Vārda dienu svin: Benita, Everita, Verita, Emerita

Romāns Tikai nepadoties! 11.daļa

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Arturs sajuta aukstas trīsas pār muguru pārejam,  tas no kā bija baidījies, bija noticis – te nu bija situācija, kad sanāca nostāties pret brāli.

–          Tad jau labi, iepazīstināšana nav nepieciešama.

Mēģinot jokot, Arturs maigi pievilka Lieni tuvāk, bet meitene, nespēdama izturēt Rolanda skatienu, atgrūda savu pavadoni un izskrēja no galerijas.

–          Liene!

Arturs izskrēja meitenei pakaļ, bet Alise, neko nesaprazdama, raudzījās tēvā.

–          Kas te notiek? Man kāds paskaidros?

–          Nekas, pilnīgi nekas, ejam iepazīties ar mākslu, tās dēļ taču esam te atnākuši.

–          Nē, tēt, es nekustēšu ne no vietas, ja nepaskaidrosi.

–          Alise, neāksties, ejam.

–          Nē!

Meitene skaļi iekliedzās izraisot apkārtējo apmeklētāju interesi. Rolands, dusmīgi paraudzījās meitā:

–          Nekliedz, proties uzvesties.

–          Paskaidro!

Nevēloties strīdēties ar meitu, viņš nevērīgi viņai atbildēja:

–          Tā meitene agrāk tikās ar mani. Mēs nesen izšķīrāmies.

Alise apstulbusi stāvēja, nespējot noticēt tēva teiktajam.

–          Bet viņa ir tikai nedaudz vecāka par mani!

–          Sešus gadus vecāka, ja gribam būt precīzi, bet tam vairs nav nozīmes. Ejam.

Meitene paklausīgi sekoja tēvam, tad pēc ilga klusuma brīža iesāka runāt.

–          Tas ir labi, ka tu ar viņu izšķīries, es nekad nebūtu spējusi pieņemt to, ka tev ir tik jauna sieviete līdzās un, nedod Dievs, pretendētu uz manas mātes statusu.

Rolands vienaldzīgi noklausījās meitas vārdos, neko neatbildēja, tukši raudzījās gleznās, bet domas atkal un atkal atgriezās pie Lienes un Artura.

 

Arturs notvēra Lieni aiz rokas turpat pie galerijas.

–          Liene, kas notiek?

–          Laid mani!

Pār meitenes vaigiem ritēja asaras. Arturs maigi noslaucīja tās.

–          Rolands ir tavs puisis?

–          Jā, tas ir nē. Mēs bijām. Mēs izšķīrāmies.

Meitene saraustīti mēģināja paskaidrot, puisis viņu maigi apskāva, bet Liene izrāvās no viņa apskāviena.

–          Artur, ļauj man iet. Es nevēlos ne tevi redzēt, ne Rolandu.

–          Liene, apstājies!

–          Liec man mieru!

Arturs apjucis raudzījās, kā Liene aizskrēja pa ielu. Brīdi šaubīdamies, sekot meitenei vai nē, viņš stāvēja uz vietas. Izlēmis tomēr panākt meiteni, puisis sāka skriet, tomēr nonākot līdz ielas galam, Liene  jau bija pazudusi acu skatienam. Maldoties pa Vecrīgas ielām, viņš noguris atgriezās pie galerijas. Tomēr ieiet galerijā viņš nespēja, tādēļ devās uz mašīnu.

 

Vēlu vakarā mājās pārradās Alise, rokās turot iepirkumu maisu ar pārtiku, tieši aiz viņas dzīvoklī ienāca arī Rolands. Arturs izdzirdot viņus nākam iznāca pretī.

–          Roli, mums jāparunā.

–          Par ko?

Rolands smejoties jautāja. Izskatījās, ka vīrieti nekas neuztrauktu, viņš smaidīja kā vienmēr.

–          Jā, par ko lai viņš ar tevi tagad runā? Kā nocēli viņa lielo mīlu?

Alise nicīgi iesmējās.

–          Sīkā, aizveries! Ne ar tevi runāju!

Arturs sāka zaudēt savaldīšanos.

–          Ar manu meitu tā nerunāsi, lai arī viņa sarunāja pilnīgas aplamības, tomēr tev nav tiesības pacelt pret viņu balsi!

–          Ir gan, bet ne par viņu gribu runāt.

–          Kāda starpība, ko tu gribi, tu šeit tikai dzīvo, jo pats neesi spējīgs sev nodrošināt dzīves vietu.

Rolands izmeta indīgu piezīmi ar mērķi brāli aizvainot.

–          Tu esi dzēris?

–          Jā. Nedrīkst?

–          Tu tak nebrauci pie stūres tādā stāvoklī?

–          Protams, ka ne, es braucu.

–          Alise, ej uz savu istabu, es tomēr parunāšu ar savu mazo brālīti.

