Romāns Tikai nepadoties! 19.daļa

Nobijusies, bet apņēmības pilna Madaras priekšā sēdēja jauna meitene, viņa ik pa brīdim ar roku noslaucīja asaras.

– Man bail, ka viņš nepieņems manu bērnu, mani, ka vairs nemīlēs …

– Alise, saproti savu tēvu, viņam tas ir liels šoks. Viņš jau vēl tev tikai to labāko un grib no visa pasargāt. Mēs uzaicināsim viņu uz šejieni, vispirms aprunāsimies bez tavas klātbūtnes, tad visi kopā.

– Es negribu!

Alise iekliedzās, tad nedaudz mierīgāk turpināja.

– Viņš jau visu pateica vakar.

– Cilvēki dusmās bieži vien pasaka to, ko patiesībā nedomā.

– Varbūt tieši dusmās ir visvaļsirdīgākie?

– Nē, tās ir bailes zaudēt kontroli pār situāciju un tādēļ neapzināti sāpina otru.

– Jūs domājiet, ka viņš varētu man piedot?

– Uzrunā mani uz “tu”!

Madara draudzīgi uzsmaidīja.

– Tu domā, ka viņš …

– Noteikti, viss būs kārtībā. Iedod sava tēva numuru, sazvanīšu un norunāšu tikšanos kopā ar mūsu psiholoģi.

Alise nedaudz trīcošām rokā telefonā sameklēja tēva numuru un pierakstīja uz piezīmju lapiņas, kuru pasniedza Madara.

– Kāds viņam vārds?

– Rolands.

Madara sāka ievadīt numuru telefonā un pārsteigti secināja, ka tas ir tas pats Rolands, ar kuru tikās Liene.

“Nespēju noticēt!” Viņa apjukusi raudzījās sava telefona ekrānā, “vieglāk būtu, ja es viņu nepazītu, bet situāciju tas vienalga nemaina. Interesanti ko Liene par šo visu teiks?” Viņa paraudzījās Alisē, kas raudzījās izmisušu skatienu, gaidot sarunas rezultātu.

Atskanēja pāris gari signāli un klausulē atskanēja pazīstamā vīrieša balss.

– Jā, Madara, ko vēlies?

– Es zvanu no krīzes centra … .

– Kas noticis? Varu kā palīdzēt?

– Pie mums ir jūsu meita, lūdzam ierasties šodien, lai risinātu radušos konfliktu starp jums un Alisi. Sarunā piedalīsies centra psiholoģe, es pati un vēlāk arī pati Alise.

– Ko, pagaidi, ko tu tur runā? Kādā krīzes centrā? Alise?! Kādā sakarā?

– Jums vakar bija strīds par viņas grūtniecību, viņa vēlas bērniņu paturēt un ir nobijusies, ka piespiedīsiet veikt abortu un vairs viņu neatzīsiet kā meitu, bet …

Madara nepaguva pateikt teikumu līdz galam, kad Rolands pārtrauca viņu

– Pēc stundas būšu klāt, sauc adresi!

Viņš skarbi noteica.

Kad Madara nolika telefonu, Alise izbijusies jautāja;

– Kāds viņš izklausījās? Nikns?

– Godīgi? Jā. Bet nesatraucies, viss nokārtosies.

Draudzīgi uzsmaidījusi meitenei, viņa no somiņas izvilka nelielu piezīmju grāmatiņu.

– Es biju tikai gadu vecāka par tevi, kad gaidīju savu dēlu. Skaties, tas ir viņš!

Alise raudzījās smaidīga zēna fotogrāfijā.

– Skaists puika, tik dzīvespriecīgas acis. Es arī gribu, lai manam bērnam būtu tik dzirkstošs acu skats.

– Būs, tev tikai mazais jāmīl un viss, bērniem neko vairāk nevajag kā mīlestību, jo īpaši māmiņas.

– Vai ir grūti būt vientuļajai mammai?

