Vārda dienu svin: Grieta, Strauta, Rebeka

Romāns Tikai nepadoties! 13.daļa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

–          Tālāk jau viss ritēja kā pasakā, līdz attapos …  Es viņu patiesībā nemīlēju, tik akli pieķēros, lai mazinātu sāpi, ko reiz saņēmu. Tādēļ aizgāju no viņa prom, paņemot līdzi bērnu un dažas personiskās mantas. Viņā savukārt apvainojums par šādu manu soli bija tik liels, ka viņš pilnībā atteicās no bērna, lai tikai nebūtu ar mums jātiekas.

Kopš esmu viena ar dēlu to vien darīju, lai izārstētu savu dvēseli. Tas nebija viegli, kritu depresijā, mēģināju taisīt pašnāvību un vienā tādā brīdī, man pienāca klāt bērns un jautāja, vai man sāpot. Es nokritu bērna priekšā un lūdzu viņam piedošanu. Mēģinot pārtraukt savu dzīvi, es pavisam aizmirsu par dēlu, kuram neviena cita, atskaitot mani, nemaz nebija. Es guvu jaunu iedvesmu cīņai par sevi un savu dzīvi. Nepadevos un tagad varu teikt, ka notikušais ir tikai pagātnes ēna, kas manā dzīvē vairs neko nozīmē. Ir palicis pavisam maz, līdz sasniegšu kārotos mērķus un tikai tāpēc, ka pratu uzvarēt pati sevi.

–          Madara, man ļoti žēl …

–          Nav ko žēlot, viss sliktais, tāpat, kā arī labais, kas notiek mūsu dzīvē ir pašu izraisīts. Svarīgākais ir prast saprast, ka neviens nav vainīgs kā vien paši un darīt visu, lai labotu savu dzīvi.

Madara piecēlās no gultas, skaļi sasita plaukstas, paņēma no skapīša cigaretes un šķiltavas, atvēra logu, telpā ieplūda vēss rudens vakara gaiss. Meitene aizsmēķēja, dziļi ievilka pirmo dūmu un lēnām to izpūta caur logu. Liene skatījās draudzenes darbībā, meklējot vārdus, ko tādā brīdī teikt. Tikko dzirdētais stāsts šķita tik neticams un dramatisks, ka viņa nespēja tik ātri visu izprast un izlikties, ka runa būtu bijusi tikai par kādu ziņu sižetu. It kā nojaušot Lienes domas, Madara apsēžoties uz loga palodzes, ceļgalus pievelkot klāt krūtīm, paskaidroja:

–          Liene, zini, kāpēc es to visu tev stāstīju?

Viņa paraudzījās, kā Liene noliedzoši papurināja galvu, un turpināja.

–          Tāpēc, lai tu, pirmkārt, izprastu, ka padodoties tu zaudēsi visu, bet cīnoties gūsi to, ko vēlies. Tikai vienīgi, lai kaut ko dabūtu ir jāsaprot, ko tieši vēlies saņemt.

–          Un otrkārt?

–          Man bija kādam tas jāpastāsta un es zinu, ka varu tev uzticēties.

–          Tad jau sanāk, ka tam īsti neesi tikusi pāri?

–          Līdz šai dienai nebiju, bet izstāstot tev, es tikko sapratu savu kļūdu, kura liedza man brīvu ceļu uz laimi.

–          Tas būtu?

–          Uzticēšanās. Man bija bail kādam noticēt. Es noticēju tev, uzreiz gūstot spēku arī uzticēties.

–          Piedod, es īsti tevi nesapratu.

–          Ak, Liene. Pēc gadiem atcerēsies šo mūsu sarunu un pati smiesies par šiem jautājumiem.

Madara draudzīgi iesmējās.

–          Tomēr paskaidro.

–          Kad man pastāstīji par savu nelaimi gan veselības ziņā, gan mīlestībā, es sapratu, kur ir īstā problēma. Tāpat arī zinu, ka spēsi visu atrisināt un piepildīt savu sapni. Es tev ticu. Tagad atliek tev pašai noticēt!

