„Cik neinteresantas domas. Es biju cerējis, ka kaut uz sekundi tavās domās iezagsies ideja par seksu liftā,” Roberts piemiedza ar aci, tuvojoties man.
„Klau, tu esi neizārstējams! Tev citas domas neeksistē?” man bija jāsāk smieties.
„Nu, kā lai man eksistē citas domas, ja stāvu tev blakus, turklāt mēs esam vieni paši liftā. Kā tu domā, šeit ir stop poga?” Roberts pievērsās daudzajām pogām lifta kabīnē.
„Gan jau ir, bet nav vēlēšanās, lai puse viesnīcas ierodas momentā, kad tu esi bez biksēm. Tādu kaunu!” es demonstratīvi papurināju galvu. Lifts noskanēja un atvērās. „Lai tās paliek tavas fantāzijas, kā būtu, ja būtu,” es vieglā gaitā izgāju no lifta kabīnes.
Numurā mani sagaidīja drēbju kalni, kas slējās apkārt. Labi, ka pats numuriņš bija jau sakopts. Citādi, svešinieks, ieraugot šādu ainu, padomātu, ka te dzīvo vai nu cilvēki, kuriem ir problēmas ar rokām vai arī totālie sliņķi.
„Ak dievs, vai tiešām pasaulē nav tāda servisa, kā mantu savākšana koferī?” es tēlojot izmisumu iekritu gultā. „Cik mums ir laika?”
„Kāpēc tāds jautājums? Tev ir kaut kas neķītrs prātā?” Roberts piemiedza man ar aci.
„Pat nedomā. Man ir jāsavāc visas šīs mantas un piedevām man ir dulla galva no vakardienas svinībām. Piedod, man šobrīd neprasās vīrieša.” Es sāku kritiski pētīt savas mantas. No kurienes tāds kvantums radies? Un, kā vienmēr, es pusi, no līdzi paņemtajām mantām, vispār neuzvilku.
„Vispār, tas ir tāds aizvainojums. Man šobrīd vajadzētu sēdēt bārā un piedzerties, ka tu mani negribi.” Roberts iegāja vannas istabā savākt savas mantas.
„Ah, ko tu ņemies. Pats izskaties tāds drusku saburzīts. Tu labāk gribi, lai es gultā guļu kā stabs?” Kur palikuši visi maisiņi? Viss mistiski zūd. Izskatās, ka numuriņā bijuši maisiņu zagļi.
„Nē, to nu gan es negribētu,” Roberts iesaucās nākot ārā no vannas istabas ar savām smaržām un skuvekļiem padusē. „Nezini, kur ir mana soma?”
„Tur pie durvīm,” norādīju uz brūnu Samsonite somu, kura bija nevīžīgi nomesta.
Pēc kādas stundas cīniņa ar koferi, kurš negribēja tikt aizvērts, biju salikusi visu. Roberts pat likās vairāk saguris nekā pirms tam.
„Es ciest nevaru krāmēt somas. Tāds laika patēriņš,” viņš nīgrojās.
„Labi, ja viss ir, tad ejam, citādi aizbrauks vēl bez mums, ko tad?” es vēlreiz nopētīju telpu. Cik lieliskas brīvdienas! Kaut tādas izdotos pat manam lielākajam ienaidniekam!
Lejā mūsu gvarde bija sapulcējusies visā pilnībā. Jolanta bija uzlikusi lielu baltu platmali un vēl lielākas saulesbrilles. Tas manī izraisīja smīnu.
„Tu domā, ka Rīgā jau ir vasara?”
„Esmu Grieķijas jūtu pārņemta un gribu tāda arī ierasties Latvijā. Lai visiem skauž,” Jolanta lepni noteica.
„Galvenais, lai neskauž tev, ka neesi uzvilkusi kādu jaciņu,” iespurdzos, nododot atslēgas viesnīcas personālam. Ārā signalizēja taksometrs un Marta ieskrēja viesnīcas vestibilā.
„Jūs ilgi vēl čammāsieties? Mēs jau gaidām jūs veselu mūžību!”
„Ko kliedz? Mēs ejam, ejam. Neuztraucies,” Roberts aizrādīja stiepjot savu un manu koferi. „Ko tu tur esi iekrāvusi? Grieķijas senlietas vai? Ārprāts, tāds smagums!” Roberts pūzdams cēla koferus taksometra bagāžniekā.
„Ah tu nabadziņš,” es maigi noteicu, sēžoties mašīnā.
„Nu, ko kolēģi, traucamies atpakaļ uz dzimteni. Es vēl pēdējo reizi ceru labi atpūsties lidmašīnā. Tā, lai put!” Ivo smejoties noteica. „Gintiņ, tu taču mani atbalstīsi?”