– Nē! Jo vientuļa tu nemaz nebūsi – tev ir bērns, draugi, vecāki, paziņas, darbi un pienākumi! Iedomājies dienas, kad mazais tev uzsmaidīs, pateiks “es mīlu tevi, māmiņa,” cieši apskaus, kad skries pie tevis tad, kad sāpēs, būs priecīgs, kad noguris aizmigs tavās rokās vai vienkārši sēdēs blakus, klausoties ko tu stāsti! Un tagad iedomājies to cilvēku, kurš to visu nekad nepiedzīvos, jo ir atteicies no šādas iespējas! Tagad pasaki, kurš būs vientuļāks – tu kopā ar mazo, vai bērniņa tēvs?

– Tev taisnība. Viņš daudz ko zaudēs! Tagad es tik ceru, ka tētis man piedos un mūs pieņems.

– Par to gan neuztraucies! Viss būs labi!

 

***

Rolands dusmodamies uz meitu pilns apņēmības viņu no krīzes centra vest uzreiz uz mājām, pat netaisoties ar kādu runāt, izkāpa no mašīnas un devās iekšā ēkā.

“Neprātīgais skuķis, ko viņa iedomājās, ka savā bērna prātā spēs audzināt bērnu!”

– Roland?

Sev aiz muguras izdzirdējis savu vārdu strauji pagriezās. Tā bija Madara, kura rokās turēja plastmasa glāzīti ar karstu kafiju.

–  Sveika! Kur ir Alise?

– Vispirms parunāsim bez viņas kopā ar centra psiholoģi.

–  Tas nav vajadzīgs, es ņemu meitu un vedu viņu mājās!

– Nē, tā tas nenotiek!

– Ak, nenotiek? Viņa ir nepilngadīga, esmu viņas tēvs, nosauc kādu saprātīgu iemeslu, kas liegtu viņu ņemt un vest prom?

– Viņa meklēja palīdzību šeit, un viņai tā tiks sniegta!

– Viņai tā noteikti nav vajadzīga šeit!

Rolanda balss sāka kļūt skaļāka.

– Ir gan, viņa vēlas bērniņu paturēt, bet jūs pastāvat uz to, lai viņa no tā atbrīvotos.

– Viņa ir nepilngadīga!

 – Bet pietiekoši drosmīga, lai pieņemtu lēmumu audzināt bērnu vienai un cīnītos par viņu!

– Zaudējot iespēju normāli dzīvot, mācīties, strādāt!

– Es audzinu bērnu viena un arī dzemdēju esot vēl nepilngadīgai, neesmu zaudējusi neko.

– Jā un strādā fabrikā, bērns dzīvo pie vecmammas un kad arī bērnu pieskati, dari to pavirši, jo viņš tik tikko nepakļuva zem mašīnas. Tavas vainas dēļ! Mana meita tāda nebūs!

Madara mierīgi noklausījās aizvainojušo vārdu birumā un iedzēra malku kafijas.

 – Nāc! Varbūt es arī neesmu labākais piemērs, bet es zinu vienu vīrieti, kurš ir veiksmīgs ārsts un ir izaudzinājis lielisku, drosmīgu un sirsnīgu meitu. Tiesa, apbrīnojami kā tas viņam izdevās, ja pats ir tik aprobežots?

Rolands, kurš bija sekojis pa gaiteni līdzi Madarai uz psiholoģes kabinetu, apstājās. Madara uz viņu paraudzījās un pasmīnēja.

– Esam klāt, parunāsim ar centra psiholoģi un tad tik varēsi satikt Alisi, šeit ir savi noteikumi, kuri ir jāievēro!

***

Alise nedroši iegāja psiholoģes kabinetā. Pirmo viņa pamanīja Madaras uzmundrinošo smaidu un tad tēva skumjo acu skatu. Psiholoģe, slaida, tumšmataina sieviete, kuras vecums varēja būt tuvu 40 gadiem, laipni pamāja meitenei, droši nākt iekšā.

– Alisīt, tev tētis grib ko teikt!

Rolands piecēlās kājās un nesakot ne vārda piegāja meitai klāt un cieši to apskāva. Alise sāka raudāt.

