Romāns Tikai nepadoties! 10.daļa

Liene ar Madaru vakaru pavadīja grupas mēģinājumā, spītīgi sevi pārliecinot, ka Rolands ir tas, kurš liedz viņai justies labi, būt brīvai, pieņemt savus lēmumus.

–          Liene, kas ir tas, ko tu visvairāk tagad vēlētos?

Pēc mēģinājuma abas meitenes sēdēja uz kopmītņu jumta. Lieni pat nepārsteidza tas, ka Madara zināja, kā uz tā nokļūt, un abas raudzījās septembra saulrietā. Madara lēnām smēķēja, bet Liene, apķērusi ceļus, vienkārši ļāvās rāmajiem vakara vēja glāstiem.

–          Būt brīvai no visām sāpēm un kompleksiem, domām. Vēlos dzīvot pa īstam, ar sirdi, lai justos dzīva, nevis tikai tāda būt.

–          Ah, sajūta, ka kāds džeks tevi nopietni piečakarējis.

–          Es pati esmu visu sačakarējusi.

Liene skumji iesmējās.

–          Katra cilvēka dzīvē ir jābūt vismaz vienai neveiksmīgai mīlestībai, paša sastrādātām problēmām, no kurām ar asiņojošu sirdi izrāpot ārā, jābūt vismaz reizi pieviltam un jāpieviļ arī kāds cits, tikai tad varam spēt būt brīvi.

–          Es tevi nesapratu.

–          Kad esi izēdis pudu sāls, iemācies novērtēt medus garšu, līdz tam tā ir tikai salda un lipīga masa, bet pēc tam arī izjūti ziedu aromātu, saules siltumu, bišu zumēšanu.

–          Tev būtu jāraksta dzeja, jo skaisti māki izteikties.

–          Bet tev būtu jāzīmē maniem dzejoļiem un dziesmām ilustrācijas!

Madara piecēlās kājās, paraudzījās Lienē, pārmeta pār jumta malu izsmēķēto cigareti, parāva Lieni aiz rokas līdzās sev.

–          Nezinu, kādēļ, bet tu man patīc, jūtu, ka neesi velti manā dzīves ceļā trāpījusies. Es pat, iespējams, nojaušu kādēļ esam tikušās.

Liene apjuka, viņai Madaras nepiespiestā izturēšanās un draudzība likās pārsteidzoša. Pieradusi, ka lai visu iegūtu ir kārtīgi jāstrādā, bet te viss nāk tik viegli – Rolands, Madara, darbs. Viņa nejutās to pelnījusi. Madarai iedzirkstījās acis;

–          Liene! Man ir ideja! Uztaisām grāmatu – es rakstīšu dziesmas un dzejoļus, bet tu zīmēsi ilustrācijas. Parādīsim šai pasaulei, kā jādzīvo pa īstam, parādīsim savu sāpi un mīlestību. Ko teiksi?

–          Madara, es tik labi nezīmēju.

–          Beidz, es redzēju to, ko mēģinājuma laikā uz tās lapeles zīmēji – tev izdodas ideāli. Iemācies beidzot saprast – tu esi u-n-i-k-ā-l-a. Tāda, kā tu, nav nekur uz pasaules, tu esi apbrīnojama.

–          Kā tu to vari visu teikt, ja mani pazīsti tikai vienu dienu?

–          To jūt, ja pasauli sāc skatīt ar dvēseli, nevis acīm, tad sāc redzēt un just visu pavisam savādāk, labo sajūti kā siltu rokas pieskārienu, bet slikto kā ledu, kurš aizmests aiz krekla.

–          Tu neapvainojies, bet ir tik savādi redzēt meiteni, kura ģērbjas kā gots, rada dziesmas šai stilā, bet runā tik, tik …

Liene meklēja vārdus, neprotot rast skaidrojumu. Madara sāka smieties.

–          Vai tad savādāka stila cilvēks ir kāds monstrs, kuram nav dvēseles?

–          Nē, es tā nedomāju, bet..

–          Stereotipi, meitenīt. Tagad vismaz saproti, ka viss nav tā, kā pieņemts uzskatīt. Pasaule mums apkārt ir tikai ilūzija – mūsu pašu radīta.

