Vārda dienu svin: Aldonis, Agija

Romāns Tikai nepadoties. 2.daļa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Pēc brokastīm, kurām Liene pat nepieskārās, tik mazliet padzēra tēju, ieradās viņas ārstējošā ārste. Sieviete ap gadiem piecdesmit, sievišķīga auguma, nedaudz garāka par pašu Lieni, nedaudz iesirmiem matiem, kuri  bija īsi apgriezti, uz acīm brilles, rokās viņa turēja mapi, tai uz vāka bija uzraksts „Liene Šmite 010789-10091″

–          Liene Šmite?

–          Jā?

–          Kādas ir sūdzības?

–          Man ļoti sāp galva, jo īpaši spēcīgi šeit.

Viņa norādīja sev uz kreisajiem deniņiem, pavelkot ar roku uz kreisās auss pusi, un turpināja.

–          Ik pa brīdim iesāpas arī ausī dziļi iekšā, dažreiz arī sāp pakausis.

–          Vemšana ir bijusi?

–          Nē, bet ir bijušas sajūtas, ka kuņģī viss sagriežas.

–          Deguns ir asiņojis?

–          Jā, bet tikai dažas reizes un tikai pavisam nesen tā sāka notikt.

–          Cik sen galva sāp?

Liene sāka domāt un rēķināt, cik tad sen viņa mocījās ar galvassāpēm. Ja tā padomā, ik pa brīdim tā sāpēja jau laikā, kad viņa dzīvoja vēl ar vecākiem.

–          Sāpes jau ir ļoti sen, bet traucēt sāka kādu gadu atpakaļ.

–          Pie ārsta esiet vērsusies ar šo problēmu?

–          Nē, tās jau tikai galvassāpes.

–          Ja tās būtu “tikai galvassāpes”, jūs šeit neatrastos, nedrīkst tik nenopietni attiekties pret veselību, bet tādi jau jūs visi jaunie esat.

Nopūtās ārste un, atvērusi mapi, kuru turēja rokā, sāka pētīt tur veiktos ierakstus.

–          Analīzes uzrāda iekaisumu, arī temperatūra ir nedaudz paaugstināta, savādi. Bet citādi sūdzības nekādas, kakls nesāp, mugura?

–          Nē.

–          Paceliet kreklu uz augšu, paklausīšos.

Liene kautrīgi pacēla uz augšu savu kreklu un, klausot dakterei, ieelpoja un izelpoja.

–          Labi.  Ņemot vērā, ka analīzes uzrāda iekaisumu, parakstīšu vieglas zāles iekaisuma ārstēšanai un turpināsim izmeklējumus. Tomēr, šķiet, jūs būs jāpārved uz 15. korpusu.

–          15. korpusu?

–          Neiroloģijas klīniku, bet vispirms noskaidrosim, kas tas jums par iekaisumu. Domāju, ka esat tikusi pie vīrusa, kurš saasinājis problēmas ar galvu. Pēcpusdienā pie jums ienāks LORs. Tagad vienkārši guliet un atpūtieties.

–          Bet kad mani izrakstīs no slimnīcas?

–          No mūsu nodaļas izrakstīsim tiklīdz izārstēsim iekaisumu, bet tad dosieties uz 15. korpusu un tur nezinu vai jūs paturēs vai ļaus mājās ārstēties, viss atkarīgs no izmeklējuma rezultātiem.

–          Bet kāpēc man sāp galva?

–          To rādīs tālākie izmeklējumi, tagad neko  nevaru pateikt. Uz redzēšanos!

Ārste atstāja palātu, bet Liene bezcerīgi atkrita gultā. „Neiroloģiskā klīnika, iekaisums, ak Dievs, kas ar mani notiek? Kāpēc man tas viss? Kaut mamma būtu šeit! Kāpēc viņai vajadzēja aizbraukt kopā ar brāli uz Īriju?” Pār viņas vaigiem ritēja asaras, aizvien vairāk pārņēma sajūta, ka viņa ir viena pati, pamesta un nevajadzīga.