Ironiskā tonī uzsvēris pēdējos vārdus, Rolands no iepirkuma maisiņa izņēma viskija pudeli un devās uz virtuvi.

–          Mēs atbraucām ar taksi, ja tevi tas uztrauc, pirms tam kārtīgi izdzīvojāmies pa Lidiņu, tur atļāvos izdzert pāris kausus alus, kamēr Alise izklaidējās atrakcijās ar satiktajām paziņām.

–          Es gribu, lai tu zinātu, ka man nebija ne jausmas, ka Liene ir tā pati, ar kuru tu esi kopā.

–          Biju.

Turpat vai smejoties, Rolands palaboja brāli un ielēja sev glāzē viskiju. Mirkli paturēja to rokā, paskatījās uz dzērienu, tad nolika uz galda un atstāja virtuvi.

–          Roli,  mums vajag parunāt!

–          Mums nav par ko runāt.

–          Ir gan! Es negribu, ka mēs viens otru ienīstu meitenes dēļ.

–          Es tevi neienīstu. Liec man tagad mieru! Rīt ir jāatgriežās darbā, iešu gulēt.

Arturs sadusmots dzirdēja, kā aiz brāļa aizcērtas istabas durvis. Viņš paņēma Rolanda neizdzerto glāzi un vienā rāviena izrāva tur esošo viskiju, mazliet saviebies ar roku pārbrauca pār seju.

–          Es ne pie kā neesmu vainīgs! Kā viņš to nesaprot!

 

***

Juris, raudzījās pāri slimnīcas autostāvvietai, ritmiski sitot pirkstu pret auto stūri mūzikas pavadījumā. Viņš bija ievācis visu informāciju par Rolandu, līdz ar to zināja pat to, kur ārsts parasti atstāj automašīnu. Juris pie sevis pasmaidīja, cik tomēr sievietes viegli atklāj patiesību, pietiek viņām tik mazliet paglaimot, pasniegt ziedus vai saldumus un viss tiek izstāstīts.

–          Tā, re kur arī dakterītis atbrauca.

Pie sevis noteicis, viņš izkāpa no mašīnas un devās pie Rolanda, kurš tikko bija noparkojies savā vietā.

–          Labrīt!

Rolands vienaldzīgi paraudzījās Jurī, mazliet jūtoties izbrīnīts sastapt Lienes bijušo savā priekšā.

–          Labrīt! Kā varu palīdzēt?

–          Varam mazliet paieties tālāk no autostāvietas un netraucēti parunāties?

Juris lietišķi piedāvāja. Rolands paraudzījās pulkstenī, noraustīja plecus, paņēma savu mapi no mašīnas un to aizslēdza.

–          Ejam.

Atgājuši nelielā klusā vietā turpat slimnīcas teritorijā, Rolands apstājās.

–          Šeit neviens mūs netraucēs. Ko gribēji runāt?

–          Spriežot pēc tavas attieksmes, saproti gan, kas es esmu, gan par ko gribu runāt.

–          Pieņemsim, ka zinu.

–          Kur ir Liene?

Juris jautāja, izņemot cigarešu paciņu no kabatas un šķiltavas.

–          Nezinu.

Rolands pat negribot teica patiesību, jo tiešām nezināja, kur ir Liene, no rīta bija centies meitenei piezvanīt, bet viņas telefons neatbildēja. Juris aizsmēķēja cigareti, dziļi ievilka dūmus un lēnām tos izpūta.

–          Tu domā, ka es noticēju.

–          Tā nav mana problēma, kam tu tici vai nē.

–          Es prasu vēlreiz, kur ir Liene!

–          Šai sarunai nav nekādas jēgas, es došos uz darbu.

Rolands asi atcirta un grasījās iet prom, bet Juris viņam nostājās priekšā.

–          Tu iesi tikai tad, kad būsi pateicis, kur un kā var atrast Lieni!

Vīrieties pārlaida skatu apkārtnei, neviena nebija, viņš Jurim negaidot spēcīgi iesita ar dūri pa vēderu, vienlaicīgi satverot šo aiz rokas un to sagriežot aiz muguras, tā, ka pretinieks sāpēs ievaidējās. Rolands nikni viņam pie auss noteica:

–          Parādies tikai Lienes tuvumā, ja uzzināšu, ka viņai kaut mazliet ir nācies tevis dēļ uztraukties, tu to smagi nožēlosi!

Ar spēku pagrūdis un atlaidis Juri vaļā, Rolands devās uz savu nodaļu. Juris paciešot sāpes pagriezās un mēģināja sist, bet Rolands strauji atkāpās un raidīja precīzu sitienu Jurim pa seju.

–          Šķiet tu kaut ko nesaprati?

Juris ar roku pieskārās degunam – tas asiņoja.

–          Kur ir Liene?