–          Es nekad par to visu nebiju domājusi.

Meitene klusām atbildēja Madarai, sev pārmetot, ka aizvainojusi sarunas biedreni. Madara uztvērusi, ko Liene domā, draudzīgi sapurināja.

–          Nomierinies, viss ir normāli, mani šādas frāzes neuztrauc. Zini, ko cilvēkos es vērtēju visaugstāk – atklātību. Tevī ir šī rakstura īpašība „runāt to, ko domā”, līdz ar to zinu, ka varu tev uzticēties. Jo kas nemelo, nekad nenodod. Tad ko tu teiksi, būs mūsu grāmata?

Liene jutās pagodināta no tādiem vārdiem un uzticības, brīdi padomājusi, viņa paraudzījās Madaras acīs, kurās bija redzamas gaidas uz jautājumu.

–          Ja tiešām domā, ka mums, kas sanāks, tad esmu ar mieru.

–          Super! Tad apsolām viena otrai to paveikt līdz martam, kad modīsies daba, mēs ļausim arī mūsu grāmatai piedzimt!

–          Apsolu.

–          Laižam lejā uz kojām, man tur stāv vīns, varam atļauties arī nosvinēt tavu pirmo darbadienu.

Nākamajā rītā, ieslēdzot mobilo telefonu, Liene saņēma īsziņu no Rolanda „Kolīdz būs laiks man, piezvani!”. Pakrūtē kaut kas iesmeldzās, kļuva smagi.

„Kādēļ es tā rīkojos? Kas ar mani notiek? Rolands nekad pret mani nav slikti izturējies, tik vien kā rūpējies. Kādēļ man tas nepatīk? Kādēļ ir tik grūti viņu mīlēt un ļaut mīlēt sevi?”

Jautājumi mocīja tik ļoti, ka pusdienas pārtraukumā viņa saņēma drosmi pajautāt Madarai.

–          Nesapratu jautājumu? Vari paskaidrot notikumu, lai izprastu jautājumu?

Liene dziļi ieelpoja, lēnām izpūta gaisu caur muti un iesāka stāstīt no tā brīža, kad satikās ar Juri, lai Madara visu izprastu. Kad bija beigusi, kolēģes seja bija pilnīgi bāla.

–          Kaut kāds murgs, ne dzīve tev bijusi. Štrunts ar to dakterīti, tie visi kā viens ir tik ļoti piebāzti ar zinātni, ka neredz otru pasauli. Tev jāsāk ārstēties pie man zināmas dziednieces, viņa ir kolosāla, ne vienu vien mirēju izglābusi.

–          Madara, šobrīd tas nav tas, kas mani uztrauc. Bet gan Rolands.

–          Tiec galā ar sevi un tiksi arī ar savu vīrieti, ja tagad turpināsi ar viņu attiecības, tas ne pie kā laba nenovedīs. Tu jau neesi vēl tikusi vaļā no Jura un kamēr tas tev kā ēna visur vilksies līdzi, tikmēr nekāda laime ar dakterīti nebūs.

–          Nav tiesa, Juris ir pagātne! Man pret viņu nav nekādu jūtu!

–          Tiešām nekādu? Pat ne naida?

–          Naids jau nav mīlestība.

–          Kamēr pret kādu ir kaut kādas jūtas, tikmēr šis cilvēks aizņem daļu no mūsu dzīves telpas, un naids ir jūtas, lai arī negatīvas. Pārtrauc ar savu dakterīti attiecības uz laiku, paskaidro visu normāli! Un sakārto savu dzīvi. Tā dziedniece, viņu sauc Astrīda, palīdzēs tev arī psiholoģiski, bet galvenais fizisko veselību sakārtos.

–          Tu runā ar tādu pārliecību, it kā tas būtu tik vienkārši. Es tam neticu.

–          Tad iemācies noticēt! Vismaz kaut kam notici, varbūt iesākumam tik vienkāršai lietai, ka pašreiz ārā ir saule un zilas debesis.

Liene neviļus paraudzījās pa logu, ārā bija apmācies un līņāja sīks lietutiņš.