Palātā māsiņu pavadībā tika ievesta sieviete, dūšīga miesās, gaišiem gariem matiem, pavisam bālu ādu. Tieši aiz māsiņām un slimnieces nāca vīrietis, jauns, spēcīgs, izskatījās pēc sportista. Viņš bija pamatīgi noraizējies, viena no māsiņām vīrieti mierināja sakot, ka viņa sievai viss būs labi. Liene paslepus vēroja notiekošo. „Interesanti, kad mani ieveda slimnīcā Juris arī tā uztraucās?” viņa domāja, klausoties pāra sarunu.

–          Mīļā, viss būs, labi. Nesatraucies, es būšu pie tevis visu dienu.

Runāja vīrietis, cieši turot savas sievas roku.

–          Paldies, bet tev tas nav jādara, slimnīca nav īstā vieta, kur pavadīt atvaļinājumu, dodies mājās.

–          Par ko tu mani uzskati? Lai es dotos mājās, kad mana mīļotā sieviete jūtas slikti!

Viņš maigi runāja. Lienei, to dzirdot sažņaudzās sirds. „Juris pret mani nekad tā nav izturējies”. Iezvanījās telefons, viņa pasmaidīja, cerot, ka zvanītājs ir Juris. Tomēr telefonā mirgoja „Evita”.

–          Čau! Kā jūties? Ko saka ārsti? Kas ar tevi?

Liene pasmaidīja, tomēr gluži pamesta nebija, kādam uztrauc viņas pašsajūta.

–          Guļu gultā, neko nedaru un neko nezinu. It kā kaut kāds vīruss.

–          Dīvaini, kurā nodaļā un palātā esi?

–          18. nodaļa, 13. palāta.

–          Fui, kas par numuru, prasi, lai tevi pārceļ.

–          Kas vainas ciparam?

Viņa iesmējās par Evitas māņticību.

–          Riebīgs cipars, tad gaidi mūs ar Denisu pēc pieciem vakarā.

–          Vakarā? Jūs uz darbu neiesiet?

–          Nē. Es pastāstīšu, kas par lietu, kad ieradīsimies, bet tagad turpini atpūsties. Bučas!

Klausulē atskanēja pīkstieni. Liene nesaprata neko, šodien tak klubs bija jāver vaļā piecos. Kāpēc Evita ar Denisu tai laikā būs pie viņas? Liene aizvēra acis, pāris līdzās klusi viens ar otru sarunājās, viņa ar acu kaktiņu uz šiem paraudzījās, dvēselē iezagās kaut kas līdzīgs skaudībai. Laiks ritēja lēni, pēc pusdienām viņa saņēma ārstes parakstītās zāles un viņa bija palūgusi medmāsai atļauju iziet mazliet ārā pastaigāties.

Vasara šogad bija ļoti karsta, Liene neatminējās nevienu citu gadu, kad būtu bijis tik ilgstoši saulains, viņa noskatīja koku paēnā brīvu soliņu un aizgāja uz tā apsēsties. Ieskatījusies telefona pulkstenī , viņa nedroši uzspieda Jura telefona numuru, pāris gari signāli un atskanēja viņas mīļotā vīrieša balss.

–          Liene, kas par problēmu?

–          Sveiks! Gribēju palūgt, vai nevari pie manis šodien atbraukt.

–          Es no rīta biju! Nekļūsti pārlieku uzmācīga, tu domā, ka man nav citu problēmu kā pie tevis sēdēt?

–          Piedod, tikai man nepieciešamas dažas mantas. Cerēju, ka tu tās varētu atvest.

Lienei acīs sariesās asaras.

–          Tev nav neviena cita, kam to paprasīt? Piezvani savai mātei, kaut vai!

Juris skarbi pavēlēja.

–          Juri, lūdzu, atved man dažas lietas. Man te nekā nav, tikai tas, kas bija mugurā uz klubu. Man tiešām neviena nav, mamma tak ir Īrijā. Es neprasu šeit uzkavēties. Tu vienīgais reāli to vari izdarīt.

–          Nāksies kaut kā iztikt, man tam nav laika!

–          Juri … .

–          Kas vēl?

–          Tu mani mīli?

