Vārda dienu svin: Aldonis, Agija

Romāns Tikai nepadoties! 20.daļa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Liene lēnām pastaigājās pa pilsētas ielām, bija tik savādi klausīties cilvēkos, kuri runāja svešajā valodā, liekot viņai justies kā skatītājai, kura noraugās uz visu no malas.

“Es gribu to visu uzgleznot!”

Pie sevis nodomājusi, viņa izvilka no mugursomas mapi, kurā atradās viss nepieciešamais. Evita to bija uzdāvinājusi pirmajā dienā, kad viņa te ieradās. Kamēr draudzene bija darbā, Lienei bija gana daudz laika visu izstaigāt un apskatīt. Pāris reizes bija piezvanījis Arturs, bet tikšanos tā arī nenorunāja. Viņa pieķēra sevi, ka ir pārstājusi domāt par Rolandu, Juri un mājām. Viņai patika Roterdama daudz vairāk kā Rīga, te viņa jutās labi, lai gan bija pagājusi tikai viena nedēļa.

Sēžot parkā uz soliņa, viņa aizrautīgi skicēja ainavu.

– Pats liktenis liek mums satikties!

– Artur? Ko tu te dari?

– Man tepat netālu ir prakses vieta. Bija brīvāks laiks, nolēmu mazliet pastaigāties. Tu, skatos, labi zīmē! Rolands bija teicis, ka tev tas labi padodas.

– Nezinu vai labi, bet man patīk to darīt.

– Nevajag būt tik pieticīgai pret savu talantu. Nebaidies atzīt, ka tev tas ir.

– Tu esi smieklīgs. Kāds tur talants!

– Neko smieklīgu es nepateicu.

Arturs nopietni atbildēja un neko nesakot, paņēma no Lienes zīmējumu, lai to apskatītu;

– Zini, katrā cilvēkā ir kāds talants, tik katram tas jāatrod, ne visiem paveicas to uzreiz ieraudzīt. Citam ir dotības zīmēt, kam dziedāt, kam būt par labu vecāku savam bērnam, kāds lieliski prot uzklausīt un mierināt, bet kāds stāstīt un tēlot.  Galvenais ir prast savu talantu likt lietā un tad gūsim patiesu prieku par to ko darām.

– Skaisti jau pateici, bet ar zīmēšanu Latvijā es prieku negūšu, jo tas mani nespēs pabarot.

– Tu jau to vari darīt paralēli kādam citam darbam, apvienot, bet ja uzskati, ka no tā prieku negūsi, tad jājautā, kāpēc vispār zīmē.

– Tāpēc, ka patīk, man tas dod iespējas izpaust jūtas. Tik to nekad neviens nenovērtēs.

– Tā nerunā.

Arturs atdeva Lienei atpakaļ zīmējumu;

– Pabeidz, es paskatīšos kā tu to dari. Netraucēšu?

– Protams nē!

Liene paņēma ogli un turpināja zīmēt, Arturs tikmēr klusējot sekoja katrai viņas rokas kustībai.

“Un, ja man tomēr izdotos viņu savaldzināt, mēs abi varētu palikt te – Holandē. Tik kā to uzņems Rolands? Bet ja es ļaušu savai laimei aiziet man garām, no tā nebūs labāk ne man, ne Rolandam, jo viņam ar Lieni nekas tāpat nevar sanākt. Es nedrīkstu padoties un viņu palaist, es zinu …  jūtu! Mums jābūt kopā.”

– Kā ir? Tev patīk?

– Super! Uzdāvināsi man?

– Nē, tas ir priekš Madaras. Mēs kopīgi izdosim grāmatu, ar viņas dzeju un īsiem stāstiņiem un maniem zīmējumiem. Šis derēs pie dzejoļa “Starp cilvēkiem … “.

– Par ko tas ir?

– Es īsti neatceros, bet tur bija kaut kas par maskēšanos starp cilvēkiem.

Arturs iesmējās;

– zīmē ilustrācijas, pat nezinot īsti kam.

– Man nepatīk dzeja,  bet es spēju uztver ideju

– Labi, lai tā būtu.  Tu esi šeit bijusi uz mākslas galeriju.

– Nē, bet gribētu, tik nezinu kur tā ir.

– Es zinu. Nāc!

Arturs satvēra Lieni aiz rokas un palīdzēja savākt viņas mantas un smiedamies vilka aiz rokas viņu caur parku uz mākslas galeriju, kuru bija nejauši redzējis garāmejot dažas dienas atpakaļ.

 

***

Juris sēdēja ratiņkrēslā, rokās turēja telefonu, blakus uz grīdas bija soma, ar glīti salocītām drēbēm, pa virsu uzmesti higiēnas piederumi, tiem līdzās slimnīcas izraksts. Viņš uz to drūmi paskatījās un vēlreiz mēģināja uzspiest Sintijas telefona numuru, lai viņam atbrauc pakaļ.

