Rolands priecīgs nolika klausuli.
– Beidzot! Beidzot viņas balsī sadzirdēju to siltumu, kuru biju jutis no viņas, kad tikko iepazināmies. Tagad noteikti mūsu attiecības nokārtosies, jo viņa būs atguvusi cerību, līdz ar to vairs neizvairīsies arī no manis – nebaidīsies mīlēt.
Vīrietis vēlreiz palūkojās Lienes analīžu rezultātos, pasmaidīja un nolika tos sev uz galda.
Liene pirms došanās prom izdzēra dziednieces iedotās zāles un pasmaidīja, pirmo reizi kopš to lietošanas. Vairs nebija problēmu tās norīt, agrākā rūgtuma vietā tās pat šķita patīkami saldas.
– Vai tiešām es tomēr būšu vesela? Redz, kā, galvenais izrādās tikai nepadoties, pat ja neredzi pozitīvu iznākumu. Es neticēju, ka šīs pretīgās rūgtās zāles man palīdzēs. Jāaizbrauc uz slimnīcu! Jā, bet ko man tur darīt – skatīties savos analīžu rezultātos un tīksmināties? Es jau tāpat no tiem cipariem un burtiem neko nesapratīšu, arī datortomogrāfijas uzņēmumi izskatās pilnīgi vienādi, ne es redzēju tad tur kaut ko, ne es tagad ko tur ieraudzīšu.
Meitene, turot rokās savas kurpes, staigāja pa savu istabiņu, šaubīdamās, ko īsti darīt. Paņēmusi rokās savu telefonu, viņa nervozi to žņaudzīja.
– Man vakarā uz darbu jāiet. Kādēļ lai es tērētu laiku braucienam pie Rolanda? Vajadzētu pagulēt, lai maiņu varu veiksmīgi nodot. Arī daudz kas jāizdara pirms dodos prom uz Holandi. Nē, es nevaru braukt uz slimnīcu! Piezvanīšu Rolandam un pateikšu, ka netieku.
Rolands izdzirdējis telefona zvanu priecīgs to satvēra.
– Čau!
– Ē, Roland?
– Jā?
– Klausies, es tomēr pie tevis nebraukšu, padomāju mazliet. Man jau šodien uz darbu, un jāgatavojas prombraukšanai, svētdiena jau vairs nav tālu.
– Pagaidi! Tad es braucu pie tevis.
– Tas nav obligāti. Paldies par lieliskajām ziņām!
– Pēc stundas būšu pie tevis, varbūt pat ātrāk! Viss atā, gaidi!
– Bet Roland …
Klausulē jau skanēja īsi signāli, Rolands bija pārtraucis sarunu.
– Viņš izklausījās dusmīgs. Varbūt pat tā labāk? Ko lai es daru?
Liene iekrita gultā, satvēra ar rokām galvu.
„ Es viņu nemīlu, nevēlos būt ar viņu kopā, bet viņš ir tik jauks – kā lai to pasaku, es redzu, ka viņš mīl mani, bet es viņu nē. Kāpēc es viņu nemīlu? Rolands ir ideāls vīrietis – viņam ir darbs, nodrošināts, mīļš, gādīgs, gudrs. Viņā ir viss, ko vēlētos ikviena sieviete. Tikai ne es? Kāpēc? Kāpēc es nevarētu viņu vienkārši iemīlēt?
– Kāpēc?!
Viņa iekliedzās un dusmās aizmeta spilvenu pāri istabai.
– Man viņam viss jāpasaka! Zinu, viņam sāpēs, bet ilgāk to vilkt garumā nedrīkst.
Rolands nervozi sitot pirkstu pret stūri brauca pie Lienes. Krita slapjš sniegs, padarot ielas slidenas un redzamību sliktu. Pelēkais laiks padarīja vīrieša noskaņojumu vēl smagāku.
– Tad brauc, tad nē, tad grib mani redzēt, tad nē! Kas ar viņu ir? Kādēļ viņa tā rīkojas?
Viņš pats sev skaļi jautāja.
– Laiks arī pretīgs!
Dusmās viņš uzsita ar roku pret stūri, kad nācās apstāties kārtējā sastrēguma dēļ.