–           Paldies, es mēģināšu.

Istabiņā iestājās klusums, bija dzirdams tikai kā Madara izpūta cigarešu dūmus un vējš, kurš grabināja vaļīgās notekcaurules.

–          Madara?

–          Nu?

–          Par tevi, par to ko man pastāstīji. Drīkst uzdot vienu jautājumu.

–          Nē! Uzskati labāk, ka neko es tev neesmu stāstījusi, nepievērs tam uzmanību. Kas bijis, tas pagājis. Mums ir jādzīvo šodienai un rītdienai, pagātni atstāsim vēsturei!

–          Labi, kā vēlies.

–          Starp citu, Liene? Tev ne Rolands, ne Arturs nav zvanījuši?

Madara veikli pārmetās uz citu tēmu. Izmeta izsmēķi uz ielas un aizvēra logu, paņēma turpat uz palodzes stāvošu minerālūdens pudeli, lai padzertos.

–          Nezinu.

–          Kā? Telefona vai tad tev nav?

–          Es svētdien pēc tās tikšanās izslēdzu un neesmu saņēmusies ieslēgt, jo nojaušu, ka gan no viena, gan otra būs zvani un īsziņas.

–          Domā, ka izliekoties par strausu, tu atrisināsi problēmu?

–          Jā.

Madara sāka smieties.

–          Tu joko, vai nē?

–          Man bail, man tiešām bail paraudzīties Rolandam acīs un skaidroties ar Arturu. Esmu viņus sāpinājusi.

–          Vispār jau nē. No Rolanda izšķīries pirms jautrās tikšanās ar brāļiem, bet Arturam neko nebiji solījusi. Kādēļ tev jājūtas atbildīgai par viņu jūtām?

–          Tādēļ, ka mīlu Rolandu, līdz ar to cienu visus, kurus mīl viņš.

–          Tad kāpēc sarāvi attiecības ar savu lielo mīlu?

–          Ja pareizi atceries, tu pati biji tā, kas mani uz to pamudināja!

–          Tu vienmēr klausi citus, lai tā vietā pieņemtu patstāvīgus lēmumus?

Liene neizpratnē raudzījās Madarā, nezinot ko atbildēt. Vai tiešām tā bija tā pati jauniete, kura dažas minūtes atpakaļ bija viņai uzticējusi savu tumšo pagātnes noslēpumu? Tā pati, kas te mierīgi gulēja gultā un smīnēdama viņai uzdeva pārmetošus jautājumus?

–          Kādēļ tu mani tagad nosodi, ja pirms tam uz to mudināji!

–          Es nenosodu, tikai dodu tev iespēju mēģināt pašai saprast, ko vēlies no dzīves gūt. Padod man savu telefonu!

–          Kam tev?

–          Labi, nedod.

Madara mierīgi atbildēja, strauji uzlēca kājās un nereaģējot uz Lienes sašutumu izņēma no viņas somiņas telefonu. Nedaudz nobružātais telefona modelis ar izdzisušo ekrānu atradās Madaras rokās, viņa to ieslēdza un pēc mirkļa tas sāka pīkstēt, ziņojot par pienākošo īsziņu un tad atkal, un atkal …

–          Oho, 16 īsziņas! Paskatīsimies no kā.

–          Madara, lūdzu, nē!

–          Ja tev no tā vieglāk, es skaļi to pat neteikšu. Lai gan tev jāzina, ka četras ir no Artura. Ko tad viņš raksta?

–          Madara, lūdzu …

Liene žēli lūdzās, bet pati nekustējās no vietas, klusībā gaidot, ka Madara nolasīs visu, kas sarakstīts īsziņās.

–          „Liene, Tava bēgšana ir bērnišķīga! Piezvani, mums jāparunā!” „Kāpēc klusē un neatbildi, dod ziņu, problēma ir jārisina, nevis jāslēpjas”. Tas ir tas ko es tev teicu – strausiene! Tā, kas mums te tālāk, arī Arturs, cik neinteresanti, tur tas pats, ka tev jādod ziņu. Pārējās ir no Rolanda, ā nē, viena no Evitas.

