Vārda dienu svin: Aldonis, Agija

Romāns Kārumniece. Noslēgums

Pinterest LinkedIn Tumblr +

Telpas pretējā pusē sēdēja vairāki vīrieši, kas viennozīmīgi bija Uģa draugi, jo ik pa laikam viņi meta zīmīgus skatienus uz katras sievietes pusi, kura šķērsoja baznīcas slieksni.

„Tēvaiņi,” Ilvija norūca, veroties vīriešos. „Kaut gan tas ar tumšajiem matiem ir tīri tā nekas. Varbūt tev vajadzētu pievērst viņam uzmanību?” Ilvija piesita man sānos.

„Ah, ko tu runā? Esmu grūta sieviete, kuram vīrietim interesē tāda kā es? Tūlīt viss sāksies, klusu,” es pārtraucu Ilviju.

Ieskanējās svinīga ērģeļu mūzika, kuras pavadībā mācītājs iznāca altāra priekšā un sāka skaitīt lūgšanu. Ilvija nespēja beigt ķiķināt par faktu, ka es varētu flirtēt ar mācītāju, kā rezultātā, brīdī, kad mācītājs skaļi nosauca „Āmen”, Ilvijas mazais smiekliņš atbalsojās pa visu baznīcu, kas savukārt lika pievērst visu viesu uzmanību. Es pavēros viņā ar tik nosodošu skatienu, ka visas turpmākās ceremonijas laikā Ilvija ar mani nesarunājās.

Pēkšņi viesi apklusa, telpā varēja dzirdēt katru mazāko troksnīti, likās, ka gaiss elektrizējas, lai sašķīstu miljonos dzirksteļu, kas kristu pār mums kā laimes lietus.

Mamma ar Uģi bija nostājušies pie durvīm un gaidīja kāzu marša uzsākšanos, lai cēli ienāktu telpā. Nekad iepriekš mammu nebiju redzējusi tik laimīgu, tik pārliecinātu par sevi, par lēmumu, kas ir pieņemts. Turoties plecu pie pleca viņi abi ienāca telpā, kur viņus apjūsmoja katra viesa skatiens. Tikai šodien es ievēroju, kāpēc, neskatoties uz to, ka daudzi mammu brīdināja par Uģa pagātni, par sievietēm, kuras bez maz dežūrējušas pie viņa nama durvīm, lai tikai tiktu viņa gultā, mamma tomēr bija ne tikai sākusi tikties ar viņu, bet iemīlējusi to cilvēku, kuru no ārpuses varēja redzēt tikai mīloša sieviete. Viņš gāja viņai blakus, cieši turot pie rokas un ik pa brīdim paskatoties viņā ar tādu skatienu, kas vēstīja mūžību. Skatienu, kas pauda uzticību un nedaudz nerātnības. Skatienu, kurā tu zaudēji pasaules vērtības nozīmīgumu, jo visa tava pasaule bija viņš.

Mācītāja kāzu runa bija lieliska, bet es nevarēju sagaidīt līdz beidzot tiks pateikts maģiskais vārds „Jā”. Vienmēr taču pastāv iespēja, ka pēkšņi parādīsies kāds, kas izjauks visu kāzu gaitu un neklusēs uz mūžīgiem laikiem.

„Es tagad varētu piecelties kājās un pateikt, ka mīlu tavu māti un esmu nolēmis šķirties no Ilvijas, lai pavadītu kaislīgu mūžu kopā,” Māris man čukstēja ausī.

„Ļoti smieklīgi. Es domāju, ka māte ne tikai sāktu smieties, bet tu tiktu momentā aiztransportēts uz trako namu,” es atbildēju gaidot maģisko brīdi.