–          Tad, kad uzdod tik stulbus jautājumus, tad nē. Tagad man ir jāstrādā, netraucē vairs par tādiem sīkumiem. Rīt tev pats piezvanīšu.

–          Atā.

Liene klusi nočukstēja signālam, kas skanēja, jo Juris jau bija pārtraucis sarunu. Acīs saskrēja asaras, viņa centās tās slaucīt, lai nejaušs garāmgājējs tās nepamanītu, te pār galvu viņai pārlaidās divi baloži un tikai tad viņa pamanīja, ka soliņa galā sēž vīrietis, kurš putniem met baltmaizes gabaliņus. Viņš, neskatoties uz Lieni, mierīgā balss tonī, šķita, ka vairāk pats sev nekā sievietei, sāka runāt:

–          Zinājāt, ka baloži ir ļoti līdzīgi cilvēkiem. Paskatieties, es nometu gabaliņu un visi metas tam vienīgajam pakaļ un uzsāk cīņu par to vienu niecīgo drupaču. Var tak pagaidīt mierīgi, kad nometīšu nākamo. Gluži kā cilvēki.

Ceru, ka nav pretenzijas pret šiem putniem, šī ir vienīgā vieta, kur viņus var ērti pabarot teritorijā, te reti kāds nāk, jūtos pat pārsteigts ieraugot jūs.

–          Nē, nav.

Liene tik tikko dzirdami atbildēja, turpinot slaucīt acis.

Viņa raudzījās uz putniem, vīrietis turpināja mest tiem baltmaizes gabaliņus, viņš vairs neko neteica. Pēc brītiņa viņš nolauza pusi no sava maizes klaipiņa un piecēlās. Viņam pieceļoties visi putni pacēlās gaisā, vīrietis piegāja pie Lienes un apsēdās viņai līdzās, un pasniedza nolauzto maizi.

–          Putnu barošana lieliski palīdz sakārtot domas. Pamēģini!

Liene paraudzījās vīrietī, tas bija tas pats, kurš vakar bija viņai padevis roku, pie slimnīcas uzņemšanas durvīm. Viņa sejā bija tikko jaušams smaids.

–          Paldies!

Viņi klusējot sāka mest baložiem ēdamo. Pēc brīža pielidoja klāt divi zvirbuļi. Putnu ķīviņā par ēdamo zvirbuļi zaudēja. Liene sāka speciāli viņiem mest tuvāk, lai baloži nepagūst atņemt.

–          Hei, baloži, ļaujat tak arī mazajiem paēst!

Vīrietis iesmējās uz Lienes sašutumu par negantajiem baložiem.

–          Tā jau vienmēr ir, tie lielākie un stiprākie atņem mazākajiem un vājākajiem.

–          Tiesa, baloži ir ļoti līdzīgi cilvēkiem.

Liene dziļdomīgi noteica, vīrietis uz to tikai pasmaidīja un klusējot turpināja barot putnus.

Kad viņš pameta tiem pēdējo gabaliņu, piecēlās un notīrīja drēbes no drupačām.

–          Man tagad jāiet, paldies par kompāniju. Ceru, ka jūties labāk un nebūs vairs iemesla asarām.

Liene nosarka.

–          Paldies arī jums.

–          Starp citu, mans vārds ir Rolands. Ja šeit kādas dienas uzkavēsies, tad rīt varam satikties šeit atkal un šos lidoņu palutināt.

–          Dažas dienas šeit vēl būšu.

–          Jauki, tad ierakstīšu plānotājā, ka man rīt pusdienlaikā randiņš ar skaistu meiteni.

–          Nē,  neuztveriet to kā randiņu, man ir draugs.

–          Es jau necerēju, ka tik skaista meitene ir brīva, tas bija domāts vairāk kā joks – tas randiņš, apsolu neuzbāzties un būt pats pieklājības iemiesojums. Kā tevi vispār sauc?

–          Liene.

–          Liene, vari beigt mani uzrunāt uz „jūs”?

–          Jā, varu, Roland.

–          Tā jau ir labāk. Tad rīt šai pat laikā, tepat uz soliņa?

–          Jā.

Viņa smaidīja, Rolanda izturēšanās viņu gan smīdināja, gan lika justies neveikli, bet kopumā bija patīkami atrasties līdzās.