–          Evitas? Ko viņa raksta?

–          „Sīkā, tu esi pavisam stulba! Piektdien būšu Rīgā, sagaidi mani lidostā 16:30! Evita

–          Tas tak ir rīt!

–          Un rīt mums ir dienas maiņa.

–          Es atprasīšos, man Evita noteikti jāsatiek!

–          Vari jau mēģināt, tikai diez vai izdosies.

–          Es samelošu, ka man ir slikti ar veselību un jāiet pie ārsta. Tā būs tikai viena diena.

–          Tas varētu izdoties. Paklau, bet tu negribi dzirdēt, ko Rolands raksta?

–          Nē!

–          Labi. Bet kas ir Juris?

–          Mans bijušais.

–          Rolands raksta, ka viņš cietis autoavārijā un ir slimnīcā reanimācijā.

–          Juris?

–          Nu, jā, klausies: ”Sveika, Tev iespējams šķitīs interesanti uzzināt, ka Juris šorīt cieta autoavārijā un atrodas reanimācijā.” Vēl raksta, kamdēļ neesi bijusi pie viņa uz konsultāciju, kādēļ neatbildi, ka vajadzētu satikties… .

Liene vairs nedzirdēja neko ko Madara runāja. „Juris slimnīcā? Varbūt man aizbraukt pie viņa? Jā, varbūt tiešām aizbraukt un ar viņu parunāt?”

***

Rolands izdzirdot telefona pīkstoņu, satraukts to paņēma, cerot ieraudzīt ziņu no Lienes. „Sveiks! Es gribēju tikai teikt, ka ar mani viss ir kārtībā. Neuztraucies. Liene

–          Beidzot vismaz kaut kādu ziņu devi par sevi! Vai tiešām tas ir viss, ko gribi man teikt?

Nervozi staigājot pa savu istabu, viņš dusmīgi pie sevis runāja, turot rokās sažņaugtu telefonu. Tad apstājies, uzspieda meitenes telefona numuru. Atskanēja žēli gari pīkstieni, kuri atbalsojās vīrieša dvēselē, sasaistoties ar paša tā brīža jūtām.

–          Klausos?

–          Sveika! Es gribētu ar tevi parunāt, satikties.

–          Roland, mēs visu izrunājām.

–          Izrunājām? Nemuļķojies, mēs neko neizrunājām! Jā, sastrīdējāmies un tu kā kaprīzs mazs skuķis apvainojies un aizbēgi, bet tas nav iemesls pārtraukt attiecības! Mums ir jāizrunājas un jārisina situācija!

–          Mums nav ko risināt!

–          Kā nav? Tu tiešām uzskati, ka tā mūsu pēdējā saruna bija tik produktīva, ka varam uzskatīt, ka visi punkti ir salikti?

–          Jā!

–          Labi, sarunājam tā, ka rīt pie tevis pēc darba aizbraukšu. Saki, kur man būt?

–          Roland.

–          Kur man rīt jābrauc?

Iestājās stindzinošs klusums, tad Liene nolika klausuli, nespējot vairs turpināt sarunu. Pēc brītiņa viņš atkārtoja zvanu, bet Liene to noraidīja.

–          Sasodīts, kāpēc tu tā dari?  Ko es vispār tās Lienes dēļ tā satraucos, nu negrib viņa būt ar mani, lai nav!

Rolands jau grasījās nomest telefonu uz galda, kad atskanēja īsziņas signāls. Paraudzījās uz sūtītāja numuru – tas bija viņam nepazīstams.

Gribi rīt satikt Lieni? Atbrauc rīt vakarā plkst. 20:00 uz „Priedēm” , šī kafejnīca atrodas Daugavpils šosejas malā.”

–          Savādi, bet labi, aizbraukšu, tikai kurā vietā jau varēja uzrakstīt, „Daugavpils šoseja” tomēr ir plašs jēdziens.

–          Tēt!