„Ivo, tavs lūgums ir mans motto.” Ginta pacēla roku kā kareivis.
„Pielīdēja,” Jolanta nošņāca, kārtojot savas bikses.
Uz lidostu mēs burtiski tikām aizlidināti. Tādu šoferi sen nebiju redzējusi, likās, māte viņu dzemdējusi kopā ar stūri. Mēs tikām mētāti no vienas mašīnas puses uz otru. Ivo visu laiku šķendējās, ka tādā tempā mēs ne tikai paspēsim uz lidostu, bet arī līdz Rīgai tiksim. Jolanta pēc viena jestrāka pagrieziena bija pazaudējusi savas brilles un viss salons tika iesaistīts to meklēšanā. Finālā tās atradās zem Jura somas, kas bija tajā iekrampējies kā slīcējs pie salmiņa.
„Ko tu savai somai esi tā pielipis?” Daiga nikni noteica, ka jālien pa busiņa grīdu, lai atrastu kaut kādas brilles.
„Es mammai vedu statuju. Grieķieti.” Viņš noteica, vēl vairāk piespiežot somu sev klāt.
„Ak dievs, kādā kompānijā esmu nonācis,” Roberts nopūtās, aizverot acis. „Man jau tagad dun galva. Vai kādam ir citramons?”
„Nē, es atsakos vēl meklēt citramonu! Pietiek jau, ka mēs visi kā aptrakuši meklējām tās blondīnes brilles. Kurš vispār, normāls cilvēks būdams, sēžas busiņā ar brillēm??” Ginta bija gatava samalt Jolantu miltos.
„Neuztraucies, Ginta, ilgi tas tev vairs nebūs jācieš. Tikai pāris minūtes,” Jolanta ciniski noteica.
Tā nu mēs „ielidojām” Korfu lidostā, visi ar sliktu garastāvokli. Varētu teikt, mēs atgriezāmies ikdienā. Redz, cik ātri var atgriezties ikdienas tempā. Un cik ātri mēs aizmirstam par labo, kas bijis, bet tajā pašā laikā ātri pierodam pie negatīvā.
Līdz brīdim, kamēr bijām iesēdušies lidmašīnā, visi paspējām savā starpā sastrīdēties. Laikam katrs no mums juta, ka atgriežamies pie ikdienas darbiem, pie atbildības sloga un rūpēm. Ginta ar Jolantu bija pilnībā sastrīdējušās par Jolantas apģērbu un viņas attieksmi pret citiem. Dīvaini, kāpēc iepriekšējo dienu laikā tas nevienam nebija traucējis. Ivo ar Martu sāka kašķēties par vietām, kurš kur sēdēs, par to, ka mēs, redziet, esam notērējuši pārāk daudz uzņēmuma naudas.
„Ha, jāsmejas, varētu padomāt, ka tā ir tava privātā nauda,” Daiga skaļi nokliedza pa visu lidmašīnu un demonstratīvi samainījās ar kādu svešinieku vietām, lai kopā ar Juri apsēstos lidmašīnas aizmugurējā daļā. Arī mēs ar Robertu bijām sakašķējušies par kaut kādiem sīkumiem. Tagad sēžot lidmašīnā, es pat vairs nevarēju atcerēties, kā tas bija sācies, bet fakts bija, ka šobrīd biju uz viņu dusmīga. Godīgi sakot, es biju vienkārši nobijusies, kas no mūsu savstarpējām attiecībām paliks pāri, kad mēs atgriezīsimies ikdienas ritmā. Mani joprojām tirdīja jautājums, vai Roberts laikā, ko pavadījām Korfu salā, zvanīja Solvitai? Par ko viņi runāja? Vai vispār runāja? Sapratu, ka sāku palikt kreņķīga un pasūtīju divas glāzes sarkanvīna.
„Kas tev šodien iekodis?” Roberts vaicāja.
„Nekas, Robert. Viss būs labi, es ticu, ka viss būs labi.”
Viņš paskatījās uz mani kā uz trako, bet man nebija vēlēšanās viņam lidmašīnā izskaidrot, kā jūtos, ko domāju. Lai domā, ka viņam blakus sēž garīgi nelīdzsvarota sieviete.
„Bet, protams, ka būs. Ir jau labi!”
Lidojums atpakaļ izvērtās par klusu atgriešanos. Katrs bija savu enerģiju izlicis uz pilnu klapi Korfu salā, ka tagad atgriežoties, bija vēlēšanās ne ar vienu nekomunicēt. Tikai Daiga, ejot man garām, demonstratīvi rādīja grimases Jolantas virzienā. Kāpēc mēs ikdienā nevarējām būt tādi kā Grieķijā- atbrīvoti, bez kompleksiem, bez aizspriedumiem, brīvi no nosodījuma un pārmetumiem. Bet laikam ikdienas dzīve uzlika savu zīmogu. Mūsu pasaulē bija nepieciešams sevi pierādīt, atbilst kārtējiem kritērijiem, izdarīt visu laikus un vēl labāk -vakar, apmierināt tuvāko cilvēku iegribas. Mēs bijām tādi, kādiem mums vajadzēja būt un nevis tādi, kādi vēlējāmies būt. Mēs bijām aizmirsuši par sajūtām.