“Cik nožēlojami viss beidzies. Kas es tagad esmu? Kroplis un atkarīgs no citiem. Vai tas ir sods? Es tā negribu dzīvot, tam nav jēgas.”

– Sveiks! Man zvanīja medmāsiņa, ka tevi izraksta. Kādēļ tu pats nezvanīji?

Palātā ienāca Sintija, laipni pārmetot.

– Kā reiz to grasījos darīt.

– Skatos visu esi sakārtojis.

– Māsiņa palīdzēja.

Juris bez jebkādām emocijās atbildēja, tukši raugoties uz palātas durvīm.

– Tad jau varam doties prom.

– Sintija, kā mēs brauksim, ar ko?

– Sarunāju busiņu un kopēju, tu saproti, es pati nevaru … . Tomēr man būtu tev jāpalīdz pārsēsties un tā …

– Labi, jau labi, netaisnojies. Braucam.

Ļaujot Sintijai darboties, viņš drūmi raudzījās uz visu notiekošo.

“Nē, tā es dzīvot nevēlos, sajūta, kā būt dārzenim, ar kuru visi var darīt ko grib. Iekrauj, izkrauj.”

Sintija nojauta Jura domas, bet nezināja ko teikt, viss likās tik emocionāli smagi, bet viņa ticēja, ka izdosies rast veidu, kā visu atrisināt, ja ne fiziski, tad vismaz garīgā saiknē. Viņi nesarunājās un katrs iegrimis savās domās raudzījās uz ceļu sev priekšā.

– Ko ēdīsi pusdienās?

Viņa jautāja, kad tikko bija ieradušies mājās. Juris sašutis raudzījās uz savu māju, tā bija pārvēsta – virtuves iekārta pārbūvēta zemāka, visur piemērotas uzbrauktuves ar ratiņkrēslam, uz otro stāvu pat bija uztaisīts pacēlājs.

– Skatos esi nopietni te pastrādājusi.

– Jā, vēl ir daudz darba vannas istabā, bet strādnieki solīja nedēļas laikā izdarīt.

– Priekš kam to visu darīji?

– Kā? Lai tev būtu ērtāk.

Juris nicīgi iesmējās.

– Saki ērtāk?

– Kā tad ar pusdienām?

– Es neko negribu. Ja atļausi, gribu pabūt viens.

– Labi. Man vispār ir jāaizbrauc līdz ofisam. Ja ko vajag zvani. Te ir arī kopēja numurs, ātrās palīdzības, ārsta.

– Jā, jau jā. Brauc, kas tad ar mani var notikt?

– Vienalga, te būs. Es apmēram pēc trīs stundām būšu atpakaļ.

– Brauc taču!

Juris uzkliedza. Sintija negaidījusi tādu attieksmi, apvainojusies paķēra savu somiņu un slaukot acis no asarām izskrēja ārā no mājas, atstājot vīrieti vienu.

“Kā viņš nesaprot, ka arī man ir smagi?”

Paraudzījies pa virtuves logu kā prom aizbrauc Sintija, Juris vēlreiz nicīgi apskatīja visu, kas bija pārtaisīts, lai pielāgotos viņa vajadzībām.

– Nē, tā es nedzīvošu!

Viņš skaļi iekliedzās, sitot dūri pret ratiņu rokturi, tai pat brīdī viņa skatiens pievērsās viesistabai un uz galda stāvošai konjaka pudelei.

– Paskat, kā zinādama priekš manis atstājusi.

Iesmējies, viņš aizstūmās līdz galdam un dedzīgi atskrūvējis pudeli kāri izdzēra pamatīgu malku tieši no pudeles.

Riebumā savieba seju, ar roku noslaukot lūpas.

– Pretīgs, agrāk tomēr šo mantu taisīja labāku, bet lai piedzertos derēs …

Pats sev sakot viņš turpināja jau pa mazākam malkam dzert un raudzīties pa logu.

– Juri, tu esi saņēmis ko pelnījis!

Juris iztrūcies, reibuma mākts centās ieraudzīt runātāju. Viņa priekšā stāvēja Jānis.

– Tas nevar būt! Tu esi miris! Es pats redzēju kā tevi izvilka no mašīnas.

– Jā, esmu un tu arī drīz būsi.

Rēgs skaļi smiedamies pazuda virtuves virzienā, Juris tam sekoja, cenšoties panākt.

– Ko ar to gribi teikt? Atbildi! Jāni!

– Paskaties, brāli nāvē iedzini, mani tāpat, tagad Sintijai dzīvi un savam bērna gribi samaitāt…

– Tēvs?