No pārdomām Rolandu iztraucēja Alises balss. Neviļus uzmetis skatu rokas pulkstenim, viņš pamanīja, ka tas rādīja gandrīz pusnakti.

–          Kāpēc vēl neguli?

–          Es jau neesmu zīdainis, ka jāguļ pēc vakara pasaciņas deviņos vakarā!

–          Labi, lai būtu. Kas par problēmu?

–          Es drīkstu rīt ar Evelīnu aiziet uz skolas diskotēku?

–          Cikos?

–          No deviņiem līdz diviem naktī.

–          Līdz vienpadsmitiem, atļauju.

–          Bet, tēt, labākajā gadījumā vienpadsmitos tikai sāksies īstā jautrība.

–          Tad paliksi mājās!

–          Labi, tad līdz vienpadsmitiem.

Jūtot tēva dusmas Alise piekāpās, prātā pārliekot plānu, kā panākt iespēju palikt ilgāk.

–          Alise? Tu gadījumā nezini tādu vietu „Priedes”

–          Kurš tad to nezina!

–          Es nezinu.

–          Tas nepārsteidz. Tā ir vieta, kur katru piektdienu spēlē kāda jauna grupa. Laba iespēja jaunajiem talantiem tapt pamanītiem.

–          Labi, labi. Bet kur tā atrodas?

–          34. kilometrā no Rīgas, braucot uz Daugavpili, šosejas malā.

–          Paldies.

–          Tas, ka tev izlīdzēju, varbūt man dos bonusiņu palikt ilgāk diskotēkā?

–          Padomāšu, varbūt arī varēsi nedaudz ilgāk.

***

Evita pārlaida kritisku skatienu muzikālajam bāram, tad pavisam neapmierināti apsēdās pie galdiņa līdzās logam, pie viņas pienāca oficiante.

–          Ko pasūtīsiet?

–          Gaišo alu puslitra kausā, lūdzu.

Oficiante devās izpildīt pasūtījumu, bet Evita garlaikoti pētīja reklāmu turpat uz galdiņa, ik pa laikam apskatot pulksteni telefonā. Atvērās bāra ārdurvis un pa tām aizelsusies ieskrēja Liene.

–          Evita, piedod, ka kavēju, ātrāk no darba netiku prom.

–          Gan pārdzīvošu, visas dusmas pārgāja, braucot no lidostas uz šejieni. Vispār kāpēc tāda drausmīga vieta, kur tikties, pat nezināju, ka šādas ieskrietuves ir spējīgas pastāvēt.

–          Nav jau te tik traki, katru piektdienu uzstājas kāda jauna grupa – iespēja debitēt jaunajiem un tapt pamanītiem.

–          Tu gribi teikt, ka man vēl nāksies paciest, kaut kādu tirliņu mēģinājumus dziedāt?

Liene iesmējās. Tā bija viņas draudzene, tā pati mūžīgā neapmierinātība, aiz kuras slēpās ļoti maiga un lādzīga dvēsele.

–          Uzstāsies mana kolēģe un draudzene vienā personā. Viņa spēlē visai interesantā meiteņu grupā.

–          Tad jau redzēsim cik labā … . vispār zini, kāpēc esmu šeit?

–          Nē, bet vienalga ļoti priecājos tevi satikt.

–          Man Rolands rakstīja, ko esi sadarījusi kopš esi ārā no slimnīcas. Gribu dzirdēt paskaidrojumu!

Liene jutās neveikli, bet centās paskaidrot Evitai visu, kas noticis un kādēļ tā rīkojusies, tad neviļus paraudzījās uz tikko ienākušo vīrieti. Viņam rokās bija gara asins sarkanas krāsas roze, viņš to saudzīgi turēja rokās un vērīgi raudzījās zālē. Bija redzams, ka viņš kādu meklēja, tad pamanījis Lieni, nāca pie viņas. Meitene sajuta, kā piesarkst vaigi. Rolanda ierašanās šai vietā viņai bija pārāk negaidīta.

Dalīties.

Atstāt Ziņu