„Zini, es tagad labprāt iemestos viesnīcas baseinā,” Marta noteica pārliekusies pāri Ivo augumam.
„Jā, tas būtu ideāli!” es fantazēju.
„Marta, tu mani pārsteidz. Tāda iniciatīva no tavas puses,” Ivo smaidot uzlika roku uz Martas muguras. Svešinieks, kas ietu viņiem garām, varētu šo pozu pārprast.
„Ivo Strazd! Jūs esiet visrupjākais priekšnieks, kādu man ir nācies sastapt. Fuij!” Marta nosarkusi nekavējoties atsēdās atpakaļ savā krēslā un pievērsās skatam aiz iluminatora.
„Tas tāpēc, ka tu sirsniņ, nekur citur neesi strādājusi. Esmu tavs pirmais,” Ivo piemiedza ar aci man.
„Ivo, izbeidz savas jēlības,” smejoties aizrādīju.
„Tu paskaties uz mums tagad. Tāda sajūta, ka atgriežamies no bērēm. Visiem pārgriezti ģīmji. Mūsos ir atgriezies stress,” Ivo kā psihologs noteica. „Kas tevi sagaidīs lidostā?”
„Ilvija atbrauks pretī. Viņa nevar nociesties un grib dzirdtēt pirmā visas klačas par tevi.”
„Ļoti smieklīgi. Jūs par mani varat runāt stundām. Tik neaizvietojams es esmu.”
„Kāds naivums tavā vecumā,” es noteicu, iedzerot vīnu. Viņš bija lieliskākais priekšnieks, kāds man ir bijis. Vienā brīdī mēs varējām pavilkt viens otru uz zoba, bet tūlīt pat pievērsties darba lietām. Mēs nekad neapvainojāmies viens uz otru, bet cienījām viens otru. Un cienīt viens otru mūsdienās, tas ir zelta vērts.
Roberts bija iemiedzis un saldi šņāca. Paskatoties uz viņu, man bija nevilšus jāsāk smaidīt. Vai visa pasaule sadosies kopā, lai piepildītu manu vēlmi – būt kopā ar šo vīrieti un lai arī viņš vēlētos būt kopā ar mani pa īstam?
Pēkšņi lidmašīnā ieslēdzās mikrofons un stjuarte ziņoja, ka pēc trīsdesmit minūtēm mēs nosēdīsimies Rīgas lidostā. Cik patīkama bija sajūta atkal atgriezties mājās. Diez, kā iet Uģim? Ceru, ka mans aizdomas par afēru bija tikai sliktā garastāvokļa iespaidā. Toreiz brokastīs biju gatava apzvērēt, ka viņš melo, bet, ja jau mamma nav zvanījusi un sūdzējusies, tad visam ir jābūt kārtībā.
„Robert, celies. Mēs tūlīt nosēdīsies Rīgā,” es čukstēju viņam ausī.
Viņš pagrieza seju pret mani un skatījās ar miegainām acīm. Tāds, kā lāčuks, kuru gribas samīļot. No kurienes manī radies tāds mīļums pret vīrieti?
„Vai tiešām es visu ceļu nogulēju?” viņš sāka berzēt acis. „Paskat, kā tu mani esi nokausējusi,” viņš pasmaidīja un noskūpstīja mani uz vaiga.
„Štrausa kungs, atļaujiet jums ziņot, ka dzīve kopā ar mani mēdz būt ļoti mokoša. Cilvēki paliek pilnīgi bez spēka,” es smaidot noglāstīju viņa vaigu. „Paskaties, kāda pelēka zeme. Vai tiešām mēs atgriežamies mājās?” salīdzinājumā ar košo Grieķijas zaļumu, mūsu Latvijas sūnu zaļais likās, kā netīrumi.
„Tas jau mums patīk,” Roberts noteica acis pievēris.
Kā vienmēr, Rīgā valdīja pretvēji un mēs sēdāmies kā pa kalniem. Es būtu gatava samaksāt prēmiju tam cilvēkam, kurš izdomās veidu, kā iespējams nosēsties bez turbulencēm. Tas manī vienmēr izraisīja paniku un nedrošības sajūtu. Kā lai zinu, ka pilots šobrīd kontrolē situāciju un zina, kā nosēdināt šo metāla putnu? Ir grūti otram uzticēties, ja viņš ir pilnīgs svešinieks un piedevām vēl cilvēks. Pēc pāris minūšu kratīšanās, kas man likās kā vesela mūžība, mēs ar skaļu troksni atsitāmies pret zemi. Daiga, kā viena no nepacietīgākajām sievietēm, bija jau gatava lēkt kājās un meklēt somas.
