēva datoru, bet tad pārdomāja.

“Nē, lai viņš redz, ka šitā viņam neder. ” Paskatījusies cītīgāk uz foto viņa pasmaidīja.

“Jā, bet ar Arturu visai smuks pāris izskatās, tomēr Liene vienalga ir sterva“.

– Tēt, es no tava telefona piezvanīšu arī Madarai!

– Jā, jā, zvani, kam gribi!

– Tev ir viņas numurs?

– Jā, skaties ar vārdu “Lienes Madara”

– Nu, gan saglabājis viņas vārdu, nekas tūlīt pārlabosim normāli.

Alise klusām pie sevis noteica, meklējot vajadzīgo numuru.

– Čau! Te Alise!

– Čau! Kas atgadījies?

– Nē, viss kārtībā. Ko tu šovakar dari?

– Ar Māri skatīsimies tūlīt multeni. Kāpēc jautā?

– Vari atbraukt pie mums paciemoties?

– Alise, piedod, es mazajam apsolīju šo multeni noskatīties jau vakar.

– Pie mums var noskatīties jebkuru multeni uz normāla televizora, pie tam mums ir mājas kinozāle. Mārītim noteikti patiks.

– Par to es nešaubos, bet ko teiks tavs tētis?

– Viņam nav nekas pretī. Pats teica, ka varot tev aizbraukt pakaļ. Lūdzu, Madara, atbrauc, man vajag ar kādu normālu cilvēku parunāties un tu esi vienīgā, ar ko to var izdarīt.

– Labi. Tad tiešām Rolands, tas ir tavs tētis, atbrauks mums pakaļ?

– Jā, pēc 20 minūtēm esiet gatavi.

Alise iesmējās, cik vienkārši tas bija izdevies.

– Tēt, vari aizbraukt pakaļ Madarai?

– Kam pakaļ? Tagad? Ir jau astoņi vakarā, piektdiena, esmu noguris!

– Nu, lūdzu.

– Negribu, viņa ir Lienes draudzene un man dotajā mirklī negribas redzēt neko, kas ar viņu kaut vismazākā mērā saistīts.

– Jā, bet Madara nav Liene! Man ļoti vajag ar viņu parunāties, bet ar tevi to nevaru darīt, jo tu tagad spēj domāt tikai par vienu.

Rolands gribēja ko teikt, bet tad aptvēra, ka meitai taisnība un gāja apģērbties;

– Padod man mašīnas atslēgas!

Sienot ciet savas kurpes, viņš uzsauca meitai.

 

***

Madara jutās nedaudz apjukusi no visa apkārt esošā, pieradusi vienmēr tikai pie pieticīga interjera, viņa cieši turēja aiz rokas dēlu, lai tas nejauši kaut ko nesabojātu.

– Laid tak viņu vaļā! Nāc, tev mamma bija pasolījusi multfilmu, uzliksim, kādu vien tu vēlies!

Rolands draudzīgi teica mazajam zēnam pasniedzot viņam roku. Tad paskatījās uz Madaru;

– Ej pie Alises, es mazo pieskatīšu.

– Viņš ir visai nemierīgs bērns un, es pati …

– Alise! Mēs atbraucām!

Rolands, izlikdamies nedzirdam Madaras teikto, paņēma puiku pie rokas, kurš paklausīgi sekoja līdzi onkulim.

– Čau, esat jau klāt! Super, Madara, nāc uz virtuvi, padzersim tēju ar cepumiem.

– Mums arī atnesiet!

Rolands, jau turot puiku uz rokām rādīja DVD diskus, piedāvājot zēnam ko skatīties.

– Madara? Paskaties, cik viņi forši kopā izskatās!

– Njā, tas gan. Viņš būs kolosāls vectētiņš.

Madara pasmaidīja, tad paskatījās vēlreiz uz savu dēlu un Rolandu, kaut kas sirdij lika patīkami ietrīsēties.

– Es domāju, ka viņš arī labs tēvs vēl kādam savam bērnam sanāktu. Iedomājies, tas gan būtu jautri, ja viņa, teiksim bērns būtu viena vecuma ar mazbērnu.

Madara iesmējās.

– Par ko tu gribēji parunāt?

– Ēēē, par, par … . Zini es vairs neatceros.

– Alise, paklau, beidz, es te nakts vidū braucu pie tevis, domājot, ka kaut kas nopietns.

Nedusmojies, paskaties, cik mazajam te forši, un mēs varam tāpat vien papļāpāt.

– Jā, bet cikos mēs būsim atpakaļ.