–          Tu nesaprati, ka no manis to neuzzināsi? Varu vēl uzskatāmi parādīt.

–          Pasaki viņai, lai man piezvana, gribu ar viņu tikai parunāt.

Rolands, neko nesakot, atstāja Juri vienu, jūtoties pat mazliet labāk kā pirms tam, jo visu sakrājušos aizvainojumu bija izlādējis pret Juri.

Juris  izspļāva mutē sakrājušās asinis, aizvainojums bija tik liels, tomēr viņš saprata, ka Rolands ir par viņu spēcīgāks, tādēļ bija jāizdomā kaut kas cits.

Vadot automašīnu sava kluba virzienā un lādoties uz visiem autobraucējiem, Juris centās domāt, kā risināt tālāk situāciju, bet no pārdomā iztraucēja zvans. Tā bija Sintija.

–          Ko gribi?

–          Ko tāds saīdzis?

–          Slikts rīta sākums. Stāsti, kāpēc zvani?

–          Juri, man ir vienreizēji jaunumi!

Sintijas balss skanēja līksmi un satraukti.

–          Runā tak, esmu pie stūres, te visādi idioti brauc, nav man daudz laika ar tevi muldēt.

–          Neesi tāds īgņa! Bet tas, ko tūlīt uzzināsi, tev uzlabos garastāvokli. Juri, zini?

–          Nu!

Vīrieša balss skanēja nepacietīgi, jau nožēlojot, ka vispār atbildējis Sintijas zvanam.

–          Mums būs bērniņš!

Viņa priecīgi iesaucās. Juris nobālēja, tas noteikti neatbilda viņa plāniem.

–          Ko teici?

–          Esmu stāvoklī. Gribēju tev pateikt to vakarā pēc darba, bet nespēju nociesties, esmu tik laimīga, ak, Juri!

Uz brīdi zaudējis uzmanību no negaidītās ziņas Juris nepamanīja, kā luksoforā nomainās zaļā gaisma pret sarkano, un viņš šķērsoja krustojumu. Īss mirklis un vairs juta tikai kā spēcīgs trieciens pagrūda viņa automašīnu. Klausulē skanēja sievietes satrauktā balss:

–          Juri, kas tev tur notiek? Juri, atbildi! …

 

***

–          Priede! Ātri gatavojies operācijai, tikko ieveda autoavārijā cietušos!

Pa dienesta telefonu atskanēja nodaļas galvenā ārsta pavēle.

–          Tūlīt būšu.

Iztaisnojis un vēlreiz saliecis rokas pirkstus viņš novērtēja situāciju – mazliet sāpēja, bet darbam nevajadzētu traucēt.

Operācijas zālē, ieraudzījis uz kartiņas pacienta vārdu, viņš uz brīdi sastinga.

„Tas nevar būt, liktenis par mani ņirgājas…„

 

***

Liene aizpampušām acīm pamodās Madaras istabiņā, sāpēja visas malas. Viņa bija aizmigusi nenoģērbusies. Kleita bija saburzīta un kļuvusi pavisam neglīta. Paraudzījusies spogulī, riebumā viņa pati no sevis novērsās – kosmētika izsmērējusies, acis aizpampušas, mati izspūruši. Madara paraudzījās uz meitenes rosību, miegaini pasmējās:

–          Tu kolosāli izskaties.

–          Jūtos šausmīgi.

–          Mēs jau vakar arī izdzēram nejēgā daudz.

Madara pasniedzās pēc iepriekšējā vakarā savlaicīgi pie gultas noliktās minerālūdens pudeles un kāri no tās padzērās.

–          Ieej dušā, paliks labāk, es ar tā tulīt darīšu, savādāk nomiršu pa dienu.

–          Tā arī darīšu.

–          Liene, bet neķer kreņķi par tiem abiem brāļiem! Tagad tev ir visas iespējas sākt jaunu dzīvi. Visu sakārtosi!

–          Es nezinu, kā tālāk būs.

–          Būs labi, galvenais nepadoties! Neaizmirsti, ka vakarā tev jābrauc pie dziednieces.

–          Ai, Madara, nezinu, vai ir vērts.

–          Izmet šīs domas no galvas, ja jau pašā saknē iegalvosi, ka nav vērts, tad nebūs ar’. Atveseļošanās jau sākās ar to vien, ka notici, ka viss izdosies. Vispār šo atceries vienmēr – runā tikai pozitīvi, domā tikai pozitīvi, atbrīvojies no sliktām emocijām un dzīve rādīsies pavisam citos toņos.

–          To ir viegli pateikt, bet…

–          Tu vismaz pamēģini!

–          Pacentīšos. Vari, lūdzu, ieslēgt televizoru, gribas paskatīties, kas jauns Latvijā noticis.