– Vajadzēja braukt apkārt, caur centru es pie viņas tik vakarā tikšu, jāmēģina kaut kur apgriezt riņķī.
Pētot ceļu, kā tas būtu izdevīgāk, viņš veica veiklu manevru, iebraucot pretējā joslā, kad neviena automašīna nebrauca, apgriežoties uz otru pusi. Uzreiz turpat viņš ieraudzīja arī ceļu policistu, kurš māja viņam, lai pietur.
– Nolādēts, kur tas te uzradās! Tikko nebija!
Liene raudzījās pulkstenī, tas nepielūdzami gāja uz priekšu, atgādinot meitenei, ka drīz ieradīsies Rolands.
– Nē, es nedrīkstu to pieļaut! Tā būs tikai sliktāk mums abiem! Es viņam piezvanīšu un visu telefoniski izstāstīšu.
Uztraukumā uzspiedusi vīrieša numuru, viņa dziļi ievilka elpu. Atskanēja signāls, Rolands klausuli necēla.
– Kas tad noticis? Lūdzu, pacel, negribu, ka atbrauc līdz šejienei, tā būs tikai grūtāk.
– Jā!
Rolands nervozi atbildēja, brīdī, kad Liene jau nodomāja, ka neizdosies sazvanīties.
– Roland, piedod, man par to, ko tagad teikšu.
– Mazā, pagaidi, es tagad nevaru runāt.
– Vari gan, vismaz kaut kad ieklausies manī.
– Lienīt … .
– Paklusē kaut mirkli!
Liene nepacietīgi iekliedza klausulē, Rolands satrūkās, paskatījās uz policistu, kurš rakstīja protokolu par viņa satiksmes pārkāpumu, viņš bija dzirdējis sievietes kliedzienu un pasmīnēja.
– Roland, es negribu, ka tu brauc, es negribu ar tevi tikties, negribu turpināt nekādas attiecības. Saproti vienreiz mani – tu esi kolosāls vīrietis, tikai ne priekš manis, es biju tev pieķērusies, jo tu man daudz palīdzēji, devi to siltumu un mīļumu, kuru man tai brīdī vajadzēja, bet man vairs to nevajag. Piedod, lūdzu, piedod, bet es nevēlos būt ar tevi kopā.
– Tu to nopietni? Varbūt pārrunāsim visu, kad tiksimies?
– Nē, mēs netiksimies, nepadari to visu vēl grūtāku! Es negribēju tevi sāpināt, bet tā tālāk nespēju turpināt. Lūdzu, piedod!
– Liene, es pēc kāda laika būšu pie tevis, tad izrunāsim visu. Nepārsteidzies ar secinājumiem.
– Tu mani vispār dzirdēji? Es nevēlos tevi pat redzēt! Vai tiešām to ir tik grūti saprast? Pārstāj lēmumus pieņemt manā vietā!
Rolands apjucis klausījās Lienes balsī, nespējot noticēt tam, ko dzird.
– Priede, pārtrauciet sarunu un panāciet šurp!
Policists uzsauca Rolandam.
– Labi, Liene, piedod. Vēlu tev veiksmi turpmākajā dzīvē! Neaizmirsti, ka pēc diviem mēnešiem tev atkal jāiziet visas pārbaudes.
– Paldies, ka saprati un piedod man, es negribu ar tevi sanaidoties.
– Atā, Liene, tagad nevaru runāt.
Liene skumji nolika klausuli. Sāpēja tas, ka viņa bija likusi ciest Rolandam, bet ilgāk to nedrīkstēja vilkt garumā, tas tikai visu padarītu vēl smagāku. Viņa paraudzījās pa logu, krita sniegs – lielām skaistām pārslām.
„Cik skaists laiks ārā, žēl, ka viss uzreiz izkūst.”
***
Rolands skumji raudzījās pa logu, viss sāka pamazām piesalt un zemi klāja viegla balta sniega kārtiņa.
– Sveiks, tēti! Tev ir brīdis laika, sarunai?
Alise nedroši jautāja.
– Jā, protams, priekš tevis vienmēr. Paskaties, ārā jau sniegs!
– Kas tur neparasts, ne jau pirmo gadu novembra vidū snieg.
– Tiesa, bet vienalga šķiet pavisam nesen bija karsta vasara.