Lidostā apkārt staigāja tik pierastie akmens ģīmji. Katrs bija iegrimis savās problēmās un pat nepievērsa uzmanību nekam apkārt. Salīdzinājumā ar Grieķiju, šie cilvēki likās kā ieslodzītie, kuri izpilda priekšnieka norādījumus.
„Kā tu tiksi mājās?” es pajautāju, kaut īstenībā gribēju uzzināt, vai Solvita būs pretī.
„Mēs ar Strazdu brauksim kopā ar vienu taksi. Perfekts salikums: Strazds un Štauss. Mēs varētu atvērt juristu kantori,” Roberts gardi nosmējās par savu joku, paķerot manu somu no slīdlentes. „Joprojām nesaprotu, ko tu tajā somā esi iekrāvusi?”
„Bet tu taču to pacēli?”
„Pacēlu.”
„Nu, tad tu esi mans šīs dienas varonis,” es viņam piemiedzu ar aci un devos uz izeju. „Kolēģi! Paldies par lielisko kompāniju. Tiekamies ofisā!” es nokliedzu visiem. Viens pamāja ar roku, cits ignorēja, vēl kāds nosauca laba vēlējumus pretī. Tāda nu bija attieksme, atgriežoties mājās.
„Lai tev jauka atlikusī nedēļas nogale,” Daiga nosauca man nopakaļ.
„Mums tie kolēģi brīžiem ir gan mīļi,” Ivo, no muguras nākot, komentēja. „Štrauss, kur mēs taksi dabūsim?”
„Var jau redzēt, ka tu no ikdienas lietām neko nesajēdz. Lidostā ir vesela rinda ar taksometriem, kas gatavi tevi aizvest, kur tu vien vēlies.”
„Labi, labi, mazāk runā, bet ej uz priekšu,” Ivo nokomandēja.
Durvis atvērās un mēs iegājām saules pielietā sagaidītāju telpā. Kā man patīk šie mirkļi, kad satiekas ilgi neredzējušies cilvēki. Visu sejas rotā neviltots smaids, laime par atkal redzēšanos. Kādam rokās bija milzīgs puķu pušķis, citam seju klāja tāds ilgu skatiens. Ja mēs meklējam īstas cilvēcīgas emocijas, tad lidosta ir tā vieta, kur tās atrast.
Es ar drudžainu skatienu meklēju Ilviju. Tās emocijas, kuras tevi apņem ieraugot tuvu cilvēku nelīdzinās ne ar ko citu. Ilvija iznira no cilvēku pūļa un pienāca man klāt. Mēs apķērāmies kā mazas meitenes, likās, ka ir pagājuši daudzi gadi, kad mēs pēdējo reizi redzējāmies.
„Jēzus, čirkainā, kā man tevis pietrūka!” Ilvijas emocijas bija neviltotas.
„Man tevis arī. Kāds prieks būt atkal mājās.”
Mēs tā arī palikām stāvot. Ne vienai no mums negribējās atlaist otru vaļā. Tas laikam vienā vārdā saucās draudzība. Ja nebūtu Roberta, es nezinu, cik ilgi mēs abas būtu tā stāvējušas.
„Es tiešām vienmēr esmu teicis, ka nav nekas skaistāks, par divu sieviešu mīlestību,” viņš noteica. „Nē, tu Ivo, apskaties uz šo skatu. Idille!”
„Dāmas, mana egoisma dēļ, lūdzu, veltiet man pāris sekundes jūsu dārgā laika,” Ivo žēlabaini teica.
„Veči, ko jūs kā tādas tirgus tantes apkārt ložņājiet. Neredziet, ka mēs esam pārņemtas viena ar otru?” Ilvija strupi atteica.
„Paņemsi savu somu? Citādi, Strazds mani tūlīt noēdīs. Man jāiet viņam meklēt taksometrs,” Roberts nopūtās.
„Ah, jā, soma, pareizi. Dod šurpu,” es biju pilnīgi piemirsusi, ka esmu atlidojusi arī ar bagāžu.
„Man jau tagad tevis pietrūkst,” Roberts iečukstēja ausī, kad liecos pēc somas. „Tu esi mans pavasaris.”
Es uzsmaidīju, viņam cieši skatoties acīs. Šis vīrietis prata pateikt īstos vārdus īstajā brīdī. Kaut kas aizķēra manu dvēseli un man acīs sarietās asaras. Vai tie ir atvadu vārdi vai arī tas ir turpinājums mūsu laimei, kas likās tik vārga kā pavasarī izplaucis pumpurs.