–          Atvaino, ka atļaušos izteikt vienu komplimentu, bet tu lieliski izskaties, kad smaidi, rekomendēju to darīt biežāk. Līdz rītam!

Viņš pagriezās un grasījās jau iet prom, tad strauji pagriezās;.

–          Liene, tikai lūgums, nestāsti nevienam par to, ka te kāds baro putnus, savādāk no sētnieces dabūsim pamatīgi trūkties.

–          Labi, apsolu.

–          Un vēl. Cilvēks, kurš liek tev raudāt, nav tevis vērts! Padomā par to!

Liene atkal sajuta, ka nosarkst, tātad viņš bija ne tikai redzējis viņu raudam, bet ar dzirdējis telefona sarunu. Viņa kļuva dusmīga, ka Rolands to noklausījies, bet nebija vairs kam to pārmest, vīrietis jau bija pazudis aiz vienas no ēkām. Viņas rokā bija palicis vēl neliels gabaliņš maizes, kuru viņa sadalīja mazos gabaliņos un izkaisīja putniem. Tie kāri uzmetās virsū maizes drupačām, ķīvējoties savā starpā.

–          Patiesi  – kā cilvēki. Bet tas Rolands ir dīvains. Interesanti, viņš šeit strādā vai arī ārstējās kādā no nodaļām? Pēc ārsta neizskatās, varbūt praktikants vai sanitārs, bet varbūt vienkārši pacients. Ja tā, diez ar ko viņš slimo?

Viņa pavērās uz apkārt esošajām ēkām. „Jāpiezvana Evitai, būs jāpalūdz, lai man kaut ko atved, savādāk man nekā normāla un ērta nav ko uzvilkt, nav pat elementārāko higiēnas piederumu.”

***

Juris nervozi staigāja pa savu kabinetu klubā. Tēvs spītīgi atteicās piekrist kluba pārveidei, bet visi dokumenti jau bija sagatavoti, pirmā iemaksa paredzētajai pārbūvei veikta, trešdien būtu jāsākas būvniecībai, bet trūka tik svarīgā paraksta, tas varēja sabojāt visus plānus.

–          Ko lai dara? Neiedomājos, ka tēvs tik ļoti pretosies. Ja es viltotu to parakstu? Nē, tā nevar, kāds vēl atklās. Kas tad pārbaudīs? Tiešām, mazliet patrenēšos un lieta darīta. Tēvs to neuzzinās, jo pats nekad šeit neparādās un visticamāk arī nebrauks, jo klubs atgādina Jāni.

Apsēdies pie galda, viņš brīdi rokās pavirpināja pildspalvu un tad uz baltas lapas sāka mēģināt atdarināt tēva parakstu. Telpā valdīja stindzinošs klusums, tik vien kā pildspalvas švīksti pret papīra lapu. Pēc 20 minūšu pūliņiem viņš apmierināti skatījās uz savu veikumu.

–          Perfekti. Tagad tikai jāparaksta dokumenti un varu braukt uz domi pēc atļaujas.

Brīvi veicot parakstu uz dokumenta par kluba paplašināšanas atļauju, Juris pats sevi domās paslavēja – “Lieliski!” „Jāpiezvana Sintijai un jāsāk risināt arī finansiālie jautājumi,” naidīgi pasmaidījis, viņš paņēma telefonu.

–          Sintija? Sveika! Es braucu tagad uz domi, bet pēc tam varētu ieskriet pie tevis darbā. Kopā pavakariņotu. Ko teiksi?

–          Juri! Kāds prieks tevi dzirdēt! Man gan pēc darba bija citi plānu, bet kādas divas stundas kopīgām vakariņām es tev varētu veltīt.

–          Lieliski! Cikos beidz darbu?

–          Pussešos gaidi mani pie izejas.

–          Sarunāts, gaidīšu!

–          Atā!

–          Atā!

Nolicis klausuli, viņš ļauni iesmējās: „Nu, gan idiote tā Sintija. Sievietes ir tādas muļķes, ar viņām tik viegli var manipulēt, atliek tik pāris saldus vārdiņus pateikt, un jau ēd no rokas.” Uz galda esošais kluba iekšējais telefons sāka zvanīt. Negribīgi pacēlis klausuli, viņš atbildēja zvanam.