 Brīdī, kad mācītājs pasludināja abus par vīru un sievu, telpa noelsās no svētlaimes. Tēvs kaut ko iečukstēja Lienei ausī un pagriezās pret mani. Varēja redzēt, ka viņš ir patiesi priecīgs par mammu un, lai kādi strīdi un nesaskaņas bija valdījuši starp abiem, tie tiks norakstīti uz pagātnes vārda un cieši noslēgti, lai tie ne tikai netiktu vilkti gaismā, bet tiktu aizmirsti un piedoti.

Atkal sāka skanēt ērģeles un jaunais pāris uzsāka lēnu gājienu uz izeju. Varēja redzēt, ka uztraukuma pēdas bija pazudušas no viņu sejām un tā vietā vaigos iegūlis smaids, kas rotās lūpu kaktiņus visu atlikušo mūžu.

Ejot garām mūsu rindai, Uģis piemiedza man ar aci.

„Nu, tas ir izdarīts,” viņš ātri noteica.

„Nu, ar tevi ir cauri,” es noteicu, pretī smejoties.

Pārim atstājot baznīcu, arī mēs devāmies ārā, lai nofotografētos un dotos uz svinīgo daļu jūras krastā. Saule apspīdēja mūsu sejas un es centos skatīties lejup, lai ieraudzītu kāpnes.

„Vai es normāli izskatos?” Ilvija noteica piekārtojot matus.

„Nu, bet, protams, kā gan savādāk,” es noteicu, meklējot mammas skatienu. Izspraucos cauri pūlim, un pieķēros mammas rokai, kā bērnībā.

„Apsveicu tevi, tu izskaties vienkārši labi. Es pat teiktu sasodīti labi,” es iečukstēju ausī.

„Paldies! Tu paskaties, tie kovārņi, žurnālisti, arī ir atbraukuši.” Mamma pukojās, bet seja smaidīja kā saulīte.

„Nu, kā tev mācītājs? Normāls taču, vai ne?”

„Jā, tā nekas. Es pat teiktu, tīri izskatīgs.”

„Kurš te ir izskatīgs?” Uģis, apķēris mammu, iejaucās sarunā.

„Pēc lielām pārdomām, mamma ir atradusi savu īsto vīrieti un vēlas no tevis šķirties,” mēs abas iesmējāmies.

„Ko jūs sievietes te māžojaties! Fotogrāfs sauc, jāiet. Nu, ejam taču,” Uģis palika neiecietīgs un es, pamājusi ar roku Ilvijai un Mārim, kāpu pa pakāpieniem, lai nostātos perfektai fotogrāfijai, kura tiks izvietota goda vietā un apjūsmota katru mirkli. Saule spīdēja tik cieši acīs, ka mamma sāka komandēt fotogrāfu, jo tādā sašķiebtā veidā viņa nevēlas fotografēties un lai viņš meklējot citas opcijas. Tikmēr es, acis sašķiebusi, pavēros uz celiņu, kad veda no baznīcas un stāvvietu un likās, ka redzu rēgu, kādu, kurš stāvēja ozola ēnā, atspiedies pret stumbru, rokas ielicis biksēs un vēroja visu notiekošo. Man palika ne tikai slikti, bet likās, ka no uztraukuma zaudēšu veselo saprātu.

„Vai kaut kas ir noticis? Tev palika slikti?” Ilvija jautāja, pieliekusies man pie auss. „Tev tik ļoti nepatīk fotografēties?”

„Ilvij, paskaties uz celiņu, tur, kur tas ozols.” Es nočukstēju knapi runājot.

„Kas tad tur ir? Neko neredzu?”

„Paskaties ciešāk, tur, koka ēnā. Es taču nevaru ar pirkstu rādīt,” skaļi čukstēju, cenšoties saglabāt mieru, lai fotogrāfijā izskatītos pēc cilvēka, nevis spoka.

„Nu, kas tur ir. Ā….tur kāds stāv. Kāds žurnālists?” Ilvija sarauca pieri cieši skatoties uz koku. „Kas tas ir.. ak, Dievs, mīļā!” Ilvija apklusa kā radio, kuram ir negaidīti nogriezta skaņa.