–          Ārā nav zilas debesis. Kā lai tic tam kā nav?

–          Nav? Vai neredzi? Kas ir aiz mākoņiem?

Madara smīnot raudzījās Lienē, gaidot atbildi.

–          Droši vien debesis.

–          Jā un arī saule, tātad, secinājums … .

–          Es tevi nesaprotu!

–          Secinājums ir – ārā ir gan saule, gan zilās debesis, tikai mums to saskatīt liedz mākoņi. Ja tu būtu ļāvusi sev noticēt, ka tā ir, tad spētu man paskaidrot, kur meklējams tas, kam liku tev ticēt. Labi, ejam strādāt, savādāk priekšniecība sāks braukt augumā, ka ilgi ēdam.

***

Liene pēc darba, lēnām no pieturas gāja mājās, galvu nodūrusi uz leju, nevēloties redzēt neko no apkārtnes, tikai neviļus uzmetusi skatienus ziedu pārdevējai, kuru agrāk tai vietā nebija pamanījusi.

–          Liene!

Viņa pagriezās balss virzienā, kas viņu sauca. Arturs smaidīgs raudzījās nogurušajā meitenē.

–          Tu izskaties ļoti sagurusi. Grūta darbadiena?

–          Sveiks!

–          Tā tu man arī nepiezvanīji.

–          Bija daudz problēmu, nesanāca.

–          Pieņemsim, ka tev noticēju. Tādēļ prasīšu vēlreiz – kā būs, tiksimies nedēļas nogalē? Galerija, gleznas, tavs mīļākais mākslinieks.

–          Es neesmu teikusi, ka tas ir mans mīļākais mākslinieks.

–          Vai tad nav.

–          Viens no.

–          Tad jau tomēr ir vērts aiziet. Pasaki, kādēļ lai tu atteiktos. Savu draugu jau tu nekrāpsi, tikai būsi draudzīgā gaisotnē vienu pēcpusdienu pavadījusi ar mani, tas arī viss. Apsolu uzvesties godīgi.

Liene brīdi apdomājās, tad pašai par izbrīnu piekrītoši pamāja ar galvu.

–          Jā, esmu ar mieru tikties, bet tikai, lai aizietu uz šo izstādi. Teikšu pavisam godīgi, tas ir arī vienīgais iemesls, kādēļ piekrītu satikties.

–          Jauki, tad tiekamies svētdien? Kur tiekamies?

–          Pie galerijas.

–          Tu ar mašīnu uz Rīgu brauksi?

–          Artur, vai tam ir kāda nozīme? Tiekamies pie galerijas svētdien.

–          Labi, bet tu zini pie kuras?

–          Protams. Piedod, esmu tiešām ļoti nogurusi, ļauj man tagad iet.

–          Tikai tad, ja man iedosi savu telefona numuru.

Viņai nebija spēka strīdēties, tādēļ ātri nodiktēja savu numuru. Bet Arturs, redzot meitenes slikto omu, paķēra viņu aiz rokas un pirms viņa ko paspēja iebilst, jau no līdzās esošās ziedu tirgotājas paņēma garu tumšsarkanu rozi, to uzreiz pasniedzot Lienei. Kamēr meitene no negaidītā pārsteiguma centās attapties, Arturs norēķinājās par ziedu.

–          Tas tev kā kompensācija, ka es tik uzmācīgi cenšos tevi uzaicināt uz tikšanos, bet ļauj man pierādīt, ka neesmu nemaz tik slikts.

–          Artur…

–          Nesaki, neko – uz tikšanos svētdien!

Steidzīgi atvadījies, viņš ātri aizsoļoja pa ielu prom, uz māju, kur dzīvoja Rolands. Liene saudzīgi paņēma ziedu un negribīgi atvēra savas mājās ārdurvis. Nojauta lika domāt, ka Rolands viņu gaida jau dzīvoklī. Nojauta nepievīla. Verot vaļa durvis, tieši pret ārdurvīm uz krēsla sakrustojis rokas uz krūtīm sēdēja Rolands.

–          Roland? Sveiks. Ko tu šeit dari?