–          Lūdzu runājiet!

–          Jūs traucē grāmatvede, man tikko zvanīja Deniss Lesņiks un jautāja par atlaišanas naudām.

–          Ak, jā, piemirsu jūs par to pabrīdināt. Izmaksājiet viņam un arī Evitai Lodziņai un Lienei Šmitei visu, kas viņiem pienākas pie atlaišanas, pārējiem darbiniekiem tiek uz mēnesi piešķirts atvaļinājums. Tai skaitā arī jums no nākamās nedēļas, tā, ka izdariet visu kas darāms jau šonedēļ!

–          Jūs to nopietni?

–          Kaut ko nesapratāt? Izdariet kā liku!

–          Labi. Visu labu!

„Grāmatvede arī laikam būs jānomaina, gribu tikai sev uzticamus darbiniekus,” promejot no kluba, plānoja Juris.
***

Pie durvīm atskanēja kluss klauvējiens, abas palātā guļošās sievietes pievērsa skatienus durvīm. Lienes kaimiņienes vīrs bija aizsteidzies pēc jogurta, jo to bija ieteikusi ārste un, izmantojot brīdi, viņa bija ļāvusies miegam, bet Liene gulēja gultā, gaidot Evitas ierašanos un pārdomājot Rolanda pēdējos vārdus. Viņa domāja par kaimiņienes attiecībām ar vīru, par Denisu un Evitu, un visbeidzot par sevi un Juri.

Pa durvīm ienāca Deniss ar Evitu.

–          Čau, slimā!

Abi reizē klusām iesaucās.

–          Sveiki! Es jūs gaidīju, te ir tik neizturami garlaicīgi.

–          Vai tad tavs vecis neatbrauca?

Evita ar riebumu uzsvēra vārdu „vecis”.

–          Viņš no paša rīta bija, bet es izlēmu kaut ko attiecībā uz viņu un mani. Es no viņa šķiršos. Esmu bijusi pārāk akla – viņš mani nemīl, tikai izmantoja pēc savām vajadzībām un viss.

–          Meitenes, tas ir iemesls šampanietim! Beidzot, Liene ir nākusi pie prāta. Paklau, lai ko tev te ārstē, bet smadzenes jau sākušas strādāt pareizā virzienā!

Deniss priekā iesaucās un apkampa Lieni.

–          Es pievienojos Denisa apsveikumiem, sen bija laiks. Man tāds prieks!

–          Paldies, paldies, bet nedomājiet, ka man ir viegli, es viņu mīlu, bet nevēlos vairs ilgāk ciest no viņa pazemojošās attieksmes.

–          Tu tikai tagad nepadodies, turies stingri pie sava lēmuma. Deniss, atved mums lūdzu šampanieti, tas jānosvin.

–          Trakie, es tak nedrīkstu dzert!

–          Ak, jā, pareizi, Deniss, lūdzu sulu, nē, labāk bezalkoholisko šampanieti.

–          Beidziet!

Liene smējās par draugiem, bet par lēmumu pārtraukt savas attiecības ar Juri mazliet vēl šaubījās, lai gan apzinājās, ka tā būs pareizāk rīkoties.

–          Tad jau tevi nemaz neuztrauks ziņa, ka arī tu esi atlaista no darba.

–          Arī? Es zināju, ka Juris mani nolēmis atlaist, bet vai tad jūs arī?

–          Šodien runāju ar grāmatvedi. Viņš gatavojas veikt pamatīgu pārbūvi klubā un grasās vākt kopā jaunu darbinieku komandu.

–          Vismaz naudu izmaksāja kā pieklājas.

Evita papildināja Denisu.

–          Es nevēlos par viņu runāt.

–          Pareizi, tā mums visiem ir pagātne! Vispār stāsti, kas ar tevi!

–          Neko jau precīzi ārste nezin, analīzes uzrāda vīrusu, viņa domā, ka vīruss saasinājis citu slimību, kā dēļ sāp galva. Izārstēšot to vīrusu, tad sūtīšot uz konsultācijām pie neiraloga.