Es skatījos un nespēju novērst acis. Ko viņš te dara? Kāpēc ieradies? Kā viņš vispār zināja, kur ierasties? Fotogrāfs tikai turpināja klikšķināt, mainot leņķi, komandējot cilvēkus, kur katram stāvēt. Pēc pāris minūtēm galvenā foto sesija bija beigusies un cilvēki tika sadalīti pa grupām. Varēja redzēt, ka mammai visa šī ņemšanās bija līdz kaklam, tik pārliecinošo smaidu bija nomainījusi dežūrmaska „smaidu, bet valdos”. Uģis jau mīņājās no vienas kājas uz otru, un nepārtraukti kaut ko nīgri čukstēja mammai ausī.

„Ko tu darīsi?” Ilvija parāva mani malā, kad oficiālā fotografēšanās bija beigusies. Māris bija aizgājis uzpīpēt, lai nomierinātu savus nervus pēc tādiem cilvēku pūļiem.

„Nezinu,” es paraustīju plecus, skatoties uz viņu. Taču man nebija laika domāt, jo viņš pats, iznācis no ēnas, tuvojās baznīcai. Tuvojās mērķtiecīgi, nenovēršot skatienu no manis. Jutu, ka man ceļgali sāk ļimt, likās, ka kājas ir iemūrētas cementa zābakos. Visas emocijas, kuras biju tik veiksmīgi noslēpusi zem ikdienas maskas, līda ārā kā caur saplīsušu sietu. Process bija sācies un to vairs nevarēja apstādināt.

Viņš pienāca pie pakāpieniem un skatījās augšup uz mani. Daudzi cilvēki nevarēja saprast, ko jaunais vīrietis maisās pa kājām un nepaiet malā. Pēkšņi noķēru mammas skatienu. Mēs abas saskatījāmies un bija skaidrs, kas darāms. Viņa pamāja ar galvu un pasmaidīja. Ievilku elpu un, ieturot nelielu pauzi, sāku kāpt lejā. Lai gan baznīcu kāpnes sastāvēja tikai no desmit pakāpieniem, ceļš likās garāks. Veicot katru soli, vēros viņā, lai pārliecinātos, ka viņš joprojām stāv turpat. Apkārt valdīja burzma, cilvēki soļoja pa kāpnēm kur nu kurais, vienam bija pazudis tēvs otram meita, vēl kāda sauca manu mammu. Tikai es nemeklēju nevienu, jo tas, kuru biju meklējusi, bija atnācis pats bez saukšanas. Mēs nenolaidām acis viens no otra, līdz brīdim, kad nostājos viņam pretī. Starp mums bija pāris centimetru, bet likās, ka mūs šķir metri. Mēs stāvējām klusējot un vērojot otra seju, vaibstus, ādu. Nekas nebija mainījies, lai cik daudz laika bija aiztecējis. Mēs stāvējām pūļa vidū un nedzirdējām neko.

„Čau,” viņš ierunājās.

„Čau, Robert,” es ierunājos. Šo frāzi sev prātā biju teikusi katru vakaru, taču pasakot to skaļi, likās no sirds nokrita akmens.

„Tu jauki izskaties. Man prieks par tavu mammu,” viņš novērsa skatienu un paskatījās uz pūli, kur cilvēki jau sēdās mašīnās, lai dotos uz svinību mielastu.

„Man arī liels prieks. Nav nekā labāka par divu cilvēku laimi.” Es ieskatījos viņam acīs. „Viņa to vienkārši ir pelnījusi.”

„Aizbrauksim kaut kur?” viņš vaicāja.

Es biju noķērusi savu maģisko sajūtu. „Jā,” es atbildēju.

Paskatījos uz Ilviju, kura, lai gan bija iegrimusi sarunā ar kādu sievieti, visu laiku vēroja mani. Es pamāju ar galvu un mēs devāmies uz Roberta mašīnu. Zināju, ka mani nemeklēs, jo visi redzēja, ar ko es dodos projām.