– Tēt, es negribu ar tevi par laika apstākļiem runāt!
– Nu, nekliedz taču uzreiz! Kas par lietu?
Alise dziļi ieelpoja, aizklāja ar rokām seju.
– Es esmu stāvoklī … . Piedod, lūdzu …
Meitene pēdējos vārdus izteica raudot, bet Rolands pārsteigumā sastinga. Iestājās stindzinošs klusums, bija dzirdami tikai Alises šņuksti.
– Tu joko? Tas ir tikai teātris, tu mani gribi izjokot? Pareizi, Alise izbeidz, ir jau ticami, bet tādiem jociņiem man tagad galīgi nav noskaņojuma.
– Tēt, tas ir tiesa, esmu jau gandrīz trešajā mēnesī. Var vēl pagūt uztaisīt abortu, bet …
Rolands atgāja no istabas loga un apsēdās krēslā.
– Tas ir par daudz! Vienai dienai par traku.
Viņš raudzījās meitā, kura jau bija sākusi raudāt nevaldāmi, viņa nekustējās ne no vietas, baidoties izraisīt vēl lielākas tēva dusmas.
– Vismaz, kas ir bērna tēvs, tu zini?
– Jā, protams.
– Kur viņš ir?
– Viņš, viņš, viņ ….
– Beidz raudāt un atbildi normāli!
Cik vien mierīgi spēdams, viņš stingri jautāja meitai, jūtot, ka balss tonis kļuvis daudz skaļāks.
– Viņš nedēļu atpakaļ aizbrauca pie drauga uz Angliju, un … Un teica, ka atpakaļ vairs nebraukšot … un, lai es taisot abortu, jo, jo …
Meitene sāka raudāt, nespējot tālāk parunāt.
– Lai taisi abortu, jo viņš to bērnu negribu un tevi ne tik. Tā viņš teica?
Rolands skarbi pabeidza meitas teikto.
– Jā.
– Jautāt, par ko domāji, kad izlēmi palīst zem puiša, laikam nav vērts.
– Tēt, lūdzu ….
– Ko lūdzu? Tu aptver, ka bērns nav rotaļlieta? Ka to nevar paņemt paspēlēties un nolikt, kad apnīk?! Kā domā skolu pabeigt, tālāk dzīvot? Aborts? Saki, vēl ir laiks?
– Es negribu abortu, es gribu bērniņu paturēt.
Alise klusām, nedaudz saraustīti caur raudām centās tēvam pateikt, ko nolēmusi.
– Tu gribi paturēt bērnu? Pieņemsim. Kā iztēlojos savu dzīvi tālāk tādā gadījumā?
– Es pirms dzemdībām pagūšu pabeigt 9.klasi. Es to spēšu! Tad gadu padzīvotu mājās ar bērniņu un pēc tam varētu atsākt mācības un arī strādāt.
– Kur bērns būs, kad mācīsies un vēl strādāsi?
– Bērnudārzā.
– Tik maziņu, liksi bērnudārzā?
– Tēt, es, es. . . . Es ceru, ka tu man palīdzēsi.
Rolands dusmīgi paraudzījās meitā.
– Tev ir 16 gadi. Tu pati vēl esi bērns!
– Tas nenozīmē, ka nespēšu ar visu tikt galā!
– Galā tu viena noteikti netiksi. Tu tiešām gribi bērnu paturēt? Esi domājusi, ko tas nozīmē?
– Jā, esmu. Tu man to iemācīji – cienīt visu dzīvo. Un bērniņš manī ir dzīvs, viņš nav vainīgs, ka viņa māte ir idiote! Saprati, es viņu paturēšu, pat ja tu būsi pret to.
Vīrietis pārsteigts klausījās meitenes stingrajā nostājā par savu lēmumu, tad nopūtās.
– Tu tiešām apzinies visas sekas?
– Jā.
– Man gan liekas, ka tomēr nē. Pie ārsta esi bijusi?
– Nē.
– Lieliski, un vēl apzinoties visas sekas!
– Rīt tevi pierakstīšu pie ārsta, tā, lai rīt pat arī tiktu uz vizīti. Taisīsi abortu! Saprati?
– Tēt, lūdzu.