–          Izklausās nopietni. Bet kas par vīrusu?

–          Bija arī LORs, teica, ka man ir nedaudz iekaisusi auss bungādiņa. Tas arī viss, ko zinu.

–          Sviests, kaut kāds! Cik ilgi vēl tev te jāguļ?

–          Pagaidām teica, ka tikai līdz trešdienai. Vispār, gribēju jums ko lūgt. Man nav nekādu mantu, tik vien tas, kas mugurā, varat, lūdzu, man no dzīvokļa atvest?

–          Nav problēmu, dod šurp atslēgas, atvedīsim. Tik saraksti, ko vajag.

Deniss padeva Lienei savu bloknotu un pildspalvu. Pēc mirkļa Liene padeva viņam to atpakaļ ar nelielu sarakstu.

–          Skaidrs, pēc kādas pusotras stundas būsim atpakaļ.

–          Paldies, jūs esat paši labākie!

–          Bet kā citādi!

Evita smejoties atrauca, un roku rokā ar Denisu atstāja palātu.

–          Cik skaists pāris.

Ierunājās Lienes palātas biedrene.

–          Jā, viņi ir lieliski. Jūs ar vīru, neskatoties uz to, ka esat slima, ar izskatieties ļoti laimīgi.

Liene atļāvās izteikt savus dienas novērojumus.

–          Piekrītu, man ir brīnišķīgs vīrs, reizēm gan kaitina viņa lielās rūpes, it kā es pati neko nespētu paveikt. Kaut vai šodien, kāpēc gan būtu visu dienu jāatrodas man līdzās?

–          Viņš tak uztraucas par jums.

–          Uztraukties var arī mājās, ne man, ne viņam no tā, ka viņš te sēž, vieglāk nepaliek.

–          Bet kas jums kaiš?

–          Problēmas ar nierēm,  sestdien bijām peldēties jūrā, tur ūdens par spīti karstajam laikam nav tik silts, droši vien tur arī būšu apsaldējusies. Vispār, mani sauc Gita. Kā jūs un kāpēc pati esiet šeit?

Liene stādījās priekšā un ātri izstāstīja to, ko zināja par savu slimību. Gita cītīgi to noklausījusies izteica līdzjūtību, tad sasita plaukstas un skaļi iesaucās.

–          Es tev pazīlēšu. Kamēr mana vīra šeit nav un māsiņas nav sākušas apgaitu, mēs to varam izdarīt.

–          Tu proti zīlēt?

–          Jā, naudu ar to nepelnu, bet draudzenēm un viņu draudzenēm zīlēju, man to iemācīja vecmamma, viņa bija ļoti spēcīga zīlniece.

Gita izvilka no savas somiņas Taro kāršu komplektu un veikli to samaisīja.

–          Pārcel!

Liene paklausīgi izdarīja, ko viņai lika, un ar interesi vēroja, kā tiek izliktas kārtis, tad pavēroja Gitas seju, tā bija rūpju nomākta.

–          Lienīt, tev gan neies viegli, kārtis rāda nopietnas problēmas ar veselību. Tev līdzās ir ļauns vīrietis, tiec no viņa vaļā! Viņš tev liks ciest, bet, ja atbrīvosies no visa, kas tevi ar viņu saista, tad būs daudz vieglāk un pavērsies cits dzīves ceļš. Tavs liktenis ir atkarīgs tikai no taviem lēmumiem, jo tagad atrodies savas dzīves krustcelēs.

–          Vismaz kaut kas labs arī tur ir redzams?

Lienei tas likās uzjautrinoši, lai gan sakrita tas, ka viņai bija problēmas ar veselību un vīrietis, no kā viņa vēlējās atbrīvoties, tomēr negribējās piekrist, ka Juris ir ļauns.

–          Lūk šis te – princis baltā zirgā!

–          Beidz ākstīties!

Tai brīdī atskanēja klauvējiens pie durvīm un pa tām ienāca Gitas vīrs ar iepirkuma maisiņiem.

–          Mīļā, esmu atpakaļ!

–          Sveiks!