Iesēdos viņa džipā un pievēru acis. Viss bija kā vecos laikos. Specifiskā mašīnas smarža bija palikusi tāda pati, to nebija spējis mainīt ne laika robs, ne atsvešināšanās.

Viņš iesēdās mašīnā un mēs izbraucām no stāvvietas. Mēs braucām klusējot, izbaudot šo maģisko mirkli, kad nav nepieciešami vārdi. Pār mums valdīja emocijas un kaisle, ilgas un laime. Man bija vienalga, kur mēs dodamies, kādā virzienā, kaut vai uz elli, jo zināju, ka blakus viņam ceļš uz elli izrādīsies ceļš uz debesīm.

„Kā tu uzzināji, ka esam šeit?”

„Es pazvanīju Mārim.”

„Kā, Māris zināja??” nespēju slēpt savu izbrīnu. Viņš man vēl dabūs, nodomāju.

Roberts pasmaidīja, neatraujot acis no ceļa.

Es pagriezos pret viņu un vēroju, nespēdama noticēt šim mirklim.

„Cik ilgi es tevi gaidīju. Cik ilgi…” es, lūpām tikko kustoties, nočukstēju.

Mūsu mašīna iegriezās ceļā, kas veda uz Jūrmalu. Pa šoseju traucās daudzas mašīnas, bet varēju apzvērēt, ka mūsu mašīna lidoja. Lidoja no laimes un enerģijas, kura valdīja tai apkārt. Mēs iebraucām Lielupē un apstājāmies kādā pagalmā pie pussagruvušas ēkas. Izslēdzis motoru, Roberts pagriezās pret mani. Pieglaudis manus matus, viņš saņēma manu seju rokās un pētīja to, it kā meklēdams atbildes uz sev neskaidriem jautājumiem. Lai izjustu viņa pieskārienus pilnībā es aizvēru acis, un ļāvos, lai viņš pēta manu seju. Jutu viņa pirkstus pieskaramies maniem plakstiņiem, lūpām. Pirksti taustīja katru sejas ādas centimetru, it kā cenšoties atcerēties visu, ko šie vaibsti izteica kādu laiku atpakaļ. Un tad viņš mani noskūpstīja. Mūsu lūpas sakļāvās skūpstā, par kādiem mēdz sapņot katra meitene. Tas bija skūpsts, kas izteica visas ilgas, dziedēja sāpi un sildīja dvēseli.

„Iesim pastaigāties,” Roberts ierunājās. Izkāpis no mašīnas, viņš atvēra durvis manā pusē, un pasniedzis roku, palīdzēja izkāpt. Mēs devāmies uz jūru cauri mežam, nedzirdot neko, tikai jūtot viens otra augumu. No jūras puses pūta liegs vējš. Savas kurpes biju atstājusi mašīnā un ceļu veicu kailām kājām. Pēdas skāra aukstās smiltis un likās, ka tuvāk dabai nav iespējams būt. Nokāpām no kāpas lejā un mūsu priekšā pavērās jūra. Šovakar tā bija mierīga, tikpat mierīga kā es, lai gan iekšēji nezināju, kāpēc viņš ir atgriezies manā dzīvē.

„Varbūt apsēžamies?” Roberts pieskārās manam augumam. Tas izraisīja veselu gūzmu emociju, kas eksplodēja manī.

Apsēdāmies smiltīs un vērojām jūru. Tālumā lidoja kaijas, kaut kur varēja dzirdēt cilvēku čalas, kas izbaudīja jauko vakaru.

„Kāpēc tu esi atgriezies?” es nespēju klusēt.

Viņš vēroja manu seju ar tik nopietnu skatienu, ka man vēderā viss sagriezās otrādi.

„Es ilgi domāju par visu, kas noticis. Man nav izskaidrojuma tam, kā es uzvedos un principā es arī nenožēloju savu rīcību, jo tikai, esot projām no tevis, es varēju patiesi saprast, ko vēlos,” viņš teica un pavērās jūrā.