„Man tevis arī pietrūks. Centieties neizraisīt haosu taksometrā.” Es noglaudīju viņa vaigu.
„Es tev piezvanīšu,” viņš noteica un smaidot aizgāja.
Pagriezos pret Ilviju, kas rokas sānos salikusi, domīgi skatījās uz mani.
„Ko nozīmē šī atklātā maigošanās ar priekšnieku? Jums ir nopietnas attiecības?”
„Ilvij, tā ir gara saruna. Es nezinu, kas mums ir, es tikai zinu, kā man nav. Viņa nav man blakus tagad un tas mani padara traku.” Es nodūru skatienu un mēs devāmies uz stāvlaukumu.
„Labi, braucam uz mājām. Man ir tik daudz laika, cik nepieciešams, lai tu man varētu izstāstīt, kas notika Grieķijā.” Viņa apķēra mani un mēs vienā solī gājām uz mašīnu. Lūk, tā ir draudzība. Kad tu negaidi atbalstu, bet zini, ka tas vienmēr tev būs un tieši tajā mirklī, kad tas tev būs visvairāk nepieciešams. Nebija nepieciešami vārdi, kas izskaidrotu, kā jūtos, žesti, kas to pastiprinātu. Ilvija to vienkārši redzēja, paskatoties man acīs. Kāds bija teicis, ka acis ir mūsu dvēseles spogulis un man nebija ne mazākās vēlēšanās paslēpties zem optimisma maskas un stāstīt cik lieliski es jutos. Es tiešām jutos lieliski, labi atpūtusies, bet tajā pašā laikā pilnīgi iztukšota, jo neziņa par savu nākotni bija izsmēlusi visus manus spēkus.
„Man jāpiezvana mammai. Lai zina, ka viss ir kārtībā, ka meita ir nolaidusies zemē, tiešā un pārnestā nozīmē,” es meklēju telefonā mammas numuru.
„Nu, čau, dūdi,” mammas sirsnīgā balss man lika smaidīt. „Kā atlidoji? Viss kārtībā? Es iedegusi?” kā vienmēr jautājumi bira viens pēc otra.
„Čau! Ar mani viss ir kārtībā! Esmu veiksmīgi piezemējusies, vēl veiksmīgāk atpūtusies un vēl laimīgāka, ka esmu atpakaļ mājās.”
„Kad brauksi pie mums?”
„Es domāju, ka būšu rīt. Šodien gribu izgulēties,” tas nebija melots, jo Grieķijā tiešām miegs bija ļoti nosacīts jēdziens.
„Atkal atpūtāties no visas sirds? Kurā tu esi iedzimusi, ka dzeršana tev prātā?” māte smejoties vaicāja.
„Skaidrs, ka tēvā, vai ne? Mēs pašas zinām, ka viss sliktais meitās parasti ir no tēva un tas labais no mātes.”
„Skaidra lieta. Nu labi, es tad tevi gaidu rīt. Ceru, ka Uģis kaut ko pagatavos. Viņš pēdējā laikā tik aizņemts, ka man jāpērk veikalā subprodukti. Drausmas.”
Tā, atkal šī tēma „Uģis”, man nelika miera.
„Labi, mammu. Rīt būšu klāt.”
„Kretīns!!! Kak jediš?” Ilvija pēkšņi nokliedzās un, no straujās mašīnas bremzēšanas, man izkrita telefons. „Nē, nu tu paskaties. Knapi pāri stūrei redz, bet jau uz ielas,” Ilvija lamājās. Sarkanā opeļa vadītājs nemaz nesaprata, ka ir izdarījis kādu kļūdu un mierīgā garā aizbrauca mums garām.
„Ilvij, tu Grieķijā vispār braukt nevarētu. Tur tādu idiotu kā šis ir pilnas ielas.” Es noliekusies, meklēju telefonu.
„Tāpēc es arī dzīvoju Latvijā un gribu, lai uz ielām ir normāli braucēji, nevis kretīni.” Ilvija noteica un bija skaidrs, ka netiks pieņemtas nekādas atrunas.
„Kā vīrene?”
„Štruntīgi,” Ilvija drūmi noteica. „Pat nezinu, ko teikt. Viņai ir infarkts. Māris pārdzīvo kā traks. Labi, ka man ir brīvs laiks un varu veltīt viņai uzmanību, citādi ar Māra grafiku, viņa drīz aizmirstu, ka viņai ir radinieki.”
„Ko ārsti prognozē?”