–          Kas gan jauns var būt noticis, kārtējais tizlais likums pieņemts vai nodokļi paaugstināti.

Madara nīgri atbildēja, paņemot pulti un ieslēdzot LNT rīta ziņu raidījumu. Liene tikmēr no skapja izņēma drēbes un nepieciešamās lietas dušai.

–          Madara, tikko atcerējos, ka man vajadzēja būt pie Rolanda uz vizīti šorīt.

–          Kuš, skaties!

„Liela autoavārija šorīt notikusi Āgenskalnā, tur krustojumā saskrējās trīs automašīnas, četri cietušie, visi nogādāti slimnīcā”

–          Stulbums kaut kāds, kāpēc sēsties pie stūres, ja neprot braukt?

Madara, klausoties diktores stāstījumā, skumji novilka.

–          Liene, tik padomā, kaut kāds pamuļķis ar savu neapdomību ir licis ciest citiem.

–          Bet mēs jau nezinām, kas tam bija par iemeslu.

–          Pārbrauca krustojumu pie sarkanās gaismas.  Sākumā tak teica, nedzirdēji?

–          Nē, neieklausījos. Labi, ne mums par to uztraukties. Iešu uz dušu.

 

Vakarā Liene jau jutās daudz labāk. Kopā ar Madaru abas stāvēja nolaistas koku mājas pagalmā. Madara smēķēja un vienaldzīgi raudzījās apkārtējā ainavā. Māja atradās nost no pilsētas gūzmas, blakus lielceļam,  neizpļautās grāvmalas, kuras aizaugušas ar kārkliem, radīja pelēcīgu pamestības noskaņu. Pats mājas pagalms bija nekārtīgs, haotiski izkārtotām puķu dobēm, gar tām staigāja  četras brūnas vistas un viens pilnīgi melns gailis.

–          Te gan ir drūmi, lai gan ir septembra vidus, tomēr, te izskatās, kā būtu vēls novembris.

–          Nekad nevērtē neko pēc tā, ko redzi. Esmu jau tev reiz teikusi. Izskats vienmēr ir mānīgs.

No mājas iznāca sieviete, Lienei likās, ka viņai varētu būt tuvu simts gadiem. Salīkusi, nespēcīgi balstījās uz spieķa, bet tad spēcīgā balss tonī iesaucās.

–          Madara, kad tu atmetīsi to draņķi. Jaunai meitenei tas nepiedienas!

–          Labvakar. Tas man radošā gara veicināšanai!

–          Noindēsi to savu radošo garu.  Šī ir tā Liene?

Sieviete nopētīja Lieni no galvas līdz kājām. Meitene sajutās, tā it kā būtu palikta zem palielināmā stikla un tiek cītīgi pētīta.

–          Labvakar! Jā, esmu Liene.

–          Nāc iekšā!

Liene atskatījās uz Madaru, cerot, ka draudzene viņu pavadīs, bet viņa tikai pamāja ar roku, lai Liene seko sievietei.

Telpa, kurā meitene ka ievesta, bija silta un patīkama. Vienā stūrī bija plaukts, uz kura stāvēja Jaunavas Marijas ikona, telpai pa vidu galds, uz kura lēnām dega svecīte. Pie sienas stāvēja milzīgs ozolkoka skapis, tam pretī gulta, kura bija pārklāta ar rakstainu vilnas segu.

–          Sēdies uz krēsla!

Liene sabijusies paklausīgi izdarīja, kā likts. Sieviete nostājās viņai aiz muguras un klusām skaitīja meitenei neizprotamus vārdus. Tad sajuta, ka pār viņas augumu pāriet patīkams siltums, kuram uzreiz sekoja aukstas trīsas.

–          Tev ir slima galva. Bet ne tik ļoti, lai to nevarētu izārstēt. Tam man ir labs zāļu uzlējums. Dzersi pa 2 ēdamkarotēm no rīta un vakarā un tā mēnesi no vietas un tad atnāksi pie manis vēlreiz.

–          Labi.

–          Meitiņ, sirdslietas gan tev būs jāsakārto, tikai vispirms iemīli sevi, tad uzmeklē to, kuru mīli.

Liene juta, kā nosarkst. Vēlreiz pateicās par veltīto laiku un devās ārā.

–          Oho, cik ātri ar tevi tika galā! Zāles iedeva?

–          Jā, lika dzert mēnesi no vietas, rītā un vakarā.

–          Tad tā arī dari! Stingri to ievēro un būsi vesela.

–          Domā tas izdosies?

–          Ko es tev no rīta teicu? Kā ir jārunā?

–          Ka atveseļošanās sākas ar to vien, ka notici, ka viss būs labi.

–          Tieši tā! Notici tam beidzot!

Liene turēja rokās zāļu pudelīti, tad to cieši sažņaudza dūrē.

–          Es ticu.

Dalīties.

Atstāt Ziņu