– Saruna izbeigta, ej uz savu istabu!
– Es netaisīšu abortu!
– Neizrunājies!
Alise pārstāja raudāt, nikni noraudzījās tēvā un, spītīgi sakniebusi lūpas, devās uz savu istabu, aiz sevis spēcīgi aizcērtot durvis.
– Es viņu ienīstu, ienīstu, ienīstu!
Meitene savā istabā sāka kliegt, adresējot savas dusmas tēvam, tad apsēdās uz gultas malas, paraudzījās uz savu istabu, pielēca kājās un paķērusi savu sporta somu drudžaini sāka krāmēt tajā siltās drēbes.
– Es ar šeit nepalikšu, ja viņš negrib manu bērnu, tad negrib arī mani. Es tev maziņais neļaušu nevienam darīt pāri.
***
Madara samiegojusies pacēla telefonu, Liene pa miegam tikai norūca uz viņas pusi:
– Kad tu iemācīsies izslēgt telefonam skaņu, lai var normāli izgulēties?
– Tad, kad būšu pensijā un ne ar ko nenodarbošos papildus bez sava darba un nebūs jāuztraucas par bērniem.
Paraudzījusies telefona ekrānā, viņa pārsteigti secināja, ka tas ir no krīzes centra.
– Savādi, sen nebija zvanījuši no krīzes centra.
– No krīzes centra? Kādā sakarā tev no turienes būtu jāzvana.
– Pagaidi, atbildēšu uz zvanu, tad paskaidrošu. Jā, lūdzu, Madara klausās!
Liene ar interesi klausījās, ko Madara runāja, cenšoties no dzirdamajiem vārdiem uzminēt, kāds draudzenei varētu būt sakars ar krīzes centru.
– Jā, labi. Pēc kādas stundas? … Mhm, labi … Cik gadi? … Kā sauc? … Un no kurienes? … Ā, skaidrs ? Nu, jā tipiski… Labi tūlīt, tad pēc kādas stundas būšu klāt.
Madara izkāpa no gultas un veikli saģērbās.
– Es iespējams nedaudz kavēšu darbu šovakar. Piesegsi?
– Jā, protams, bet uz kurieni tu.
– Uz krīzes centru. Es darbojos tādā kā atbalsta grupā, nepilngadīgajām grūtniecēm.
– Nesaprotu. Priekš kam?
– Redzi, es pati biju nepilngadīga, kad paliku stāvoklī, zinu, cik tas ir grūti, zinu, kāda attieksme ir no vienaudžiem, no vecākiem, kā arī protu risināt sarežģītas ģimenes situācijas, lai visu nokārtotu. Līdz ar to mans padoms, ieteikumi un atbalsts, kā arī reāla palīdzība ir noderīga tām meitenēm, kuras neapdomības dēļ ir kļuvušas par māmiņām, neesot pilngadīgas, bez darba un problēmām gan ģimenē, gan skolā.
– Tev laikam dikti daudz brīva laika!
– Vari smieties, bet tas man dod gandarījuma sajūtu, ka varu kādam palīdzēt. Davai, čau, tiekamies vakarā. Ja kas, tad piesedz mani!
– Jā, labi, veiksmi tev!
.
5 komentāru
Diemžēl romāna 19.daļas publicēšana nenotiks ierastajā laikā. Gadījusies nopietna tehniska problēma, autorei nāksies rakstīt to no jauna, tādēļ būsim pacietīgas, gaidīsim un novēlēsim Anitai iedvesmu!
nu žēl! Turās!
Gaidīšu ar nepacietību turpinājumu! <br>Cik labi, ka varu lasīt šeit romānus. Nopirkt, diemžēl, vairs nav iespējams.<br>Anita, lai veicas!
Jā, tās likstas mūs piemeklē, kad vismazāk to gaidām, bet arī veiksme dara tāpat 🙂 Gaidam, gaidam, gaidam 🙂
Anita sola nākamo daļu jau ļoti drīz, tā ka rīt jau, iespējams, lasīsim. :)<br>Un ar tām likstām tiešām tā ir, tādēļ iesaku nodrošināties, lai tad, kad dators izdomā paņemt "slimības lapu" nav jāatvadās no svarīgiem dokumentiem, rakstiem un bildēm.