„Saka, ka infarkts nav tik plašs un ka pastāv reālas iespējas uz pilnīgu izveseļošanos, bet Mārim jau vajag, lai viss notiek tūlīt, vai labākajā gadījumā, vakar. Viņa tikai par Māri vien jautā, bet tā kā es esmu vienīgā saikne ar viņu, tad vīrenei nākas ar mani samierināties.”
„Tu taču zini, ka viņa atlabs. Tādas, kā viņa Dievs nepieņem, bet liek tām ilgāk uzturēties uz zemes,” es uzliku roku Ilvijai uz pleca.
„Jā, tas taisnība. Man jau arī liekas, ka viss būs labi. Tikai Māris ir tik nervozs palicis. Un darba arī pāri galvai. Vārdu sakot, viss ir sakritis vienā čupā. Bet būs labi. Es to zinu.”
Mēs piebraucām pie mājas. Kāda neizsakāma laime ieraudzīt savas mājas.
„Varu iedomāties, cik svaigs gaiss ir manā dzīvoklī, ja tas nav vēdināts gandrīz divas nedēļas,” es noteicu, kāpjot ārā no mašīnas.
„Atvērsim visus logus, lai iziet tas sasmakušais gaiss ārā. Uz neatgriešanos,” Ilvija aizslēdza mašīnu un mēs devāmies augšā.
Mans dzīvoklis. Mans patvērums. Iegājām iekšā un es atkritu koridorā uz dīvāna, aizverot acis.
„Ilvij, cik labi būt mājās!”
„Kas tev tajā koferī iekrauts? Akmeņi vai?” Ilvija noteica, mēģinot pastumt koferi tālāk no koridora.
„Es pati nezinu, ko tur esmu salikusi,” novilku drēbes un devos uz virtuvi, lai atvērtu logus. Ilvija bija jau atvērusi lielos logus istabās un atvilkusi aizkarus, lai caurvējš pilnībā izvēdina telpas.
„Kafiju vai tēju?” es nokliedzu no virtuves.
„Kafiju! Es pie tevis dzeru tikai kafiju, jo tas aparāts ir kolosāls,” Ilvija ienāca istabā, sienot matus zirgastē.
Ieslēdzu radio, lai fonā skanētu mūziku, ierūcās kafijas automāts, signalizējot, ka kolosālā kafija tūlīt būs gatava. Mēs abas atkritām krēslos pie virtuves galda un vērāmies ārā pa logu. Vējš no jūras puses atnesa tik patīkamo jūras smaržu un likās, nekas nevar līdzināties šim.
„Tev te ir kā miera ostā,” Ilvija sapņaini noteica. Pēkšņi iezvanījās viņas telefons. „Nu, kuram tur nav miera?”
„Sveiks zaķīt! Esmu Jūrmalā. Čirkainā ir atgriezusies no Grieķijas un tava ziņkārīgā sieva nevarēja neatbraukt. Noteikti pateikšu. Tiešām? Tie ir lieliski jaunumi! Es taču teicu, ka viss būs kārtībā. Jā…skaidrs. Labi, labi. Mājās? Nu…” Ilvija pagriezās pret mani. „Pēc pāris stundiņām. Zini, kā, meitenes nav ilgi tikušās, ir taču visi jāaprunā, tai skaitā arī tevi. Nu labi, līdz vakaram.” Ilvija ar troksni nolika telefonu. „Un tagad stāsti man visu. Kur ar ko un galvenais, kāpēc?”
Mēs abas apsēdāmies pie galda, katrai liela kafijas krūze priekšā un lielā saruna varēja sākties. Stāstā es nevarēju izlaist ne dienu, ne stundu. Es stāstīju viņai, bet klausījos sevī. Klausījos kā filmas scenārijā, kuru kāds uzrakstījis priekš kāda cita, bet iedots iemācīties man. Man nebija bail Ilvijai atklāt visu, kā jutos, visu, ko domāju un visu, ko darīju. Man nebija bail viņai atklāties, jo zināju, ka viņa nepārmetīs, bet uzklausīs un izteiks savu viedokli.
„Un viņš nevienu reizi nezvanīja Solvitai?” Ilvija nespēja noklusēt.
„Nē, saproti? Nu, ja nu vienīgi pa nakti, bet tas arī man liekas absurds. Mēs bijām kā tāds īsts pāris, visur kopā. Viņā pat izpaudās greizsirdība, iedomājies? Kas tas par cirku?”
Stāsts par Ivo un pastaigu naktī gar jūru viņu uzjautrināja.
„Un Ivo neizmantoja momentu, lai uzmāktos tev?”
„Nē, iedomājies? Tajā vietā viņš man stāstīja par savu dzīves mīlestību, kas viņu pametusi vai kas tur. Es jau vairs neatceros.” Uzliku plaukstas uz sejas. Man sāka nākt virsū miegs.
„Ivo un mīlestība? Man likās, ka viņš ir no tiem vīriešiem ar kuriem kopā guļ, bet mostas atsevišķi?”