– Jūs variet palikt tepat. Tēt, viņi drīkst palikt pie mums pa nakti?

– Protams, jo mani jūs vairāk ārā šodien neizdzīsiet. Un sievietes, kur ir mūsu tēja ar cepumiem?

Abas meitenes vienlaicīgi iesmējās.

Vakars aizritēja nepiespiestās sarunās, līdz mazais puika aizmiga turpat uz dīvāna pretī televizoram, skatoties multfilmu. Alise, attaisnojoties ar nogurumu, arī devās gulēt, bet Rolands palīdzēja Madarai saklāt gultu viesistabā.

– Kā jums tur bīdās ar Lieni tā iecere par grāmatu?

– Es no savas puses esmu gandrīz visu pabeigusi, Liene arī ir atsūtījusi vairākus zīmējumus. Tie ir lieliski!

– Jā, zīmēt viņai padodas.

Rolands skumji novilka.

– Tu zināji, ka viņa, nu, ka ir kopā tagad ar citu?

Madara cik vien saudzīgi centās pajautāt, jo Liene bija stāstījusi, ka ir satikusi citu puisi, arī no Latvijas.

– Jā, ar manu brāli.

Vīrietis auksti atbildēja.

– Ar brāli? Piedod, to es nezināju.

– Par ko tad atvainojies? Viss ir kārtībā.

– Neizklausās.

– Madara, varbūt vēl tēju un cepumus? Man šķiet, ka man vajag ar kādu normālu cilvēku izrunāties, ja vien tev nav pretenzijas uzklausīt čīkstulīgas žēlabas.

Rolands skumji uzsmaidīja meitenei.

– Labi, man miegs tāpat nenāk, varbūt no tavas čīkstēšanas tas ātrāk uzradīsies.

Abi iesmējās, Rolands devās taisīt tēju, bet Madara saudzīgi nolika gultā gulēt savu dēlēnu.

Dalīties.

12 komentārs

  1. anne-maija r. on

    Baidos, ka romāns tā arī beigsies, kā iecerējusi Sigita. Drausmīgi sentimentāli un salkani, jo tēlu attīstība nedod loģisku pamatojumu tādam atrisinājumam. Kas der lustīgai komēdijai a'la "Pāri kas dabonas" ne vienmēr ir piemērots romānam.

  2. anne-maija r. on

    Hmm… "labsirdīgi pasmīnēt" .. nu tas ir tas pats kā runāt par dāsnu skopuli 🙂 Atvainojiet, neviena lasītāja noteikti nevēlējās Jūs kaut kā aizskart…<br><br>Zane (un Sigita)! Varianti ir vienmēr. Vai nu obligāti romānam jābeidzas ar to, ka visi atrod savu laimi tūlīt un tagad (starp citu – aizmirsāt Alisi 🙂 )? Lielākā daļa jauni cilvēki, visa dzīve vēl priekšā. Un par personāžiem – aizmirsāt Juri. Starp citu, pagājušajā reizē A.špoģes romāns beidzās ar to, ka galvenās varones sirdi un roku ieguva puisis, kuram romāna gaitā autore neveltīja neviena laba vārda un nedeva nekādas cerības 🙂

  3. Anne – Maija r., nejūtos aizskarta :), tas bija tā mīļi domāts, jo redzu, ka beigas netiek gaidītas un paredzētas tādas, kādas tās ir uzrakstītas

  4. Anne-marija, neesmu aizmirsusi par Juri, bet ja pareizi sapratu, viņš ir miris un arī Alise, šķiet, nav piemērota ne Artūram, ne Rolandam :)) Protams, pastāv variants, ka kāds no šiem pāriem nepaliek kopā, viens vai abi, bet man vissimpātiskākie varoņi ir Rolands un Madara, tāpēc vnk gribētos, lai viņi paliktu kopā, bet tas nu tā. Gaidīsim, ko mums ir sarūpējusi romāna autore 🙂

  5. Alise ir Rolanda meita un Artūra brāļa meita!!! Kāda runa par viņas piemērotību kādam no viņiem 😀 😀 😀

  6. anne-maija r. on

    Jā, Zane, par Jura bēdīgo likteni jau biju piemirsusi… Tā gadās.<br><br>Bet Alisi es pieminēju tikai komentāros prevalējošās vipārējās "visiem-labajiem-cilvēkiem-jāatrod-otra-pusīte-tūlīt-un-tagad" noskaņas dēļ. Tur taču arī var būt varianti… (pamodušās jaunā tēva jūtas, cita laba dvēsele…) 🙂

Atstāt Ziņu