– Uz skolu gan tev būs jāiet, nekādu akadēmisko gadu neņemsi!

Dzirdot tēva laipno balsi, meitene ciešāk apskāva tēvu, asaras nevaldāmi plūda pār viņas acīm. Rolands saudzīgi atbrīvojās no meitas apskāviena, ar roku noslaucīja viņas vaigus.

– Brauksim mājās?

– Tad tu man piedod?

 – Protams. Viss būs labi, bet, ja piedzims puika, nosauksi manā vārdā!

Viņš smejoties jokoja, lai sasmīdinātu meitu.

 

***

Liene satraukti pārskatīja sarakstu, vai visu ir paņēmusi līdzi. Madara sēdēja uz palodzes un lēnām smēķēja.

– Nekrīti panikā, tu tikai uz mēnesi brauc prom, bet krāmējies un satraucies, it kā uz gadu!

– Nezinu, kas ar mani, bet ir tāda sajūta, ka es tur palikšu pavisam!

– Nerunā muļķības! Atceries mūsu norunu!

– Tas jau nav šķērslis! Es varu zīmēt pat esot ziemeļpolā!

  – Arī fakts. Bet kāpēc tāda nojauta?

– Nezinu. Ārprāts man ir pavisam maz laika! Tūlīt jau jāskrien, lai paspētu normāli uz lidmašīnu. Tu mani pavadīsi?

 – Protams! Man taču jāpārliecinās, ka aizlido prom!

Madara iesmējās un nodzēsa cigareti pelnu traukā.

 – Labi, tad palīdzi paņemt to somu un ejam uz autobusu. Kurš  vispār kursē uz lidostu?

 – Varēji to noskaidrot pirms tam!

– Es noskaidroju, kaut kur bija pierakstīts.

Liene sāka rakņāties pa savu rokassomiņu līdz atrada piezīmju blociņu.

  – Re kur ir! Skaidrs! Ejam!

 

***

Liene vēl pēdējo reizi pamāja Madarai un devās uz lidmašīnu. Tai brīdī viņa sajuta, cik patiesībā pa īstam ir satraukusies par šo lidojumu.

– Lai nu ko, bet tevi es šeit negaidīju satikt!

Liene izdzirdējusi pazīstamu balsi, pārsteigta raudzījās Arturā, kurš, vairs nepievērsdams meitenei uzmanību, mēģināja vienoties ar Lienes blakussēdētāju samainīt sēdvietas.

– Paklau, tu vismaz varēji vispirms man pajautāt vai es vēlos tev blakus sēdēt.

– Piedod, neiedomājos. Vai varu?

– Nē!

 – Žēl, bet ir jau par vēlu, tas večuks diez vai vairs piekritīs nākt atpakaļ!

Arturs iesmējās, ieņemot vietu blakus Lienei.

 – Ko tu te dari?

Liene neapmierināti jautāja.

– Sēžu.

– Beidz ņirgāties! Nopietni.

– Pavisam nopietni – sēžu.

Paraudzījies Lienes dusmīgajā sejā, Arturs iesmējās un draudzīgi uzsita Lienei pa plecu.

– Man Roterdamā ir lieliska iespēja praktizēties savā jomā, nedrīkstu palaist to garām, ja labi veiksies palikšu tur arī strādāt – patiesībā es uz to arī tiecos. Un tu kāpēc esi šeit?

– Draudzene ciemos uzaicināja.

– Forši. Uz ilgu laiku?

 – Mēnesi.

  – Piedod, ka jautāju, bet dzirdēju, ka ar Rolandu salabāt. Viņš nav pret to, ka tik ilgi viņu pamet?

– Es ar viņu nesalabu, bet izšķīros.

– Oi, nezināju. Kad paspējāt? Es jau ar viņu neesmu gan tikai nedēļu runājis par tevi, viņam problēmas ar meitu, līdz ar to mums tā bija galvenā tēma.

– Nedēļas sākumā.

– Tad jau esi brīva meitene! Super!

– Kas tur super!

 – Tas, ka tagad varēsim mierīgi kopā iepazīt Roterdamu.