Gita pasmaidīja un savāca kārtis.

–          Liene, tiec vaļā no tā ļaunā un tiksi pie prinča.

Viņa ātri nobēra un pievērsās savam vīram, kurš stāstīja par smieklīgu atgadījumu, kurš bija noticis viņam pa ceļam uz veikalu.

Lienes vakars aizritēja jautrā gaisotnē, jo Evita ar Denisu uzkavējās līdz vēlam vakaram, jaunieši malkoja dzērienu „Mežezers” un plānoja, ko iesākt nākotnē. Liene ļoti vēlējās viņiem abiem pastāstīt par savādo Rolandu, bet kāda iekšēja balss lika to pagaidām paturēt noslēpumā.

Nākamās dienas pirmā puse Lienei pagāja nebeidzamās pārbaudēs. Ar nepacietību sagaidījusi pusdienlaiku un no māsiņām noskaidrojusi, ka daktere pie viņas ienāks tikai pēcpusdienā, Liene devās ārā uz vietu, kur vakar bija iepazinusies ar Rolandu, rokās turot vairākas šķēles baltmaizes, no kukulīša, kuru bija palūgusi atvest Evitai un Denisam. Vīrieša uz soliņa nebija, viņa paraudzījās pulkstenī, tas rādīja pus divi, tieši šai laikā vakar viņa šeit bija atnākusi. Izmantojot laiku, kamēr ir viena, viņa uzrakstīja īsziņu Jurim: „Paldies par visu labo, ko esi man devis mūsu attiecību laikā, bet turpmāk mēs vairs nevarēsim būt kopā, es vairs nevēlos ar tevi nekādas attiecības. Piedod, bet es vairs tā nespēju. Liene.”  Ar smagu sirdi viņa nospieda „nosūtīt”.

–          Kāpēc tas ir tik sāpīgi un smagi?

Klusi sev jautājot, viņa sāka mest maizes gabaliņus sev priekšā, tai pat mirklī atlidoja pirmais baložu pāris, drīz vien sekoja pārējie. Laiks ritēja uz priekšu, bet Rolanda nebija, ik pa brīdim viņa ielūkojās telefonā, gan lai pārliecinātos, vai nav pienākusi ziņa no Jura, gan lai paskatītos pulkstenī.

–          Muļķīgi, kā gan es varēju iedomāties, ka viņš atnāks un vēl muļķīgāk ir tas, ka es viņu te gaidu.

Liene par sevi pasmējās un piecēlās, lai dotos prom.

–          Piedod, es kavējos!

Viņa izdzirdēja Rolanda balsi sev aiz muguras un pagriezās, lai sasveicinātos.

–          Sveiks!

–          Tev vēl ir brītiņš laika?

–          Jā, vēl ir.

–          Lieliski, tad pabarosim baložus un varēsim parunāties.

–          Vispār es jau viņiem krietni daudz sadevu maizes.

–          Tu manus putnus pabaroji bez manis, viss, to es tev nepiedošu!

Liene satrūkās no Rolanda pēkšņās garastāvokļa maiņas.

–          Par to tev būs sods!

–          Piedod, es nezināju, ka tas tev ir tik svarīgi.

–          Pat ļoti, tev tagad par to nāksies iet ar mani pusdienās, jo esmu pamatīgi izbadējies.

Rolands sāka smieties, redzot Lienes pārsteigto seju.

–          Kādēļ tā izbijies?

–          Man likās, ka tu pa īstam dusmojies. Izskatījās ļoti ticami.

–          Ja? Atzīšos, es brīvajā laikā spēlēju amatieru dramatiskajā teātrī. Ejam uz ēdnīcu, dzirdēju, ka šodien esot vienreizēja šnicele.

–          Es jau paēdu.

–          Neko darīt, nāksies ēst vēlreiz! Tev slimība atļauj ēst visu vai ir kādi ierobežojumi?

–          Ārste neko neteica, bet es tiešām labi paēdu.

–          Neko darīt,  par sodu, ka manus baložus pabaroji bez manis, tev jānāk vismaz kafiju padzert.

–          Tad man jāaiziet uz palātu pēc naudas.

–          Ejam un netielējies pretī, es cienāju.