Bet, kad stāsts apstājās pie Roberta, man pietrūka vārdu. Acīs sariesās asaras, kuras man nebija ne spēka, ne vēlēšanās noslēpt. „Tas ir kaut kas nenormāls. Es mīlu viņu, saproti, mīlu. Šīs brīvdienas bija mans sapnis, kas tiešām notika ar mani. Un tagad man ir grūti pieņemt, ka tam visam varbūt nav lemts notiks. Nu, kāpēc viss ir tik sarežģīti? Kāpēc?” es iesaucos, pieceldamās kājās.
„Nomierinies, dzirdi? Nomierinies!” Ilvija lēnām noteica iedzerdama kafiju. „ Tu pati sarežģī visu. Kas pēkšņi ir mainījies kopš tu atgriezies no Grieķijas?”
„Viss ir mainījies,” es iesaucos staigājot no vienas virtuves malas uz otru. Tad es apstājos, paskatījos uz Ilviju un klusām noteicu „Nekas nav mainījies.” Nekas tiešām nebija mainījies. Grieķija bija vieta, kur mēs varējām izpausties pēc sirds patikas, nebaidoties no apkārtējo spriedumiem, bet tas bija, kas īpašs, tā nebija ikdiena.
Ilvija pacēla acis un klusējot pamāja ar galvu vairākas reizes. Nekas nebija mainījies, man bija tikai licies, ka viss ir savādāk. Cik drausmīgi ir sajūta, ka tu atmosties no sapņa un apzinies realitāti.
„Un ko man tagad darīt ar šo jauno atziņu? Pagaidi, bet nav jau tik traki. Esmu izbaudījusi lieliskas brīvdienas Grieķijā, ko man neviens nevarēs atņemt, un…man steidzami ir jāpazvana Edgaram, ka esmu atpakaļ.” Nervozi aizskrēju uz koridoru meklēt telefonu. „Edgars, Edgars…ā, redz kur ir.” Es triumfējoši iesaucos.
„Varētu padomāt, ka nebiji gaidījusi ieraudzīt viņa telefona numuru savā telefonā,” Ilvija smejoties noteica, ielejot sev kafiju. „šī kafija mani drīz iedzīs kapā. Met āra to automātu, tas ir pārāk labs.”
„Neburkšķi. Tas ir vienīgais veids, kā piespiest tevi iebraukt pie manis ciemos un … Čau, Edgar!” es pēkšņi iesaucos. „Ko dari? O, tas gan ir jauki. Ceru, ka neiztraucēju. Es tikai gribēju paziņot, ka esmu atgriezusies no atvaļinājuma un labprāt ar tevi satiktos. Jā, jā, protams. Ko tu saki? Jā, labi. Kino? Jā, tas būtu lieliski. Tad līdz nākamajai nedēļai. Man arī. Attā.” Noliku telefonu un, ielejot sev glāzi ūdens, atspiedos pret galdu, „Man ir randiņš. Redzēji cik viegli?”
„Ļoti interesanti, tu tagad katru reizi, kad jutīsies sūdīgi, zvanīsi Edgaram? Izrunājies vienreiz ar savu priekšnieku un pieliec tam punktu vai arī sāciet visu no tīras lapas.”
„Es zinu, man ir jāizrunājas ar viņu, tikai tā problēma ir tāda, ka viņš nevēlas runāt par to.”
„Klau, bet kāds viņš ir gultā?” Ilvija pēkšņi ierunājās.
„Kas tad tas par jautājumu, kundzīt?” es pārliecos pāri galdam un pusčukstus noelsos: „Viņš ir vienkārši fantastisks, tāds ērzelis!”
„Nu jā, tad es saprotu, kāpēc tu nevari no viņa atteikties. Mūsdienās lielisks vīrietis ikdienā un gultā nav tik plaši izplatīta kombinācija,” Ilvija domīgi noteica.
„Ko tu ar to gribi teikt? Māris ir zaudējis savu kvalifikāciju?” cik varēju atcerēties, viens no iemesliem kāpēc Ilvija vispār Mārim pievērsa uzmanību bija viņa seksuālā pievilcība un trikus, ko viņš veica gultā. Man gan vienmēr bija licies, ka nauda arī nospēlēja svarīgu lomu viņu savienībā, bet ne man par to spriest.
„Nē, viss ir kārtībā. Mums tiešām šajā jomā viss ir kārtībā, es tikai nesen runāju ar vienu paziņu, kura sūdzējās, ka veči vairs nav tie, kas kādreiz. Visi vienos stresos, domā tikai par naudu un nerūpējas par ķermeni, par savu veselību.”