– Nemaz neceri!

– Tu nu gan esi riebīga! Bet man patīk!

– Tu esi kaitinošs!

– Tik nesaki, ka tev tas nepatīk?

– Nepatīk gan.

 

Arturs apzināti visu lidojuma laiku Lieni kaitināja, bet meitene izlikās, ka dusmojas, lai gan patiesībā jutās labi puiša sabiedrībā un priecājās, ka ir kāds ar ko kopā pavadīt lidojuma laiku.

– Nu re, vēl nepaguvu tevi nokaitināt līdz baltkvēlei, ka esam jau klāt.

Lidmašīnai nosēžoties Arturs priecīgi ierunājās.

– Artur? Kur tu dzīvosi?

– Kāpēc jautā?

– Varbūt varam kādu dienu satikties un kopā pastaigāt pa pilsētu?

– Oho, negaidīju! Protams! Pasaki, kā es tevi varēšu sazvanīt vai kur satikt!

– Lidostā iekšā, mani sagaidīs Evita, viņai arī pajautāšu, kur es īsti dzīvošu.

 

Lidostas uzgaidāmajā telpā stāvēja Evita un, ieraugot nākam draudzeni, priecīgi nāca viņai pretī

– Āāāā, čau, pat neticas, ka esi šeit! Kā atlidoji?

– Čau! Vari ātri uzrakstīt savu šejienes numuru un adresi?

Liene nepacietīgi jautāja, pavirši sasveicinoties.

– Kam tev tā?

Evita izbrīnīti jautāja.

– Lidmašīnā satiku senu paziņu, sarunājām kādu dienu satikties.

– Skaidrs, tūlīt uzrakstīšu.

Kamēr Evita meklēja pildspalvu un kaut kādu papīra gabalu, klāt pienāca Arturs.

– Sveikas meitenes! Liene, man jāskrien, sauc numuru, kā tevi šeit sazvanīt!

– Pagaidi, man nav kur pierakstīt!

Evita nepacietīgi uzsauca, turpinot savā somiņā atrast rakstāmo.

– Sauc numuru, es telefonā ierakstīšu.

Arturs nervozi raudzījās uz saviem sagaidītājiem, kuri ar žestu rādīja uz pulksteni, ka jāsteidzas.

– Labi, raksti …

– Paldies, čau meitenes, tad uz tikšanos!

– Čau, čau!

Arturs aizsteidzās prom. Evita nedaudz ziņkāri viņā noraudzījās, tad pievērsās Lienei!

– Stāsti! Kas viņš ir! Tikai paziņa?

– Viņu sauc Arturs, Rolanda brālis.

– Ēm, tu izšķīries no Rolanda un tagad grasies salaist ar viņa brāli?

– Negrasos, bet atzīstu, man viņš simpatizē, bet tas arī viss.

– Uzmanies! Tā būs liela kļūda, ja tai Arturā ieķersies, padomā pati par tām neveiklajām situācijām, ko tas izraisīs!

– Viss būs kārtībā, beidz mani tik daudz mācīt!

– Jāmāca ir, jo pati ar savu galvu nedraudzējies!

– Ko tad es tādu esmu izdarījusi? Mani pārsteidz, ka visi vienmēr zina labāk, kas man vajadzīgs, it kā es pati neko nespētu pareizi izdarīt. Tu, Rolands, Madara, visi jūs mani mācat, tirdāt, kaut kur bīdāt. Bet kaut reizi būtu pajautājuši, ko vēlos es!

– Labi, jau labi, nomierinies!

– Saproti, man dažbrīd jau sāk likties, ka es dzīvoju tikai priekš citiem un tā kā citi grib, pavisam aizmirstot, ka šī ir mana dzīve un man tā jādzīvo pašai.

– Neaizmirsti, ka no malas redzot, ja ej grāvī, ikviens, kas tevi mīl, centīsies no tā izgrūst ārā, nevis rokas sakrustojot skatīsies, kā tajā ievelies.

-Bet varbūt vajag ļaut, lai jūtu, kā tas ir krist, tā lai sāp.

 

.