–          Es tā nevaru.

–          Būs jāsāk varēt!

Rolands uzstājīgi noteica un paķēra meiteni aiz rokas un veda slimnīcas ēdnīcas virzienā.

–          Laid vaļā!

Liene centās izrauties no stingrā tvēriena.

–          Tikai tad, ja apsolies nākt man līdzi iedzert kafiju.

–          Labi, apsolu.

Ēdnīcā lielākoties atradās ārsti un slimnīcas personāls, Liene sajutās neērti starp šiem cilvēkiem, daudzi ziņkāri pavērās Lienē un Rolandā.

–          Man tikai tā liekas, vai daudzi uz mums tā dīvaini skatās.

–          Tevi tas uztrauc?

–          Nezinu, tā savādi.

–          Liecies mierā, tev tikai tā liekas.

Rolands pasmējās un uzlika uz sava paplātes porciju ar kartupeļiem un divas šņiceles.

–          Tiešām izskatās gardi. Ko tu ņemsi? Liene?

–          Tikai kafiju.

–          Skaidrs.

Vīrietis pārlaida skatu pār smalkmaizīšu klāstu un paņēma divas medus kūkas.

–          Man, lūdzu, vēl divas kafijas.

–          Jums kā parasti, bet meitenei kādu?

Liene ziņkāri paraudzījās Rolandā, „Tātad viņš šeit nāk regulāri, ja jau darbiniece zina, kādu kafiju viņš ir iecienījis.”

–          Man baltu un bez cukura.

–          Fui, kā bez cukura var iedzert. Apbrīnojami.

Pie galdiņa sēžot, Lieni nepameta sajūta, ka viņi tiek novēroti, bet Rolands izturējās brīvi un bezrūpīgi ēda.

–          Liene, pastāsti, kāpēc atrodies šeit slimnīcā?

–          Galvassāpju dēļ, darbā zaudēju samaņu, tad nu mani atveda uz šejieni.

–          Kāpēc atrodies terapijas nodaļā nevis, piemēram, neiroloģijas?

–          Kas es ārste? Kur ielika, tur ārstējos.

–          Tas tiesa. Ēd kūciņas, tās tev paņēmu, man saldumi negaršo.

Liene jutās savādi, nekad neviens viņai nebija neko izmaksājis, Juris vispār ar viņu nekur negāja, reizi bija tikai uz kino aizgājuši un tā pati reize bija pašā attiecību sākumā, bet te tik pat kā nepazīstams vīrietis pavisam mierīgi viņai uzsauc kafiju un medus kūkas.

–          Es no viņām tikšu tikai pie svara problēmām.

Rolands pārlaida acu skatu pār meitenes augumu ar tēlotu nopietnību.

–          Tici man, tev līdz tām problēmām vēl ļoti tālu.

Abi iesmējās, Liene sāka ēst medus kūciņu, bet Rolands sāka stāstīt anekdotes par dakteriem un pacientiem.

***

Juris sēdēja savā dzīvoklī un smēķēja. Vakardienas tikšanās ar Sintiju bija noritējusi lieliski, šodien atkal bija paredzēta tikšanās, viņa plānos ietilpa paciest pāris romantiskas tikšanās  un tad iet tālāk, līdz Sintija būs pilnībā no viņa atkarīga, un tad bildināt. Kļūstot par viņas vīru Juris paredzēja, ka varēs rīkoties ar sievas naudu un piepildīt savus mērķus saistībā ar klubu. Sintija bija bagāta biznesmeņa vienīgā meita, kurš bija parūpējies par meitas nākotni, uzdāvinot viņai tūrisma firmu un vairākus vērtīgus zemes īpašumus.

Juris, izdzirdējis telefonā pienākam īsziņu, negribīgi to paņēma, lai izlasītu.

–          Nolādēts, Liene, tu to man nožēlosi, mani neviena nekad nav pametusi, un tu noteikti nebūsi tā, kas to izdarīs!

Viņš niknumā iekliedzās, nometot telefonu uz galda.

–          Kuce, kā tu ar mani tā drīksti izrīkoties!

 

Dalīties.

Atstāt Ziņu