–          Tevi gaidu.

Nepakustoties no savas vietas, viņš drūmi, bet pavisam mierīgā balsī atbildēja, ar acīm sekodams Lienes kustībām, tad skatiens atdūrās pret rozi.

–          Kā jaunais darbs? Draugi? Kolēģi?

–          Roland, lūdzu nerunā tādā tonī.

–          Kādā tonī tad man runāt, pacelt balsi, kliegt, nerunāt nemaz?

–          Roland, es to visu negribu vilkt garumā.

–          Ko tad?

–          Sarunu …

Rolands piecēlās, izņēma no Lienes rokām rozi, paraudzījās tajā, neko nesakot uzmanīgi to nolika uz galda, paraudzījās meitenē.

–          Liene, kas notiek? Ko tu dari? Kāpēc?

–          Roland, es vēlos pārtraukt attiecības!

Liene vienā elpas vilcienā nobēra.

–          Labi, bet kāds tam visam izskaidrojums?

–          Man vajag iemācīties vispirms mīlēt sevi un tad varēšu mīlēt kādu citu, jo pretējā gadījumā es nebūšu nekad pa īstam laimīga.

Vīrietis neko neteica, tikai vēlreiz paņēma rozi.

–          Tu saki „iemācīties mīlēt sevi”. Rozes pati sev sāki dāvināt vai tev kādi svētki, par kuriem nezinu?

–          Roland, dzirdēji ko es teicu. Lūdzu, pacenties mani saprast.

–          Sestdien, tad jau nekur nebrauksi kopā ar mani?

–          Nē, Roland, paklausies, lūdzu …

–          Viss ir kārtībā, es visu saprotu. Pirmdien atceries, ka tev jāierodas uz konsultāciju pie manis!

To pateicis, viņš izgāja no Lienes dzīvokļa, viņa pati palika stāvot istabas vidū truli raugoties rozē.

Svētdienas pēcpusdiena pienāca ātri, Liene pēc šķiršanās ar Rolandu aizbrauca pie Madaras, kur kopā ar viņu un citiem meitenes draugiem izklaidējās, skatījās filmas vai muzicēja. Kolēģes mudināta, Liene izlēma arī pārvākties uz darbinieku kopmītnēm un ar Madaras palīdzību jau piektdien meitene saņēma šādu atļauju un varēja ievākties. Nākamajā dienā, sazinājusies ar dzīvokļa īpašniekiem, viņa paziņoja, ka izvācas. Vienojusies par to, kad nodos atslēgas un īres samaksu, un beidzot visu ātri nokārtojusi, viņa varēja sākt visu no jauna savā dzīvē. Liene ļāvās arī Madarai sevi pierunāt doties pie dziednieces ārstēties.

Ejot uz galerijas ieejas durvju pusi, viņa jau iztālēm pamanīja Arturu, pamāja ar roku un viegli uzsmaidīja.

–          Čau!

–          Čau! Liene, Tu izskaties lieliski!

–          Paldies! Ejam iekšā?

–          Jā, dodamies.

Plašā galerijas telpa bija piepildīta ar cilvēkiem, Liene vairākus atpazina kā zināmus mūziķus, māksliniekus, dizainerus, tad, ieraudzījusi Panleidalonu, sajūsmināta satvēra Artura roku un iečukstēja puisim ausī.

–          Skaties tas ir viņš.

–          Kur?

Arturs uz Lienes rīcību atbildēja viņu maigi apķerot ar roku ap pleciem.

–          Artur, mūs pagaidīt nevarēji?

Liene satrūkās, izdzirdot aiz muguras pazīstamu balsi, bet Arturs līksmi pagriezās apkārt  un svinīgā tonī stādīja priekšā Lieni savam brālim

–          Roli, Alise, iepazīstieties – Liene.

Rolanda un Lienes acis sastapās, meiteni pārņēma sajūta, ka  vīrieša skatiens viņu sadedzinās. Alise smaidot, iesaucās:

–          Prieks iepazīties. Arturs par tevi daudz ir stāstījis.

Rolands palūkojās uz brāli, tad uz Lieni.

–          Mēs jau esam pazīstami.