„Un ….ko tu vēlies?” man aizlūza balss.

Viņš pagriezās pret mani un klusēja. Sekundes pārvērtās minūtēs un jutu, ka asaru kamols man sprūst kaklā un neļauj elpot.

Viņš piecēlās un vēroja mani. Viņš sāka kaut ko meklēt žaketes kabatā. Kaut kas melns pazibēja viņa plaukstā, bet es nespēju atšķirt, kas īsti.

„Es ilgi domāju un nonācu pie secinājuma, ka vēlos…” viņš pakasīja zodu. Tik uztrauktu es viņu nebiju redzējusi nekad. „Es vēlos būt kopā ar tevi,” viņš klusu noteica. Atvēris plaukstu, tā atklāja samta kastīti, kurā mirdzēja gredzens. Kaut kas manī salūza, jo es nespēju beigt raudāt. Asaras bira kā pupas pāri maniem vaigiem.

„Tādu atbildi es negaidīju,” viņš iesmējās. „Līves jaunkundze, vai tu precēsies ar mani?” viņš izteica smaidot.

Es nespēju piecelties. Laime manu augumu biju padarījusi smagu. Es skatījos uz viņu un nespēju noticēt, ka tas viss notika ar mani.

„Un?” Robers paraustīja plecus.

Es piecēlos un skatījos uz viņu. Mans princis bija atgriezies, lai paliktu kopā ar mani, ar mani!

„Jā,” es atbildēju un turēju savu maģisko mirkli cieši plaukstā.

Vējš pūta man tieši sejā, tas glāstīja manu seju un kailos plecus, tik siltu vēju es nebiju jutusi sen. Varētu teikt, tas bija mans laimes vējš. Viņš bija atgriezis man Robertu- manu vienīgo un īsto, to, kura klātbūtnē es varēju justies vāja un nekautrēties par to. Viņš stāvēja un skatījās uz mani ar pilnīgu laimes sajūtu acīs. Mūsu lūpas saskārās skūpstā, kuram liktenis bija lēmis ilgt ļoti ilgu laiku. Kad viņš mani apķēra, likās, visa iepriekšējā dzīve ir bijis raibs sapnis, kas pagaist tikko tu pamosties.

„Kā tu domā, vai līdz kāzām tu ietilpsi tikpat seksīgā kleitā kā šovakar?” Roberts iečukstēja man ausī.

„Ļoti smieklīgi,” es uzsitu viņam pa muguru. „Es domāju, ka kāzās būšu visresnākā sieviete, kāda jebkad pārkāpusi baznīcas slieksni. Man liekas, ka mums jāatgriežas mammas kāzās.”

„Jā, pareizi, braucam,” Roberts pieskārās manam vēderam, uzmanīgi uzliekot savu plaukstu uz tā. „Pasaule ir viens liels brīnums, es tev teikšu.” Mēs sadevāmies rokās un, siltam vējam pūšot mums mugurā, devāmies uz mašīnu.

Es jutos tik laimīga, ka varētu dalīties savās sajūtās ar visiem, kas nāca pretī. Tagad es zināju, ko nozīme dzīvot ar pilnu krūti. Mums kādreiz ir jādod laiks, lai saprastu, ko īsti vēlamies no dzīves un no otra cilvēka. Un brīdī, kad jūtiet, jums sejā pūš siltais dienvidu vējš, ziniet, laime ir tepat, jūs beidzot esiet to sagaidījuši. Starp citu, mani sauc Helēna. Un šis ir manas dzīves mazais sākums. Aizbrauciet līdz jūrai, varbūt tieši šodien jūs apvīs vēja pūsma, kas liks elpai aizrauties no laimes un jūs izjutīsiet lidojuma vieglo sajūtu, kad nekas nav par smagu un nekas nav par grūtu. Viss ir tepat, plaukstas attālumā.      

 

 

Dalīties.

Atstāt Ziņu