Tā nu mēs abas nopļāpājām līdz vēlai naktij, līdz Ilvija saprata, ka tomēr laikam ir vērts atgriezies savās mājās. Vīrs būšot izbadējies.
„Strādā nabadziņš kā traks. Kas gan cits par viņu rūpēsies, ja ne mīļā sieviņa?” Ilvija samāksloti noteica meklējot šalli. „Un klausi mani, parunā ar to priekšnieku kā ar vīrieti. Jūs abi būtu lielisks pāris. Nu, kas tā par māžošanos?” Ilvija uzspieda man skaļu buču uz vaiga un aizgāja.
Piegāju pie loga lielajā istabā, vērojot mašīnu plūsmu. Vai dzīve nav lieliska? Ko gan es varēju sūdzēties un visu laiku kaut ko šķetināt savā dzīvē? Viss notiek tā, kā tam ir jānotiek, galvenais, atrast pareizu attieksmi pret dzīvi un tās pavērsieniem. Mīlestība un laime ir tepat apkārt. Tā ir manī un to man neviens nevar atņemt. Tā ir mūsu izvēle, vai koncentrēties uz labo, kas mums ir apkārt vai arī nepārtraukti domāt par slikto. Un man vienreiz pietika. Nolēmu būt laimīga te un tagad.
Devos gulēt un iekritu tik saldā miegā, kādā sen nebiju gulējusi. Un tā bija mana izvēle, kas izrādījās vieglāka nekā sākumā bija licies.
Rīts atausa burvīgs. Saules stari iespīdēja guļamistabā un likās, ka ikkatrs stariņš glāstīja manu augumu, modinot to. Slinki izstaipījos gultā, pārvilku segu pāri galvai un baudīju tos brīžus, kad zini, nekur nav jāskrien, nekas nav jādara. Cik gan bieži mums gadās tādi brīži, kad varam neatrauti koncentrēties tikai šīm patīkamajām izjūtām? Uz galdiņa blakus gultai iezvanījās telefons. Nu, kuram pietika tik daudz nekaunības?
Zvanīja Roberts.
„Labrīt, saulīt! Guli?”
„Labrīt, vairs jau nē. Neguļu. Cik pulkstenis?” es pagriezos un muguras un vēros saulē.
„Pusdesmit! Ko tad tu tik ilgi guli?”
„Un kur gan man būtu jāskrien?”
„Kā kur? Jāiet, jādarbojas. Kā jūties dzimtenē?”
„Jūtos ļoti labi. Ir jau feini atpūsties, bet mājās tomēr ir labāk. Bet bija jauki, vai ne? Es vismaz atpūtos no visas sirds. Ko dari?”
„Esmu drusku izbraucis ārā.”
„Ah, un tad var man arī piezvanīt, vai ne?”
„Kas tad nu? Tu šorīt tāda dusmīga? Laikam tiešām esmu tevi uzmodinājis. Es, starp citu, dodos pie mammas,” Roberts uzjautrināts noteica.
„O! Manam priekšniekam ir mamma. Man liekas, mēs tikko pārgājām nopietnākā attiecību fāzē,” apgriezos gultā uz vēdera un sāku domāt, ka runāju kaut kādas galīgas muļķības.
„Jā, es tomēr neesmu atrasts kāpostos, kā tev gribētos domāt. Man ir arī tēvs. Abi dzīvi un veseli un ir lepni par savu dēlu.”
„Skaisti. Man prieks par tevi. Klau, man tagad jāiet. Tiekamies darbā,” nemaz nenoklausījos viņa atvadu vārdus. Negribēju ilgāk runāt. Jo ilgāk komunicēju ar viņu, jo sāpīgāk bija apzināties, ka mēs neapspriežam ikdienas jautājumus vienā gultā, bet dažādās.
Bija laiks celties. Šodien jābrauc pie mammas un Uģa. Jāizpēta, kā sokas lietas otrpus horizontam. Kad izgāju no mājas, mani apņēma īsts pavasara vējiņš. Jā, pavasaris bija atgriezies, lai paliktu. Braucot cauri pilsētai varēja redzēt, ka pavasaris ir iemājojis ne tikai kokos un krūmos, bet arī cilvēkos. Sievietes ģērbušās košās krāsas, vīriešu skatieni vērsti vairāk virzienā no apakšas un augšu. Iestājoties pavasarim, mēs visi atļaujam sev mazliet vairāk nekā tas ir citos gadalaikos un mēs sagaidām, ka arī otrs būs gatavs dot pretī vairāk nekā citkārt, jo ir taču pavasaris. Uz šo gadalaiku varēja norakstīt visu, pilnīgi visu, gan nepamatotos priekus un asaras, gan vienas nakts romānus, flirtu, itin visu. Ja tā padomā, mūsu ofisā, laikam vienmēr valdīja pavasaris.