Juris sāka berzēt acis, viss gar acīm griezās, ausīs skanēja brāļa un tēva balss. Viņš aizspieda ausis;

– Izbeidziet! Jūs esat miruši, jūsu nav, nav! Nav!

Acu skats kaut cik sāka noskaidroties, viņš aizstūmās līdz virtuves skapītim izņēma nazi, pats neaptverdams ko dara sauca tukšajai telpai;

– Jūs mani nemocīsiet! Es tā negrasos dzīvot! Sapratāt!

 

***

Sintija nedaudz aizkavējusies centās sazvanīt Juri, bet viņš necēla, kad visbeidzot piebraukusi pie mājas, ko nelāgu nojaušot paraudzījās ēkas tumšajos logos.

– Kaut kas nav labi…

Viņa čukstot sev teica.

– Juri!

Ejot iekšā mājā, viņa uzsauca, bet atbildi nesaņemdama, devās tālāk uz virtuvi.

– Ak, mans Dievs! Juri!

Trīcošām rokām viņa spieda ātrās palīdzības numuru.

Juris saļimis gulēja uz grīdas, kreisā roka mirka asins peļķē, bet labajā sažņaugts virtuves nazis.

 

Atvērusi acis viņa centās aptvert kā te nokļuvusi, aiz loga bija dzirdama vēja šalkoņa, bet telpā bija silts.

– Kur es esmu?

– Slimnīcā.

Viņai atbildēja blakus gultā guļošā sieviete.

– Ko es te daru?

Sieviete nospieda izsaukuma pogu.

– Tūlīt ieradīsies māsiņa, jums visu izstāstīs.

Medmāsa Sintiju aizveda pie viņas ārsta. Kurš saudzīgi centās visu notikušo izstāstīt. Sintija uzmanīgi klausījās ārsta sacītajā, viņa nezināja, kā justies.

“Kas es esmu par cilvēku, viņš ir miris, bet man tas pat nesāp …”

 

***

Liene stāvēja liela sienas spoguļa priekšā, piemērot vienu apģērbu pēc otra.

– Ko tu dari?

Evita, tikko pārrodoties no darba, ziņkāri noraudzījās draudzenes darbībā.

– Arturs mani uzaicināja izklaidēties uz klubu. Nevaru izlemt, ko vilkt mugurā.

– Velc to melno topu un baltās bikses, tās tev piestāv vislabāk.

– Domā? Man gan šķiet, ka šī sarkanā mini kleitiņa izskatās labāk.

– Tici man biksēs un topā būs labāk!

– Nu labi. Cikos Denis būs mājās?

– Pēc kādas stundas. Kāpēc jautā?

– Varbūt jūs varētu pievienoties uz to klubu.

– Var jau. Bet pagaidi, tev ar to Arturu tāds kā randiņš?

– Jā.

– Nu tu dod! Un Rolands?

– Mēs ar viņu neesam vairs pāris!

– Bet Arturs ir viņa brālis, tu maz apjēdz kā viņam tas sāpēs?

– Par to vēl pāragri domāt! Varbūt viņš to nekad neuzzinās.

– Draudzenīt, man šķiet tu pieļauj pamatīgu kļūdu!

– Vai tad? Kopš kura laika mīlēt ir kļūda? Kāda nozīme ko un kā mīlam, galvenais, ka mīlam!

– Par mīlestību, manuprāt, vēl pāragri jums runāt.

– Tieši tā!

***

Klubs bija gaumīgi iekārtots, telpu piepildīja skaļa mūzika, cilvēku smiekli un glāžu šķindoņa. Lieni ap pleciem apskāvis turēja Arturs, turpat līdzās viņiem stāvēja Evita ar Denisu.

– Evita, atzīsti, viņi tomēr ir superīgs pāris -viena vecuma un piemēroti viens otram, tas Rolands tāds nebija, viņš bija par nopietnu priekš mūsu Lienes.

Denis kliedza, lai Evita caur mūziku viņu sadzirdētu.

– Var jau būt. Neņemos spriest. Bet man žēl Rolanda, viņš tomēr ir kolosāls vecis.

– Mīļā, viss kas notiek, notiek uz labu, redzēsi arī viņš atradīs savu sapņu sievieti. Bet ne mums par to uztraukties, ejam dejot!

Liene, turot rokās apelsīnu sulas glāzi, sapņaini noraudzījās visā notiekošajā;

– Artur, es biju aizmirsusi cik patiesībā šī vide man mīļa.

– Kādā ziņā?

– Man patika šī kņada, troksnis un darbs ko darīju.

– Labāk nerunāsim par darbu – nāc ejam dejot!

 

.

Dalīties.

Atstāt Ziņu